Cālis.lv dzemdību stāsti: dalāmies pieredzē

Mans haotiskais dzemdību stāsts Vācijā. Skaidrībai jāpiemin, ka biju izvēlējusies tādu luksusa pakalpojumu kā privātā vecmāte, kura no 37. grūtniecības nedēļas bija man 24h diennaktī sazvanāma.
Perfekta grūtniecība un mazā piedzima mājās 4h laikā no pirmās sāpes. Mēs tik tiešām nepaspējām līdz slimnīcai.
Svētdienas pēcpusdiena, ar vīru skatījāmies olimpiskās spēles, bija man mazliet jocīga jušana, bet domāju, ka tās trenniņkontrakcijas, no rīta vēl pastaigāties bijām pāris stundas, jo man dikti gribējās procesu pasteidzināt, gribēju ātrāk mazo dāmu satikt.

Tātad, skatāmies olimpiskās spēles, es pa istabu apkārt dīdījos, jo bija tāds iekšējs nemiers un tad vienā mirklī plaukš un es slapja - ūdeņi nogāja. Zvanām vecmātei, viņa saka, ka būs pēc kādām 2h, jo es mazo jutu kustamies un pirmās dzemdības, taču, iet ilgi. Vecmāte ap 18.30 atbrauca, paskatās, saka 4 cm, varam vēl mājās palikt. Es eju vannā, šie abi skatās olimpiskās spēles, Vācija tiek pie zelta medaļas, disciplīnu tik nezinu. Ap 19.30 gribu ārā no vannas, jo nav man ērti, sāku saprast, kāpēc dažas sievietes ņem epidruālo anestēziju, morāli gatavojos faktam, ka tāda būs visa nakts.

Vīrs nones slimnīcai domātās somas uz mašīnu. Es rāpjos no vannas ārā un saprotu, ka nevaru pastaigāt normāli tikai četrrāpus, vecmāte paskatās atvērumu, saķer galvu un saka manam vīram, lai nāk viņai līdzi. Nu, neko, šie abi aizskrien, es rāpjos uz guļamistabu, pēc mirkļa šie jau atpakaļ, vecmāte prasa, vai mums krāsotāju plēve ir, nesaprotu, kam viņai to? Mēs, taču uz slimnīcu taisāmies, šī grib ko krāsot?

Tad atskan teksts - pie velna plēvi, tāpat nepaspēsim. Neko nesaprotu, bet ok. Tad viņa man saka, ka būtu jauki, ja es mazo tagad paspiestu. Paskatos uz vīru, šis bāls sēž istabas stūrī pēc mirkļa brēciens un mazā ir klāt. Vienkārši un neaptverami ātri, tā arī īsti nesapratu, kas un kā.

Nākamais etaps, vīrs runā ar mazo franciski, vecmāte zvana ātrajiem, abas tiekam pa fikso saģērbtas un uz slimnīcu prom. Es neļāvu mani nest, pati savām kājām no 4. stāva gāju. Kājās vīra 47. izmēra čības, viens sanitārs mani stutē no priekšas, otrs no aizmugures, tas, kas iet aiz manis, kāpj visu laiku čībās iekšā un es ik pa laikam klūpu uz ko šie komentē, ka es ģībstot. Pirmo reizi ātrajos! Neko daudz gan nesanāca papriecāties, slimnīca turpat ap stūri. Vecmātei vienā rokā mazā, otrā salātu bļoda ar placentu. Skats vienreizēji smieklīgs. Nakts tiek pavadīta slimnīcā, ārsti nav diez ko iepriecināti par mani, jo neko nevar no manis iekasēt, nevar mani ne lāpīt, ne pie sistēmas pieslēgt... Viss ar mums perfekti, atnesa man vakariņas, bet ar to nepietika, izēdu pusi somas satura, kas mums līdzi bija. Te tā pieņemts, ka uz dzemdībām līdzi ņem saldumus, našķus, kolu, lai abiem spēka pietiek izturēt. Nākošajā dienā ap pl. 15 gājām mājās, jo viss bija perfekti. Pirmo nakti visi 3 pavadījām viens uz otru skatoties un brīnoties. Joprojām neticu, ka viss bija tik vienkārši un perfekti.

Tā...

Viss sākas 12. oktobra vakarā, ap 22. Sēžam, skatamies TV un man pēkšņi ir tāda velkošā sajūta ap bikini līniju. Nodomāju, nu mazums, kas...Tad atkārtojas pēc pusstundas. Es jau izvilkos uz WC, atnācu atpakaļ - vīrietis jau prasa, kas man ir. Saku, ka velk un paņēmu ieslēdzu kontrakciju taimeri, lai būtu, ko pastāstīt vecmātei, kad zvanīšu uz slimnīcu. Taimeris sataimerēja pāris kontrakcijas, bet tā kā vecmāte mani bija brīdinājusi par tām fiksajām dzemdībām, tad zvanīju uz slimnīcu. Jāzvana bija, jo tada te ir kārtība - lai uzzinātu, vai slimnīcā būs vieta.

Slimnīcu sazvanu, nosaucu savu zviedru personas kodu un pastāstu situāciju - ka tikko viss sākās un ātrajām pirmajām dzemdībām. Vecmāte otrā galā kaut ko sāka teikt, ka nu ātras dzemdības ir pāris stundu un vai es negribot pabūt mājās, līdz kontrakcijas ir ik pa 7 minūtēm un 2 minūšu garumā, vai kaut kā tā. Es saku, ka nē, nē, ka es labāk divreiz aizbraucu lieki nekā tupu mājās.

Labi, tad nu braucam uz slimnīcu. Vīrietis bija iedzēris vienu aliņu un neriskēja sēsties pie stūres - zviedriem vispār alko nevar būt asinīs, ja aptur. Nu ko, būšu foršā dzemdētāja un šoferēšu pati, jo jūtos jau normāli un gandrīz vai neticu, ka dzims te kāda šovakar. Aizbraucu normāli, labi, ka bija jau gandrīz vai nakts un nekāds trafiks, izņemot pāris mašīnas un policijas busiņu.  Galvenais, ka es braucu tik prātīgi kā es ikdienā nedaru - ievērojot aptuveni max ātrumu utt. Pa ceļam vēl bija pāris kontrakcijas, tās es kaut kā pārelpoju braucot un neapstājoties.

Pie slimnīcas atradām forši parkingu pie ieejas un ejam iekšā. Mani piereģistrēja un ieveda izmeklēšanas istabiņā. Vecmāte teica, ka pārbaudīs atvērumu. Nu tas nebija gluži patīkami, kaut gan viņa bija maigķepa, bet nu vēl foršāk bija tad, kad viņa pateica, ka atvērums ir 7 cm!!!!!!!! Jo ar Miku es taču notusēju mājās krietni ilgāk un atvēros tos 10 vajadzīgos cm. Es vēl pārprasīju, cik cm, jo domāju, ka kaut ko neesmu sapratusi pareizi zviedriski .  Nē, nē, viss pareizi. Tad saslēdza man to toņu aparātu - jēziņ, es uzreiz atzinos, ka nogulēt nevaru nekādīgi, tad nu stāveju kājās. Tad bija vēl pāris kontrakcijas, dikten nepatīkamas vispār, bet es velkošā veida sāpes nekad neesmu labi pacietusi. Mīļums man masēja muguru, centās, turēja mani, jo dažu brīdi man šķita, ka manas kājas mani netur. Tas bija 23:45, zinu, jo pulkstenī skatījos.

Tad atnāca vecmātes un veda mani uz dzemdību palātu. Pa ceļam man bija tā sajūta, ka gribas pa lielam uz WC un priekš manis tas bija loģiski, jo mēs taču nesen ēdām vēlās vakariņas. Nesasaistīju to ar bērna drīzo dzimšanu.

Palātā mani ieģērba tādā kā slimnīcas paltrakā, kurā man gan drīz palika pa karstu. Pēc tam es tur dzemdēju pa pliko, tik ar savām svītrainajām īszeķītēm. 

Mīļums izgāja laukā, tāpat kā ar Miku, jo viņam bija grūti redzēt kā man iet un nespēt palīdzēt. Man ielika rokā katetru (?), ja nu vajadzētu EA. Bet, kad vecmāte pārbaudīja atvērumu un pateica, ka ir visi 10cm, tad jau viss - sapratu, ka man spīd tik smieklu gāze. To es arī izmantoju, kamēr bija kontrakcijas un ziniet ko - palīdzēja arī, jo mazliet apreibu un tad nav tā realitātes sajūta tik reāla.

Uzradās spiešanas sajūta un tad nu man ļāva spiest arī. No sākuma mēģināju, stāvot uz ceļiem un atbalstoties uz kušetes paceltā galvgaļa. Tīri laba poza, tikai man kājas nogura un tad kā nākamo man piedāvāja gulēt uz sāniem. Tā arī bija tīri labi poza. Spiedu tad, kad man teica spiest, atpūtos, kad teica atpūsties. Abas vecmātes, manuprāt, bija fantastiskas. Bija vēl arī viens students-vecmātis, vīrietis, bet viņš man galīgi netraucēja. Noderēja, kad gribējās kādam roku paspiest. No manas roku spiešanas cieta arī vecmāte, kura turēja manu kāju.

Tad sanāca, kādi 4 - 5 spiedieni laikam. "Vislabāk" man patika tas, kura rezultātā bērna galva paliek tādā kā pusceļa un man šķita ka es vienkārši paņemšu un saplīsīšu. Spiešanas laikā vieglāk bija tad, kad vecmāte lika riktīgi siltā ūdenī samērcētu dvielīti man kājstarpē, tas kaut kā nomierināja ādu/mani.

Kad piedzima Katrīna, tā sajūta, protams, nelīdzinās nevienai citai pasaulei - atvieglojums, laime, prieks. Vecmāte vēl noteica, ka liela meitiņa un man jau uzreiz bija ziņkāre, cik tad nu sver. Bet uzreiz nesanāca to uzzināt, jo tiklīdz piedzima arī placenta, tā man sašuva vienu mazo plīsumiņu un tad mūs visus 3 atstāja uz aptuveni 2 stundām vienus pašus. Pēc tam jau atnāca, nosvēra bērnu (3770 g), nomērīja un izpētīja. Es aizgāju uz dušu, nodušojos - pēc tam tāda laba sajūta.

Tad tikām palātā, palaimējās, ka nebija daudz, kas dzemdē, tad tiku pati savā istabā, nevajadzēja ne ar vienu dalīties. Slimnīcā palikšana bija tīri forša - tik guli, ēd un rūpējies par mazo. Patika tas, ka varēju tik ātri tikt mājās, jau pēc ~ diennakts aptuveni.

Nu aptuveni kaut kā tā man gāja. Esmu apmierināta ar savām dzemdībām, jo viss bija kā pasūtīju - i piedzima manā dzimšanas dienā, i 2 stundās.

