<a rel="cc:attributionURL" href="http://www.flickr.com/photos/joeshlabotnik/">Peter Dutton</a> / <a rel="license" href="http://creativecommons.org/licenses/by/2.0/deed.en">cc</a>
Rietumu fizioterapeiti vienā balsī apgalvo, ka rāpošana zīdainim ir ļoti, ļoti svarīga iemaņa, pirms celties kājās un sākt staigāt. Tā nostiprina mugurkaulu un muskulatūru, lai vēlākos gados nenāktos mocīties ar muguras sāpēm un nepareizu stāju. Bet antropologi nupat izteikuši versiju, ka rāpošana ir salīdzinoši jauna iemaņa, kura izveidojusies tikai laikā, kad tika ieviestas koka grīdas. Tātad ne vecāka par 300 – 400 gadiem.

Uz šādām pārdomām Kolorado universitātes zinātniekus uzvedināja kādas Papua-Jaungvinejas mežos pētītas cilts mātes un bērna ieradumi. Sievietes savus jaundzimušos nenoliek zemē līdz pat gada vecumam. Mazuļi tiek nēsāti uz muguras vai klēpī un to dara ne tikai vecāki, bet arī lielākie brāļi un māsas. Kopumā 86% laika bērns līdz gada vecumam pavada, sēžot kādam klēpī. Noliekot mazuļus uz zemes, viņi parasti tiek sēdināti sēdus pozīcijā.

Iemesls gan ir prozaisks – noliekot uz zemes rāpotāju, viņš saēdīsies uz zemes mītošos parazītus vai arī tiks pakļauts citiem - no mūžamežiem nākošiem, riskiem. Āfrikā sievietes savus bērus nēsā uz muguras līdzīgu iemeslu dēļ, proti, sadzīves apstākļi mazāku bērnu neļauj likt zemē, bet tad, kad viņš jau sasniedzis staigātāja vecumu, tad mazulis tiešām arī ceļas kājās un sāk staigāt vertikāli.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit