Pētījums par diženo Latvju Cietēju  (29)

Sievieškārtas Latvju Cietēja

....mēs, latves, ciešam - no rīta, līdz ar auksto rasu pamostoties un vakaros, līdz ar vistām dusā dodoties - tas dienas ceļš ir vienu ciešanu pilns.

Pirmā LC pazīme ir nekļūdīgi pamanīt LC citās un rūpīgi izvairīties skatīties spogulī. To, ka LC vienmēr taisnība, taču visi zina. Un, ka LC smagajos gadījumos neviens nekad nekādā veidā nespēj palīdzēt, jo viņas gadījums noteikti nav tipisks, nemaz. Fui, kā kaut ko tik vulgāru var iedomāties. un LC saietos pēc kārtējā bēdu stāsta noklausīšanās figurē frāze "bet man", pēc kuras sākas cita vēl šaušalīgāka ciešanu stāsta izklāsts.

Latvju Cietēja nekad, nekad tieši neteiks, ja viņai kas nepatīk... Viņa klusi klusītiņām rūgs vai pat raudās un būs patīkami aizvainota par cilvēku bezsirdību un egoismu. Toties mēs varam sagaidīt dažus smalkus aplinkus mājienus par to, ka ar viņu neviens nerēķinās, izlemj bez viņas piekrišanas. Un vispār neviens maita nav papūlējies pacelt savu pakaļu viņas labā. (Man vienai viss jādara!) Kopumā varam sacīt, ka LC paniski baidās, ka viņu nemīl un neciena.

"Mani neviens nemīl un nenovērtē!"

Tā kā pasaule ir ļauna, nežēlīga un netaisna vieta, kur labais nekādi netiek atalgots, jūs taču nemaz nebūsiet pārsteigti, ka LC jo bieži atrod apstiprinājumu savām bažām par to, ka viņu patiešām nemīl un neciena. LC nereti publiski nopeļ savu dibenu, matu un acu krāsu (manam dibenam šitais nederēs. Es jau neesmu tāda, kurai tas piestāv), lai gan patiesībā ir komplimentu kāra, kā 3. kategorijas un svaiguma kinozvaigzne. Neiejūtīgie līdzpilsoņi bieži ir tik sisti ar aklumu un trulumu, ka nepamana LC vajadzību pēc laba vārda (nē, nē, tavs dibens ir pavisam normāls), līdz to LC atkal ir iemesls ciešanām, tātad, vispārīgi ņemot, viņas misija ir piepildīta.

Īsteno un patieso ciešanu garšu LC var sajust tikai tad, kad vienu mokošu dienu pēc otras pašaizliedzīgi ir vedusi tautu pie viedā vienīgā pareizā prāta, tak' no rīta pamostoties konstatē, ka tie kā teļi no prāta kārtējo reizi ir aizgājuši zaļā pļavā un visa LC runāšana ir tam pašam kaķim zem astes. Jā, jā, un jāsāk viss Sīzifa darbs no gala.

LC allaž dusmojas, precīzāk, kurn. Bet nekliedz skaļi. Zin', tā, caur zobiem īd. Kā veca eņģe. Maz pamazītēm zāģē "Vaimandieniņ, vaimandieniņ, vaimandieniņ, par ko man tas sūrais liktenīts, ak, ak, tavu nelaimīt, kur man šitā gadījies." Un turpina cīnīties ar Mūžīgo un Neuzvaramo Ļaunumu. Ziedojas. Un turpina nest savu Krustu. Nekad tādas neaiziet mežā un nenosalst. Tad jau uzreiz visa dzīvesziņa podā; nav veida kā savu ģenētisko komplektu pavairot un tālāki izplatīt un potēt lv-lifestyle.

Kas tad dēliņu appuišos un mācīs sievu ņemti, kas meitiņu ļečīs par neriktīgā vīra izraudzīšanu un mazbērnus gandēs, ja ne viņa? Ne, ne, nedrīkst, nedrīkst nekad iznīkt pavisam. Tikai var un vajag drusku padraudēt ar to, tā atturīgi. Nekad ne - realizēt.

Gluži kā nedabūjusi

Patiesībā LC dusmojas nemitīgi, bet tas gandrīz nekad neizpaužas klaigāšanā. Viņa vienkārši staigā apkārt un izskatās neapmierināta ar to, ka vispār ir piedzimusi, jo uzskata, ka viņai ciešanas ieliktas jau šūpulī. Ja citi novēršas no viņas (visai saprotami, jo kam gan patīk cilvēks, kas bez mitas īgņojas), viņa nevis meklē tam iemeslu, bet saīgst vēl vairāk un kādā trešajā stadijā tiešām šad un tad pabļaustās. Bļaustās viņa lielākoties uz sevi aizstāvēt nespējīgajiem, piemēram, saviem bērniem vai veco māmuļu, toties vīra kungam tikai rāda skābu seju, tāpat kaimiņiem. Līdzcilvēki to mēdz apzīmēt "viņa izskatās kā nedabūjusi"