Visu grūtniecības laiku rūpīgi domāju un izsvēru, kādas dzemdības vēlos, kur, ar kādu vecmāti, utt. Izskatījām gan mājdzemdību variantu, gan apsvērām iespēju braukt "uz dullo" uz dzemdību namu, lai eksperimentālā kārtā saprastu, kā tad īsti nāk pasaulē lielais vairums latviešu tautas.
Gala beigās mans verdikts bija tāds-vēlos dabiskas ūdensdzemdības vietā, kas būtu kā zelta vidusceļš strap mājas dzemdībām un milzu slimnīcu. Ar meklējumiem, atsauksmju pētīšanu un patiesu iedziļināšanos Latvijas dzemdniecības patreizējā tirgus situācijā atradām emocionāli un ekonomiski vispatīkamāko risinājumu-dzemdības Siguldas slimnīcā, kur dzemdību nodaļa ir neliela un klusa, kopā ar dabiskās ūdensdzemdības atbalstošu vecmāti. Tomēr ne viss dzīvē norit pēc plāna, īpaši, ja tas saistīts ar bērniem-bērniem, kā zināms, ir pašiem savi plāni, kuri nāk pa "tiešo līniju" no paša Dieviņa.
Biju mazliet apslimusi un, šķiet, ka sarunājusi ar puiku, lai padzīvojas pa punci vēl pāris dienas, kamēr mammai temperatūra nokritīsies, un deguns vaļā atleks…
Ap 23 vakarā iepilināju degunā diezgan stiprus deguna pilienus, un sametās nelaba dūša…tomēr nedomāju, ka tā būs dzemdību pazīme, jo man tak ar bebi viss sarunāts, vēl pāris dienas netiekamies!
Tomēr naktī miegs ne visai nāca, faktiski pirmo reizi pa visu grūtniecības laiku es neaizmigu uzreiz, līdz ko tiku gultā, mocījos ar bezmiegu. Ap 5:30 rītā dzirdēju leģendāro "pukš!"-plīsa augļūdeņu apvalks, nogāja ūdeņi.
Biju šokā-es slima, vīrietis nav mājās, un SĀKĀS. Raudāju, panikā skraidelēju pa dzīvokli, vācu mantas, zvanīju vecmātei, taksim...vecmāte bija ceļā uz mājdzemdībām, tā nu sarunājām, ka dodos uz slimnīcu, un par mani parūpēsies viņas aizvietotājvecmāte.
Taksī pa ceļam kontrakcijas ar pāris min.intervālu, bet ļoti minimāli sāpīgas-tādas, kā menstruālās sāpes, brīžiem pat vispār nesāpīgas…es pamazām nomierinos, runājamies un jokojamies ar taksistu-2bērnu tēvu, baudu burvīgus dabas skatus Siguldas šosejas malā, aust skaists rīts.
Slimnīcā visi ir ļoti laipni un jauki, mani izmeklē, paklausās mazuļa tonīšus, izmēra temperatūru…man ir 37,7 grādi; tas ir par daudz, lai ļautu man dzemdēt ūdenī, kā biju plānojusi.
Saskumstu diezgan stipri, arī mazliet apraudos-biju vēlējusies ūdensdzemdības, jo esmu pārliecināta, ka mazulis jūtas komfortablāk, ienākot pasaulē caur ūdeni. Patiesībā vēl vairāk-biju par visiem 100% pārliecināta, ka manam bērnam jānāk pasaulē ūdenī! Ak, cik daudz enerģijas un laika biju veltījusi, lai par to pārliecinātu viņa tēti. Biju sev iestāstījusi, ka ūdensdzemdības ir teju vai stabilas nervu sistēmas (bērnam) un veiksmes nākotnē garants, un nekā-muļķīga vīrusa dēļ nevaru to savam bērnam sniegt.
Tomēr saņēmos, mobilizēju sevi konstruktīvai darbībai, jo, kā zināms-mēs nevaram mainīt apstākļus, tikai savu attieksmi pret tiem….ja jau puika grib ārā TAGAD, tad tā tam jābūt-jau sen kā jūtu, ka mans punčiemītnieks ir visai principiāls un temperamentīgs, tad nu arī pasaulē grib nākt pa savam.
Personāls ir ļoti iejūtīgs, ierāda man pirmsdzemdību palātiņu, sanes bumbas, dežūrējošā un līgumvecmātes aizstājēja cita caur citu stāsta un rāda, ko darīt, kā elpot, kad nāk kontrakcija-tas ir labi, jo no kursiem neko neatceros. Vecmāte nāk mani apraudzīt kaitinoši bieži-gribas vairāk palikt vienai, vienkārši baudīt sāpju viļņus, vērot skaisto skatu aiz loga.
Stundas skrien vēja spārniem, ap 9 mans atvērums jau ir pusē, toņus vairs nav iespējams paklausīties, jo es nespēju nosēdēt/nogulēt…esmu patīkami pārsteigta, ka vecmātes par to nedusmojas, bet tīri vai priecājas-tad jau līdz bebītim neesot nemaz ilgi vairs jāgaida!
Ieradās mans vīrietis-ļoti priecājos, ka viņš paspējis laikā. Mazliet uzkašķēju, jo, par cik viņš aizkavējās, jutās dikti vainīgs, un par katru cenu gribēja visu laiku kaut ko palīdzēt-masēt, piedāvāt padzerties, kontrakcijas vidū taujāt : "kā es tev varu palīdzēt? Negribi uz bumbas? Gultā?? Dušā???", bet man vienkārši vajadzēja, lai viņš ir ar mani.
Aizliedzu sevi aiztikt, liku vienkārši sēdēt man blakus un ļauties, lai guļos viņam virsū kad un kā man pašai gribas.
Par cik man kontrakcijas bija ar ½ min intervālu, ne vienmēr paspēju parunāt ar apkārtējiem, bet drīz tiku pie elpas īsi nokomandēt, lai viņš vienkārši ir man blakus, neko nedara, nesauc mani par Minci un bērnu par Peksi!!! (tik pat ļoti, kā ikdienā man patika šie mīļvārdiņi, tagad zvērīgi kaitināja).
Izbaudīju to, ko Artūrs Šulcs teica savā jauno vecāku seminārā-tiešām, kontrakcijas laikā esot ķermeņa kontaktā ar mīļoto vīrieti, baudot viņa glāstus un siltumu, sāp stipri mazāk!
Drīz ieradās mana līgumvecmāte-mājdzemdības beigušās necerēti ātri, un viņa var pieņemt manas dzemdības! Lai gan man visu laiku patika personāla jaukā attieksme, ieraugot Aiju no prieka apraudājos-acīm redzot zemapziņā tomēr bija stresiņš, ka viņas nebūs, un es palikšu "zem" dežūrvecmātes/Aijas aizvietotājas, kuras abas gan arī likās jaukas.
Aija sāka mani masēt kontrakciju laikā-tas noņēma sāpes vēl labāk, nekā mīļotais vīrietis!!! Neticami, bet viņa spēja kaut kā tā saglāstīt manu muguru un sānus brīdī, kad nāca sāpe…ka tā nemaz īsti neatnāca.
Vīrietis centās šo mākslu iemācīties, bet tas mani ļoti nokaitināja, jo viņam neizdevās ne ar pirmo, ne otro reizi, bet man tas ir reāls sāpju jautājums… man vairs nebija spēka neko pateikt, vienkārši uzšāvu viņam pa nagiem ar plaukstu, lai saprot. Abi ar vecmāti kaut ko sajokojās par manu šerpumu.
Drīz sāpes kļuva tādas, ka pat vecmātes glāsti nelīdzēja un ar vecmātes palīdzību apjēdzu, ka nu ir laiks spiest.
Provējām uz soliņa, četrrāpus…līdz atradām, ka man visērtāk ir gultā, guļus uz muguras, ar rokām turoties pie savām kājām.
Starp kontrakcijām atradu spēku lakoniski paziņot:"Es uz TĀ galda nekāpšu!"-satraucos ka, ja netieku dzemdēt vannā, man varētu pieprasīt kāpt uz dzemdību galda, uz ko man ir spēcīgs psiholoģisks bloks… vislabprātāk es vispār nedotos uz dzemdību zāli, bet pie sevis domāju, ka nez vai slimnīcas reglaments atļauj dzemdēt šaurā palātiņā…
Vecmāte tā ar neierosināja doties uz zāli, par ko es biju ļoti, ļoti laimīga un pateicīga viņai, jo pati nebūtu saņēmusies apjautāties, vai nevaram palikt palātā…faktiski-viņa nolasīja manas domas.
Arī toņus un atvērumu viņa kontrolēja tur par gultā, ar savu aparātiņu, kas man ļoti gāja pie sirds, jo faktiski visu aktīvo dzemdību fāzi izvēlējos acis turēt aizvērtas (jogas nodarbībās biju apguvusi, kā to enerģiju, kuru izmantotu, uztverot apkārtējās vides attēlu, izmantot kaut kur citur ķermenī-šoreiz dzemdēšanā), un būtu apgrūtinoši pieslēgties realitātei, lai vilktos uz kabinetu mērīties…
Tā ar kādiem ~10 spiedieniem mazais rakaris bija klāt.
Interesanti, ka brīdī, kad galviņa bija starpenē, visi mani skubināja, ka grūtākais jau pāri, jau var redzēt galviņu, utt… es pie sevis nodomāju: "ko priecājaties? Vēl jau viss ķermenis jādabūn ārā! Es te līdz vakaram spiedīšu!", pati biju neprātīgi pārsteigta, ka, piedzimstot galviņai, pa dzemdību ceļiem, kā pa rodeli, izbrauca viss mazais ķermenītis, līdzi nesot vārdos neaprakstāmu fiziskas baudas vilni un pilnīgi apstulbinot manu prātu, jo…beidzot MAN IR DĒLS!
Raudāju no laimes, un acumirklī iemīlējos, kad mazo cilvēkbērnu uzlika man uz krūtīm. Biju ļoti pārsteigta, cik ļoti viņš ir līdzīgs savam tētim!
Placentu izspiedu ļoti viegli, un atkal-placentai laukā šļūcot, piedzīvoju spēcīgu, nekad nejustu siltuma vilni, ļoti patīkama sajūta.
Tālāk risinājās savdabīgs asais sižets-jutu, ka no manis līst daudz silta šķidruma, un redzēju, ka vecmāte kļūst nervoza, pēkšņi palātiņa ir pilna ar cilvēkiem-dakteriem, māsām…mazo paņem tētis, visi diezgan satraukti… bet saprotu, ka man ir vienalga, jo MAN IR DĒLS! TIK SKAISTS! Tik līdzīgs tētim, tik burvīgs, pasaules skaistākais bērns, utt-nu, kā jau pēcdzemdību eiforijā 
Drīz mani pārceļ uz nestuvēm, un ved uz dzemdību zāli stutē uz dzemdību galda, no kura tik dikti baidījos…saprotu, ka ar mani kaut kas neštimm, jo personāls satraucies, meklē kaut kādu asins plazmu pa skapjiem, spriež, ka liels bērns, man esot plīsumi, utt… bet es nespēju tam visam pieslēgties-pilnīga eiforija, domāju par mazo, skatos, kā tētis tur pat blakus viņu ģērbj, raudu no laimes…ievēroju, ka mans ķermenis ļoti, ļoti dreb bet domāju, ka tas no fiziskās slodzes…
Drīz noskaidrojās, ka puika piedzimis dikti liels (4,410 kg, 57 cm), un, par cik dzemdības risinājušās ātri (5h, 11 min), man saplīsis dzemdes kakls un mazliet starpene, kā arī pēc izstumšanas dzemde nav vērusies ciet, un es esmu zaudējusi daudz asiņu. Parakstos, ka piekrītu operācijai pilnajā anestēzijā-dzemdes kakla lāpīšanai, kā arī atļauju sev liet donoru asinis.
Tomēr tas viss mani nevienu brīdi nesatrauc, nav bail ne no kā-visu laiku tikai raudu, raudu no prieka par dēlu un skaistajām dzemdībām. Pati nesaprotu, no kurienes man tāda drosme, jo līdz šim esmu bijusi dikti bailīga uz jebkura veida medicīniskām manipulācijām.
Gala beigās viss beidzās vairāk, nekā laimīgi-pēc pāris dienām horizontālā režīmā, kuru laikā vēroju, kā mans lieliskais vīrietis rūpējās par bebi, arī es pieslēdzos māmiņas rūpēm, un tuvāko nedēļu vēl daudzas reizes raudāju no laimes-tikai par to, ka man izdevies tik mierīgi, laimīgi un priecīgi laist pasaulē Fricīti.

