Bailēm lielas acis! No kā baidās bērni?  (10)

Par to, kā pārvarēt bailes, stāsta Denveras Bērnu slimnīcas psihiatre Ajeleta Telmi.

Ko jūt bērns: Te neko nevar redzēt, es tumsā jūtos nepasargāts un apdraudēts.

Kā palīdzēt: Lielākā daļa bērnu noteiktā vecumā baidās no tumsas, un tam var nebūt nekāds acīmredzams iemesls vai iepriekš iegūta slikta pieredze. Bailes no tumsas ir kolektīvajā zemapziņā, kas piemīt visiem sabiedrības locekļiem. Tāpēc nav jēgas stāstīt, ka no tumsas nav jābaidās. Labāk iemāciet, ka istabā var ieslēgt gaismu un neiebilstiet, ja bērns grib aizmigt pie nelielas gaismiņas. Maza naktslampiņa ir nekaitīgs un ērts risinājums, lai bez emocionālas laušanas pārvarētu periodu, kad tumsā ir bail pat aizmigt. Vēl var iziet ar mazo ārā pastaigāties un kopīgi pafantazēt, kādas draudzīgas būtnes slēpjas ēnā zem krūma.

Ko jūt bērns: Zem gultas slēpjas kaut kas briesmīgs un bīstams, nevar zināt, kas TAM ir prātā.

Kā palīdzēt: Pieaugušie zina, ka briesmoņu zem gultas nav, bet atcerieties sevi bērnībā – vai nemaz nebija bailīgi izkarināt pāri gultas malai kāju? Ja nu kāds pastiepj roku no pagultes un saķer! Tāpēc racionāli skaidrot, ka briesmoņu nav, ir bezjēdzīgi. Bērniem ir ļoti spilgta iztēle, tāpēc viņi iztēlojas gan briesmoņus istabas stūros, gan iedomājas pūkainus dzīvnieciņus, skatoties mākoņos. Nevis stāstiet, bet rādiet – abi kopā pirms miega pārbaudiet pagulti, istabas kaktus un tumšo stūri aiz aizkariem. Psihiatre pat iesaka iedot uz nakti ūdenspistoli, kas pildīta ar ūdeni, lai aizbiedētu šausmoni. Pielieciet pie istabas durvīm uzrakstu "Briesmoņiem ieeja aizliegta".

Ko jūt bērns: Negaiss rada lielu troksni, neparastas skaņas un dīvainas sajūtas. Tas ir bailīgi!

Kā palīdzēt: Skaidrojiet, kā dabā veidojas vējš un citas dabas parādības. Tas, kas ir zināms un pazīstams, nebiedē. Iemācieties atrast nodarbes ārā jebkuros laika apstākļos, bet vējainā laikā jo īpaši – pūķa laišana vai lapu mētāšana ir interesanti un izglītojoši.

Ko jūt bērns: Es nezinu, kas tu esi un ko gribi no manis, tāpēc pie mammas ir drošāk.

Kā palīdzēt: Bailes no svešiem cilvēkiem nu reiz ir tās bailes, kas ir veselīgas un pasargājošas. Protams, ka bērniem nav jādraudzējas ar visiem svešiniekiem. Sarežģītāk ir, ja mazulis nevēlas pat sasveicināties ar radiniekiem, ko kādu laiku nav redzējis. Piespiedu kārtā sveicināties un likt draudzēties, nemaz nerunājot par publisku kaunināšanu, gan nevajadzētu. Dodiet laiku bērnam sarast ar nepazīstamo situāciju un sen neredzēto radagabalu. Esiet bērna pusē jebkurā situācijā, kad viņš jūtas nedrošs. Rādiet piemēru, kā jūs draudzīgi un laipni komunicējat ar citiem cilvēkiem. Ja jūsu mazulis ir kautrīgs, pabrīdiniet savus viesus un paziņas, lai viņi nemēģina par visām varītēm uzsākt sarunu.

Ko jūt bērns: Kāpēc mamma mani atstāj? Vai viņa vēl atgriezīsies?