Patiesībā LC ciešanas citi nesaskata, pat, ja nolemj atrast iemeslu viņas mūžīgajam īgnumam. Viņi pieiet lietai pārāk analītiski, bet LC ciešanas ir tikai emocionāla, nevis faktiska rakstura, tādēļ ir visnotaļ saprotams, kādēļ gan citi nespēj pat dziļas analīzes rezultātā atrast tam cēloni. Bet cietēju nekas netraucē ciest īsteni un viņa paliek vēl neapmierinātāka, ja kāds vēlas viņu iepriecināt, piemēram, uzaicinot uz kino. Uz to viņa attrauc, ka kino jau viņai nekad neesot īsti paticis, bet es jau varu aiziet, ja tu tā vēlies. Neatsaka, protams, jo citādi izpaliks upurēšanās... Šo sindromu vārdnīcā apzīmē ar "es jau nevaru nevienam atteikt". Ja kāds viņai ar smaidu sejā rāda savas ceļojumu bildes, viņa sāji smaidot tās komentē "redz, citi jau visur var braukt, bet man nekad nekā nebūs sava", īpašu akcentu liekot uz pēdējo vārdu. Jebšu saka "man kalni nekad nav patikuši, nesaprotu, kur tie cilvēki tā skrien".

Ja LC liek mierā, viņa, traukus mazgājot, klusi raud, vienlaikus radot iespaidu, ka vēlas, lai to neviens pat nepamana un vienlaikus tieši pozējot iespējamam skatītājam. Ja kāds ir tik talantīgs, ka prot izaicināt viņu uz šķietamu atklātību, cietēja slauka saraudātās acis un saka "ko nu es" vai "būs jau labi, es jau..." un atmet ar sastrādāto roku tā, lai katrs pamanītu, ka pie manikīra viņa neiet nekad. Izbalojušā flaneļa halāta kabatiņā cietējai vienmēr pa rokai ir kāds jau agrāk saraudāts mutautiņš, somiņā paprāvs zāļu maks, pat tad, ja viņa neslimo ar hroniskām kaitēm, drēbes viņa neizmet tikmēr, kamēr tās jau plūksnojas vai izjūk pa vīlēm, izvairās apmeklēt sabiedriskas vietas, atrunājoties ar "es negribu, man nepatīk".

Ka tik nepasmaidīt lieku reizi

Vēl viena no raksturīgām LC pazīmēm ir spēja ielūkoties nākotnē. Gaišredzība, tā sacīt. Tāda LC kļūst ap pensijas gadu sasniegšanas laiku. Viņa saka - es iešu, kamēr jau vien varēšu, un saķer sāpošo muguru. Bet gados jaunāka LC saka - man ne no viena neko nevajag. Un neaicina palīgos, bet vēlāk ir apvainojusies, jo katrs pats taču varēja iedomāties.

Latvju cietējas goda īpašība ir nebūt apveltītai ar humora izjūtu! Tādā vai citādā veidā ir jāprot apslāpēt smaids, pat ja tas nejauši uznāk, jo nav taču nekā smieklīga. LC raksturo arī spilgti izteikts naids pret ironizējošām personām un, pasargi dies', angļu melno humoru a la "Monty Python".

Īstena latvju cietēja uztver adekvāti citu raudas, lai nu ko, bet TO viņa saprot, ja kādam nāk raudiens.

Cietēja, kura ir dīvainā veidā ieguvusi labu izglītību (jo, iespējams, ciešanu augstāko punktu iemācījās tiešām tikai pēc apbērnošanās) vienmēr pamanās atzīmēt, lai viņu neuzskatot par muļķi, kaut neviens pat neko līdzīgu nav bildis un pat mājienus devis. Viņa piebilst šad un tad "nu es jau nu arī tomēr esmu mācījusies". Bet ja viņai nav labas izglītības, viņa vietā un nevietā iesprauž kādu parafrāzi par to, ka nav bijis iespēju laiku veltīt sev. Vārdnīcā tas atzīmēts kā "man jau X (domāts viņas vīrs) parasti nekad neko neļāva" vai "X jau vienmēr uzskatīja, ka...". Sakot šos liktenīgos vārdus, viņa lepni purina galvu un sakniebj jau tā sakniebtās lūpas vēl ciešāk.

Kad LC ar kādu tuvinieku nonāk, piemēram, kafejnīcā (tur viņa nonāk reti, saprotams), tad, vienmēr demonstratīvi tur maciņu un vēlas samaksāt par visiem, bet, ja atskan kāds iebildes mēģinājums, viņa saka ko līdzīgu "kaut ko jau es arī vēl varu atļauties".

Pētījuma autori - Cālis.lv ilggadējie pētnieki un lietotāji

Turpinājums sekos