Seši nekaitīgas TV skatīšanās noteikumi bērniem  (2)

Kurš gan vecāks negrib, lai no viņa mazā bumbulīša izaug Bēthovens vai Pikaso. Televīzijas kanāli piemērojas vecāku vēlmēm un piedāvā daudz izglītojošas, aizraujošas un pat kvalitatīvas bērnu programmas, piemēram, "Baby Einstein" vai "Baby Van Gogh" sērijas, kas stāsta, kā notiek dabas procesi, stāsta par krāsām un skaņām, rāda, kādi dzīvnieki dzīvo mežos un jūrās. Protams, tas viss saista bērnu uzmanību, tomēr uz paliekošiem rezultātiem cerēt nav pamata. 

Pētnieki secinājuši, ka bērniem, kas jaunāki par 2 gadiem, šie raidījumu izglītojošo efektu dod minimāli vai nedod vispār. Laika posmā no piedzimšanas brīža līdz 2 gadiem bērna smadzenes strauji aug un pilnveidojas, nozīme ir tikai tiešiem kairinājumiem, nepastarpinātai komunikācija ar cilvēkiem, dabu un dzīvniekiem. Tāpēc ikdienas darbības, piemēram, netīrās veļas šķirošana pa krāsām un likšana veļasmašīnā, ir daudz izglītojošāka nodarbe par intelektuāla raidījuma vērošanu.

To pierāda fakts, ka darbības, ko bērns novērojis dzīvē, viņš imitē daudz veiksmīgāk nekā televīzijas raidījumā redzētās. Līdz brīdim, kamēr bērns sāk runāt pats, skatīties televizoru viņam nozīmē redzēt un dzirdēt kaut ko nesaprotamu. Attēls, krāsa un kustība piesaista bērna uzmanību ekrānam, taču viņa secinājumi nav tādi, kā iecerējis režisors.

Bērnu liekais svars un aptaukošanā viens no galvenajiem iemesliem ir maltītes iepretim televizoram. Iemesli – vairāki. Pirmkārt, pārtikas produktu un uzkodu reklāmas, ko nākas noskatīties ēdot, tiešā veidā ietekmē apetīti, uzskata pētnieki. ASV 53% bērnu, kas jaunāki par 6 gadiem, vismaz vienu maltīti dienā ietur, skatoties TV. Turklāt vecāki to pat veicina, norādot, ka "normāli" pabarot bērnu iespējams vienīgi tad, ja viņš ēd, nedomājot. Tad visa uzmanība pievērsta darbībām, kas notiek ekrānā. Divu aktivitāšu veikšana – ēšana un skatīšanās, neļauj sajust sāta sajūtas iestāšanos, tāpēc tiek apēsts par daudz, skaidro Pensilvānijas Universitātes kognitīvi biheiviorālās teorijas profesors Francs Lori. 

Reklāmas nu tiešām ir tas, ko bērniem nevajadzētu redzēt, lai gan tieši košās, krāsainās un muzikāli atraktīvās reklāmas ir pirmais, ko televīzijas ekrānā pamata zīdaiņi. Visnegatīvākā ietekme ir pārtikas produktu reklāmām un ātro uzkodu reklāmas klipiem. Pētījumi atklāj, ka saldumu un uzkodu reklāmas bērnu raidījumu laikā palielina šo uzkodu pirkšanas apjomu veikalos. Efekts ir ļoti ātrs un acīmredzams, bet kas notiek ar šo bērnu veselību ilgtermiņā? Bērni pieprasa to, ko redz reklāmās. Turklāt, tā smadzeņu daļa, kas atbild par īslaicīgu informācijas saglabāšanu, bērniem ir mazāk attīstīta un pēc reklāmas pauzes atsākot skatīties raidījumu, bērns to jau uztver kā jaunu informāciju, kas nekādā veidā nav saistīta ar iepriekš skatīto. Faktiski tas ietekmē arī bērna spēju koncentrēties.

2 gadus vecam bērnam televīzijas skatīšanās limits dienā ir ne vairāk par 2 stundām, domā Amerikāņu pediatri. Eiropā bērnu attīstības speciālisti tomēr uzskata, ka tas ir stipri par daudz. Daži uzskata, ka līdz gada vai pat četru gadu vecumam bērnam nevajadzētu atrasties telpā, kur ir ieslēgts televizors. Citi domā, ka 15 minūtes dienā ir pieļaujamas. No gada līdz trīs gadu vecumam šis laiks varot būt pusstunda dienā. Citur norādīts, ka pusotra līdz divu gadu vecumā šim laikam jābūt ne vairāk par 15 minūtēm dienā. Trīs gadu vecumā – 30–40 minūtes dienā; 5–6 gadu vecumā – 1–1,5 h; pēc 10 gadu vecuma – līdz 2 h dienā, protams, ne jau nepārtrauktu laiku.

Praksē pat šīs stundas ievērot ir samērā grūti, ja televīzijas kaste strādā ieslēgta visu dienu. Ir bērni, kas savu dienu iesāk ar televizoru un aizmieg šīs fona skaņas iemidzināti.
Ir ļoti svarīgi ieradināt, ka beidzoties tam raidījumam, ko gribējāt noskatīties, kanāli netiek pārslēgti uz nākamajiem un atkal nākamajiem.

Pat, ja mazulis vairs neskatās televizoru, bet tas turpina klusi murmulēt un mirgot kaut kur istabas stūrī, tas ietekmē smadzeņu darbību. 

Novērots, ka trīs gadus veci bērni arvien mazāk spēj koncentrēties viena veida nodarbei, ko viņš uzsācis spēlējoties. TV darbošanās fonā var traucēt arī valodas attīstībā. Ir gadījumi, kas bērnudārza personālam nākas saskarties ar bērniem, kas atnākot uz dārziņu neprot runāt, bet nevis tāpēc, ka nav spējuši iemācīties runāt smadzeņu īpatnības dēļ, bet gan tāpēc, ka visu dienu ir pavadījuši, skatoties, kā runā "runājošās galvas" televīzijas ekrānā. Speciālisti norāda, ka pēdējo 20 gadu laikā ir krasi palielinājies to bērnu skaits, kuriem ir grūti uztvert mutisku informāciju, runāt. Pie vainas ir arī televizors, jo tā skatīšanās laikā nav nepieciešams aktīvi runāt, tikai jāklausās

Nu labi, nav jau viss tik bezcerīgi! Var TV kasti ārā nemest, jo bērni, kas ir vecāki par 2 gadiem, šo to tomēr iemācās arī vērojot televīzijas programmas. Te svarīgi ir izvēlēties pareizo programmu, uzsvaru liekot uz raidījuma struktūru un informācijas pasniegšanas veidu.

Televīzija ir kā auklīte, kas nodarbina bērnus, kamēr vecāki apdara steidzamākos darbus. Dzerot rīta kafiju vai gatavojot vakariņas, bērneli nosēdinām iepretim ekrānam. Ir mazliet tā kā vainas sajūta, bet brīvās minūtes taču arī gribās. Salīdzinot, kā laiks pie televizora nolaupa laiku citām nodarbēm, atklājies, ka bērni televīzijas dēļ nesāk mazāk lasīt vai mazāk dauzīties ārā, toties tas būtiski samazina kontaktu skaitu tieši ar vecākiem. Tāpēc, ja vien ir iespējams, noskatieties filmas vai jaunākās multenes kopā ar bērniem. Viņi to novērtēs, tas būs jūsu kopīgais laiks.