Kā palīdzēt: Pirmā ilgākā šķiršanās no mammas bērnam vienmēr rada stresu. Bet mazuļiem, kuriem ir veselīgas attiecības ar mammu, kas ir saņēmuši pietiekami uzmanības pirms tam, šķiršanās kreņķi beidzas ātri. Paraud un sāk darboties ar sevi interesējošām lietām. Tiem bērniem, kas nejūtas pārliecināti, ka mamma noteikti būs atpakaļ, katra nākamā šķiršanās reize no mammas ir arvien grūtāka, bet mammas klātbūtnē viņi no klēpja vispār ārā nelien. Palīdzēt var šķiršanās rituāla ieviešana. Aizejot, noteikti atvadieties (nevis aizmūciet klusiņām) un pasakiet, kad būsiet atpakaļ – pēc pusdienaslaika miedziņa vai launaga. Tas nekas, ka mazulis pulksteni nepazīst, toties viņš zinās, ka mamma nepazudīs. Nepieviliet mazuli, izpildiet solīto!

Ko jūt bērns: Jūtos droši tikai tad, kad ar mani ir mamma vai tētis. Es nezinu, kas ar manis notiks, kad mamma izies no istabas.

Kā palīdzēt: Uzspēlējiet paslēpes – sākumā slēpieties aiz avīzes, tad aiz krēsla, pēc tam jau aiz durvīm citā istabā. To pašu lai dara bērns. Ne mamma, ne bērniņš nekur nepazūd! Tātad nav pamata bailēm. Ejot ārā no istabas, runājiet, lai viņš dzird jūsu balsi un zina, ka neesat pazudusi. Sāciet ar neilgu laiku, kaut vai pāris minūtēm, pēc tam pauzes var kļūt garākas. Protams, ka te nav runa par ilgstošu bērna atstāšanu mājās vienatnē.

Ko jūt bērns: Milzīga un dīvaina paskata dzīvnieks vai pasaku tēls ir biedējošs, jo dzīvē tādi nav redzēti!

Kā palīdzēt: Labu gribēdami, vecāki saviem trīs un četrus gadus veciem bērniem organizē ballītes ar pasaku tēliem. Nereti tas beidzas ar bariņu draudzīgi raudošu bērnu, kuriem pasaku tēls neinteresē, toties ir ļoti bail. Spilgtā iztēle un dzīves pieredzes trūkums neļauj skaidro nošķirt, kur ir dzīves realitāte un kur – spēle. Ja istabā ienāk milzīga zaļa varde un skaļi sāk runāt cilvēku valodā, mazulis apjūk un nobīstas. Ja esat nokļuvuši masku ballē vai pasākumā ar neparastiem tērpiem, nelieciet bērnam piedalīties rotaļās un aktivitātēs, ja viņam ir bail. Ja iespējams, palūdziet dalībniekiem novilkt maskas un parādīt, ka zem tām ir cilvēki, kas nav bīstami.

Ko jūt bērns: Sveša tualete nav droša, jo ierīces ir savādākas, skan savādāk un izskatās savādāk. Labāk es uz turieni neiešu!

Kā palīdzēt: Pārejas periodā no mazuļa podiņa uz pieaugušo cilvēku tualeti daudzi bērni atsakās apmeklēt tualeti svešā vietā. Parādiet, kā katrā konkrētā vietā darbojas "svešais" tualetes pods, ka ūdens, kas tiek noskalots, nav bīstams un noskalot var tikai papīru.

Ko jūt bērns: Nevienam nepatīk ārsti, jo tas ir sāpīgi un nepatīkami.

Kā palīdzēt: Bailes no ārstiem ir ļoti izplatītas, jo ārsta un zobārsta apmeklējums gandrīz vienmēr saistās ar nepatīkamām sajūtām. Ejot pie ārsta, sagatavojiet bērnu – stāstiet par procedūrām, kāpēc tās ir vajadzīgas un kas tiks darīts. Nekādā gadījumā nemelojiet, ka nesāpēs, ja zināt, ka procedūra būs nepatīkama. Ja samelosiet šoreiz, nākamreiz pierunāt iet pie ārsta būs vēl grūtāk. Pēc apmeklējuma apbalvojiet par izturību un savaldību.