Esmu ļoti pateicīga Siguldas slimnīcas dzemdību nodaļas kolektīvam un dakterei Misānei par ātro reakciju un meistarīgo aprūpi patoloģisku dzemdību gadījumā, kā arī vecmātei Aijai Mikovai, kura dāvāja mums iespēju Frici sagaidīt pasaulē priecīgiem, drošiem un atbrīvotiem, bez liekiem stresiem un medicīniskas iejaukšanās, kā arī burvīgajām dežūrvecmātēm un māsiņām, kuras visas 5 dienas, ko pavadījām nodaļā, lika mums justies patiesi aprūpētiem  un ieredzētiem.

 Es tiešām nevaru nepadalīties ar savu dzemdību stāstu, jo vis šis proces ir mani pārņēmis!

Par gruntniecības iestāšanos uzzināju tikai 5. nedēļā, tas mums nāca ka liels pārsteigums un tajā paša laika šoks. Jo mēs dzīvojām Īrijā, un nebija plāna mazulītis. Bet nu ka jau saka Dieviņš jau labāk zina, kad bērniņam jānāk ģimenē. Pirmie jautājumi kas, burtiski izšāvās cauri manai galvai bija - Kā es te ārzemes vispār piedzemdēšu? Vai es visu sapratīšu? Vai es tikušu gala te viena? (jo vīram būtu jāiet uz darbu uzreiz) Un Īrija darba jāsagriež pēc 6 mēnešiem. Man vienmēr ir bijis sapnis par ūdens dzemdībām, kas man šeit šķita vienkārši neiespējami. Un vispār es vēlos lai mans bērniņš dzimst mājās.

Visus manus satraukumus patrauca, lēmums atgriezties mājas un dzemdēt Latvijā ar līguma vecmāti. Tā ka man bija ļoti svarīgi lai dzemdības būtu pēc iespējas dabīgākas, tad bija arī svarīgi lai vecmāte ar kuru es slēgšu līgumu arī domātu tā pat ka es. Biju izlasījusi garmatu "Gaidības un radības ar prieku", kuru iesaku ari visam topošajām un esošajām māmiņām izlasīt, tad man arī velmes par dzemdībām ari bija diezgan konkrētas. Vēlējos dzemdēt ūdenī, ar vīra piedalīšanos, bez stimulēšanas un iegriezumiem, ja iespējams. Lai man ļauj pašai izzelēties, galvenais jau bija tas lai es pati varu visu darīt pati. Jo es taču apzinos ka esmu stipra sieviete. Tā nu es noslēdzu līgumu ar vecmāti Cēsu slimnīca Rudīti, kuru es uzskatu par viss vissaprotošāko vecmāti.

Līdz 39 nedēļai man bija pazemināts asinsspiediens, kas grūtniecības laika ir diezgan bieža parādība. Bet 40 nedēļā man atklāja preeklampsiju, kas ir augsts asinsspiediens un sliktas urīna analīzes. Patiesībā tas ir diezgan bīstami jo ir risks skaties krampjiem, un vienīga izeja ir piedzemdēt bērniņu. Mani nosūtīja uz slimnīcu, uz kontroli, un ārste izteica velšanos stimulēt dzemdības. Kas protams man nebija pieņemami, jo es taču biju vēlējusies lai viss ir dabīgi. Ārste man teica ja analīzes neuzlabosies, tad bus jāstimulē. Lai gan mana vecmāte teica ka mani dzemdību ceļi nav gatavi dzemdēt.
Tāpēc es divas nokašās dienas un nakti nepārtraukti domāju, ka visu kas man ir slikts asinīs un urīnā aizskalo lietus, un vieta nāk tīrība. Nepārtraukti runāju ar savu mazulīti, ka mums ir jāvirzās uz leju, ka vajadzētu nāk pasaulē. domās visu laiku domāju ka mani dzemdes ceļi veras un bērniņš lēnām virzas. Visu laiku domāju kas es varu pati, ka mēs abas varam pašas, mums nevajag neko stimulēt.

Ticiet vai nē bet slimnīcā es iegāju 5. dienas vakara, un 7. dienas nakti 12.00 man izkrita gļotu korķis. 9 no rīta man jau bija atvērums 1.5 cm, un man padūra augļūdeņus, jau ap 10.00 man bija sāpes ik pēc 5 minūtēm. Lai gan sāpes aparātos, patiesība šajā diena nekādi aparāti uz mani nestrādātāja jo arī asinsspiedienu lāgā nevarēja izmērīt.
zināju ka man ir jākoncentrējas uz to ka proces turpinās un vis notiek. neļāvos bailēm, bet tieši tā bija man kļūda ka visu laiku teicu ka man nav bail. Jo es māniju sevi, tāpēc es skaļā balsī pateicu "MAN IR BAIL, BET ES TO VARU, UN MUMS VIS BUS LABI!". Tas loti palīdzēja.

Dēļ augstā asinsspiediena es nedrīkstēju dzemdēt ūdeni, kas bija man velēšanās, bet vecmāte zināja ka man to vajag, un tas bus tas kas man palīdzēs. tāpēc mani pulksten 14.00 ielaida vannā relaksēties un tas tiešām palīdzēja, jo vanna es jutos lieliski arī grūtniecības laikā. Katrā sāpju vilnī izslēdzu visu kas man bija apkārt dziļi elpoju un ļāvu sāpēm iziet cauri visam ķermenim un caur kājām tām aiziet. Vīrs man masēja krustus sāpju laika, un es ik pa laikam mainīju pozas ūdenī. Vecmāte man ļāva palikt ūdeni līdz pašam pēdējam brīdim, jo man jau izspiešanas proces sākas vannā vis maz kādas reizes bija jāspiež vannā.

