Ik gadus aprīlī sākas "ģimenes sezona", un Mēdejas namā no malu malām – no Maskavas un Taškentas, no Lietuvas un Gruzijas – bēgdami no ikdienas, pie Mēdejas sabrauc radu bērni un mazbērni.
Vietējie pie viņiem ir pieraduši – Krimas ciematā viņi jūtas kā mājās. Lai gan Mēdeja, pēdējai tīrasiņu grieķietei, pašai savu bērnu nav, viņa ir savas dzimtas ass un patvērums grūtībās.
Pusaudzes gados zaudējusi vecākus, viņa uzņemas rūpes par brāļiem un māsām un turpina būt par viņiem nomodā visu mūžu. Mēdeja nejautā, Mēdeja nepārmet, Mēdeja nemāca, tomēr viņa visu redz, visu dzird un visu zina par savu jauno radinieku naksnīgajām gaitām, attiecību samezglojumiem un dziļākajiem dvēseles noslēpumiem.
Arī šajā vasarā Krimas gaisā virmo kaislības un mīlestība. Uzvirmo senas atmiņas, nāk vaļā vecas rētas.
"Mēdeja un viņas bērni" (1996) ir pirmais ievērojamās krievu rakstnieces Ludmilas Uļickas romāns, ar kuru viņa iekaroja savu lasītāju sirdis. Tas vienas vasaras stāsts, ģimenes sāga un ar neparastu gudrību svētītas sievietes portrets. Ar rotaļīgu vieglumu un smalki ironisku valodu rakstniece būvē tiltus, savienojot gadsimta lielos notikumus un cilvēku dzīves vienkāršās norises.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
