Vissmagākais bija pirmais dzīves gads – nepārtraukti uztraukumi un bailes, aizdomas un izmisums – un to visu radīja neskaidrība par to kā noritēs mazuļa attīstība. Neviens neko nevarēja solīt – tas bija lēns process, solītis pa solītim, sasniegums aiz sasnieguma... Mēs regulāri vingrojām – fizioterapeite bija mūsu labākais draugs, regulāri apmeklējām neirologu, veicām dažādu izmeklējumus. Tas nebija viegli...
Cik atceros – puika sāka staigāt 1.5 gadiņā, kas pēc koriģētā vecuma bija viens gads un divi mēneši. Ar runāšanu, gan gāja ļoti grūti – 3 gadu vecumā vārdu krājums bija ļoti niecīgs, tas mazajam izraisīja lielas dusmas un pastiprinātu nervozēšanu. Ar neirologu meklējām iespējamos risinājums – logopēds nepalīdzēja, toties montesori gan – divu mēnešu laikā puika palika mierīgāks un sāka arī raisīties valodiņa. Puikam vēl bija astigmātisms un līdz 8 gadu vecumam nēsājām brillītes ...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