Pēc tam bija jāiet uz citu telpu jākāpj uz galda, bet pa ceļam uznāca sāpju vilnis un sanāca izspiešanas proces stāvot kājas un turoties pie galda. Patiesībā arī ļoti laba poza, vismaz man bija viegli. Un tā tiešām ir patiesība ka brīdī kad šķiet ka vairs nav spēka un tu izsaki vārdus "Es vairs nevaru", tas nozīmē ka tās ir pašas beigas. Un pēc galviņas iznākšanas es varētu teikt, ka pārējais proces bija patīkams ne vairs sāpīgs. Un tiklīdz meitiņa bija piedzimusi viņu uzlika man uz krūtīm, un ziniet. Tas tiesā atsver visu, un tu saproti ka tas vis bija nieks. Lai arī man bija plīsumi, un nevarētu teikt ka bija loti viegli, tomēr tas aizmirsts uz reiz. 5 minūtes pēc meitiņas piedzimšanas, man bija jāpiedzemdē placenta, kas patiesība ir gatavais nieks, sanāk tikai nedaudz paspiest un vis. Pirms dzemdībām, kad es uzzināju ka pēc dzemdībām vel jāpiedzemdē placenta man tas likās, pilnīgi nepieņemami, jo tā pat jau vis ir sāpīgi, kur nu vel. Bet ticiet tas ir gatavais nieks.

Uzreiz man vecmāte, gribēja šūt plīsumus. Bet es automātiski palūdzu vecmātei lai man pieliek meitiņu pie krūts. Un es vairs tajā brīdī nejutu nekādas sāpes, sāpes ka man šuva šuves es tiešām nejutu. Ja nu vienīgi kādas 2, un to brīdī es tikai dungoju ne bļāvu vai saspringu. Jo tiešām tas, ka tavs bērniņš ir tev uz krūtīm, atsver visu.

Nu mums ir jau četras nedēļas un es vel joprojām esmu sajūsmā par savām dzemdībām. Lai arī savā dzemdību plāna biju gribējusi visu mazliet savādāk tomēr jāsaprot ka vis var jebkura brīdī mainīties. Un es uzskatu ka nemaz tik daudz nav jāpaļaujas uz mediķiem, bet ari jātic sev. Tomēr es paļāvos uz savu iekšējo balsi kas man teica ka es to varu, un es tam ticēju. Ar domam var panākt daudz, tikai tam jātic. Un es ari visu laiku domāju ja vajadzēs stimulēt, tad lai jau, ārsti man tikai grib palīdzēt. Es ļāvos, tajā pašā laika ticot sev.

Un vel, es biju pateikusi, savām māsām, mammai un draudzenei, kad sakās dzemdības. Un viņas visu šo procesu pavadīja ar domām, un tas man deva spēku un ticību sev. Paldies viņām!

Es arī uzskatu ka vīrietim ir jāpiedalās dzemdībās jo arī tas dod spēku, tas vien ka viņš atradās telpā kopā ar mani deva man spēku.
Galvenais nebaidīties, bet ja baidāties tad atzīstat to, un apzināties to ka Jūs esat sievietes, tas vien nozīme ka jūs esat spēcīgas un nav neka tāda ko jūs nespējat !!!

Pagājuši jau vairāk kā deviņi mēneši kopš dzemdībām, bet joprojām ik pa laikam galvā atminos skaistas ainiņas. Sāpes ir aizmirstas, atmiņā palicis prieks, tas neizsakāmais prieks, kad es pirmo reizi ieraudzīju savu dēlu.

Iepriekšējā vakarā pirms dzemdībām es vēl nevarēju aizmigt, puncis bija kļuvis tik liels, ka bija grūti nogulēt. Skatījos Gredzenu pavēlnieka otro daļu, tad ap vieniem naktī vēl palasījos kolēģes doto "Gaidības un radības ar prieku". Pulksten piecos nogāja ūdeņi. Atceros, ka toreiz pasmaidīju par to, ka biju uztraukusies, vai atpazīšu, kad tie noies. To ūdens daudzumu nevarēja neatpazīt. Tā kā tie bija smuki caurspīdīgi, lēnā garā sāku kravāt mantas. Soma jau gaidīja, lai arī termiņš bija paredzēts pēc nedēļas. Ejot dušā, kājas no uztraukuma sāka nevaldāmi kratīties, es sapratu, ka Jā! Šodien ieraudzīšu savu mazulīti!

Braucot uz Bulduru slimnīcu, garām baznīcai nodunēja zvans, lai arī pulkstens bija nedaudz pirms deviņiem. Tas likās kā sveiciens man un dēlam! Ierodoties dzemdību nodaļā jutos patīkami satraukta, smaidīju un jokojos. Manu sajūsmu nedaudz apslāpēja nelaipna paskata ārste (laikam vecmāte), kura īgni palūdza uzgaidīt. Tomēr es tam pārāk nepievērsu uzmanību, tad, pulksten deviņos, atnāca jaunā maiņa  un smaidīga, pozitīva vecmāte kā vēlāk uzzināju vārdā Vija Kalniņa. Tā kā esmu no Jūrmalas, līgumu netiku slēgusi. Kontrakcijas vēl nebija sākušās, tā nu mēs ar mammu vēl devāmies pastaigā uz jūru, bija decembra beigas, auksta, saulaina diena. Es tuntuļoju mammai pie rokas. Aizgājām arī uz kafejnīcu, mamma uzēda, es iedzēru tēju. Atceros, ka smaidīju un domāju  - neviens kafejnīcā nenojauš, ka man ir sākušās dzemdības.

Ap divpadsmitiem dienā sāka nedaudz vilkt vēderu, tādas nelielas sāpītes, es vēl bravūrīgi domāju, ka "Nu,re! Nav nemaz tik trakas tās dzemdību sāpes!". Jautrojos ar mammu, spēlējām palātā kārtis, pierakstīju uz lapiņas minūtes starp kontrakcijām. Tad ap trijiem dienā mani pasauca uz apskati, vecmāte secināja, ka atvērums ir ļoti mazs un ielaida prostaglandīna gēlu. Biju salasījusies par stimulācijām negatīvus stāstus, bet uzticējos vecmātei. Ap pulksten četriem sākās straujas sāpes. Tālākās četras stundas bija diezgan mokošas, sākumā mēģināju palātā pie gultas riņķot un elpot kā biju mācījusies, bet tas nelīdzēja. Instinktīvi jutu, ka sāpes pārciest palīdzēja staigāšana. Tā nu vairākas stundas pēc kārtas staigāju pa zaļajiem koridoriem, mamma visu laiku bija blakus, man bija svarīgi, lai viņa runātu ar mani, stāstītu kaut ko, vienalga ko, uz beigām mamma jau sāka atstāstīt receptes un lasīt uzrakstus uz sienām. Vecmāte ieraudzījusi mani gaitenī teica: "Nu, tagad Tu izskaties pēc dzemdētājas". Jutu, ka man seja deg un smaidīt vairs negribējās. Tad ap pulksten astoņiem vakarā jutu, ka vairs nespēju, sāpes bija sasniegušas augstāko slieksni.  Viss lasītais par ziediem, kas atveras un meditāciju tikai uzdzina izsmieklu un dusmas. Mamma ļoti labi sajuta mani, nepieskārās, teica īstos vārdus. Drīz arī pienāca mirklis, kad bija jādodas uz dzemdību galdu, no šī mirkļa visvairāk baidījos, bet izspiešanas process izrādījās patīkamāks par kontrakcijām. Vecmāte vēl pateica, ka pēc minūtēm četrdesmit būsim beigušas un tas ļoti atviegloja procesu. Sākumā es kliedzu, bet pēcāk rūcu kā tāda lauva. Vecmāte un ārste bija brīnišķīgas, deva ļoti labus norādījumus, mamma savukārt nepārtraukti lika uz galvas auksta ūdens kompreses. Atceros, ka, lai sasildītu, uz radiatoriem bija uzliktas pirmās drēbītes. Deviņos un divdesmittrijās minūtēs viņš bija klāt! Es turēju viņu rokās un raudāju un vairākas reizes teicu mammai: "Paskaties, viņš ir tik skaists!" Māsiņa un ārste apskatīja mazo, nosvēra, izmērīja un iedeva man atpakaļ. Māsiņa palīdzēja izspiest pirmpienu, dēliņš to kāri sačāpstināja. Tad mēs gulējām abi, Gustavs man uz vēdera un es jutos tik ļoti laimīga. Bez plīsumiem neiztika, jo mazais bija izdomājis nākt pasaulē kā Supermens ar vienu rociņu pa priekšu, bet tas viss likās sīkumi. Prieks bija pārāks par sāpēm. Vēl tagad rakstot, smaidu. Vecmāte izteica komplimentus gan man, ka esot braši turējusies un mammai, ka viņa varētu būt profesionāla dūla. Pēc dažām stundām abi jau gulējām blakus. Tad tikai sajutu nogurumu un nespēku. Ārā bija ziema, iekšā tik silti un labi.

Man patiešām viss bija īsi un konkrēti, kā smējāmies - turbodzemdības - 23.52 sākās jokainas sāpītes...teicu vīram, ka laikam sākas, jo kas šitāds vēl nav justs...sākās pēkšņi, bez jelkādām iepriekšējām pazīmēm. Un uzreiz ar 3 min. intervālu, kas mani reāli samulsināja, jo tak kursos bija samācīts, ka jābrauc ar 5, 6 min. starplaiku. Sāku mērīt kontrakcijas ar kāda krievu saita kontrakciju taimeri, kā ievadu datus , tā man met ārā paziņojumu : ''Pora v roddom!!''. To man vēl negribas, sazinos ar Melissu ap 1.00, cerībā, ka tusē ar bēbi, kura tomēr iesaka sazināties ar kādu dzemdību iestādi ....kontrakcijas visu laiku ir ar 3 minūšu starplaiku...zvanu uz Dzemdību namu un stāstu situāciju...man otrā galā atbild, ka, ja esmu satraukusies, tad labāk, lai braucu šurp. Es saku, ka neesmu satraukusies un domāju , ka varētu braukt ap 4 no rīta. Taču pēkšņi sāpes paliek arvien stiprākas, jūtu, ka drīz pati nevarēšu saģērbties, tāpēc nolemjam ar vīru braukt. Pulksten ir 3 naktī, nu jau vīram jāmasē man krusti pie sāpēm, uz mašīnu dodos ar pārskrējieniem starp kontrakcijām, mašīnā pūšu un elšu. Dzemdību namā esam 3.30. Uzņemšanā mani iztaujā, uzliek uz krēsla un secina, ka atvērums jau ir 5, gandrīz 6 cm, ved augšā uz dzemdību centru, kur uz zāli jau eju, līmējoties gar sienu. Ik pa brīdim klusām pagaudoju, jo sāpes pieņemas spēkā diezgan strauji. Pa vidam apēdu snikeri, staigāju pa zāli, mazliet palamājos...neilgi pēc 6.00 vecmāte saka, ka ir pilns atvērums un jāsāk spiest...nu tad spiežu un elpoju un elpoju un spiežu....tad pienāk tas trakais brīdis, kad dikti sāp, gribas spiest un nedrīkst....un tad jau jeeeeeeiiiiiiii - mazais kunkulīc izsprūk kā korķis...laime pilnīga......sajūtas nereālas..neko, neko vairs vairāk uz pasaules nevajag...dēļ šī brīža esmu gatava dzemdēt atkal un atkal...
Mazā Adrija piedzima 15.oktobrī 6.57, 3600 g smaga un 54 cm gara...tagad jau mums ir 2 nedēļas un esam uzēdušas 600 gr...:)

Lieldienas nosvinētas, "Rakši" apciemoti un sirsnīgi sveicieni gaišajai Tabitai nodoti, mums abām noteikts 1. aprīlis, bet neviens jau nezin kad mēs savus saulstariņus ieraudzīsim.

Iekšēja intuīcija saka:"Mīļais, šodien paliksim pie manas mammas, negribu mājās!" Sacīts darīts, kas jādara, jādara, vīrs piekrīt un mēs turpinam svētkus vecāku mājās.

Laiks nepielūdzami rit un jātaisās gulēt, tā nu pamāju visiem un dodos čučēt, šķiet daži no rada gabaliem joprojām paliek augšā un pie kādas labas filmas iedzer vīnu.

5.12 no rīta pamostos ar nesaprotamu kņudoņu pavēderē, tā kā krampī rautu, kad puncis ir dikti sapūties, bet pēc mirkļa pagriežoties uz otriem sāniņiem sāpīte pāriet, tā nu guļu tālāk, tomēr pēc 12 minūtēm krampis klāt atkal, skaidrs, ka gulēšana nesanāk, jāsvempj vien savas miesas augšā.

Jāatzīst, šo brīdi par izslavinātajām kontrakcijām neuztvēru, jo ar meitu dzemdībās domāju,ka man mugura salūzīs, šoreiz riebīgā sajūta tieši zem vēdera, olnīcu rajonā.

5.45 ielienu vannā, 40 minūtes paplunčājos, izmazgāju galvu, sakopju nagus un ragus, pārelpoju vēl 4 sāpītes un kāpju ārā saprasdama, ka savādā sajūta tomēr ir tikšanās sāpīte. Vēl drusku pēc 6 no rīta ierakstos cālī, nevaru noticēt, ka process strauji virzās uz priekšu, jo galu galā 1. aprīlis un nevar jau zināt kāda tur manam dēlēnam ir humora izjūta, bet sāpīte jau katras 7 minūtes- 53 sekundes gara, kā pulkstenītis, lai slavēti hronometri.

Uzvāru tēju, izdzeru un tad jau pulkstenis notikšķ 6.50, zemapziņa signalizē, ka nu ir laiks iet modināt mammu.  Klusītēm ielienu vecāku istabā, pamodinu,aizsūtu lēnā garā sataisīties, tikmēr uzvāru mammai rīta kafiju, ik pa 5-7 minūtēm pārelpoju krampīšus un tad jau 7.30 kāpjam mašīnā un braucam, smiedamas, ka  nu tik būtu joki, ja tas izrādītos tāds nekaunīgs treniņšautrākam dienas sākumam.

Iebraucam aptiekā, statoilā, sapērkam našķus, daudz, daudz ūdeni un klizmiņu, kuru tā arī neizmantoju.

8.10 stājamies uzņemšanā. Tā kā pagadījās iepriekšējā maiņa un mēs bijām pēdējās, kuras uzņēma, kamēr atnāk nākošās maiņas darbinieces, nācās paklausīties šādas tādas replikas, šādas tādas dusmīgas piezīmes, bet mūsu labo garstāvokli tas vairs nekādi neietekmē. Tik personāla īgnā attieksme palīdz neiegādāties dzemdību komplektu, jo nogurusi un kašķīga, šī sieviete, latviešu valodā, nespēj paskaidrot iemeslus kāpēc man būtu šis komplekts vajadzīgs.

8.30 ieejam dzemdību nodaļā ar 5-6 cm atvērumu, tātad esam pusē.

Vēl nenokļuvušas palātā uzskrienam virsū vecmātei, es iesprūdusi pāris metrus nopakaļ ķiķinu, ka man vajag minūtiņu padomāt savādāk netieku uz priekšu, tā nu uztvērusi manu pozitīvo garstāvokli vecmāte piesakās ņemt mūs savā apgādībā pati. Kā izrādās viņai kā reiz bija iekritušas 4 brīvdienas un rītu sākt ar pozitīvu, smaidīgu dzemdētāju pēc gandrīz vai atvaļinājuma šķiet super, es gan piedraudu, ka pastāv iespēja, ka pēc stundas es vairs nebūšu ne smaidīga, ne pūkaina, bet sīkumi. 

Ieejam palātā, uzliekam klausīties tonīšus un tā nu pusstundiņu pārejpoju sāpītes guļot. Tā kā kontrakcijas ir jūtamas TIKAI punča apakšā, arī aparāts nespēj uztvert nevienu pašu sāpīti. Jāsaka tiešām liels paldies vecmātei, kura ieraugot izdruku tik nosmej, ka aparāti ir aparāti un uz aci taču tāpat var redzēt, ka process notiek, lai lieki neuztraucos[iepriekšējās dzemdībās man bija jāguļ vēl 40 minūtes, jo arīdzan neuzrādīja kontrakcijas, kaut gan tās bija].

9.30 pārbauda atvērumu, kurš ir jau 8 cm, sarunājam, ka pēc stundiņas dursim ūdeņus, ja tie nebūs jau nogājuši, jo visticamāk atvērums būs jau visi 9 cm. Sacīts darīts.

Paiet mirklis un mani pāršalc riebums, šķiet, ka smakoju pēc veciem sviedriem tā, ka šķebina, ielienu dušā, 15 minūtes mirkstu tur, ar dušas želeju un švammi kārtīgi noberžos, pa palātu skan indiešu mantras, saule jau spīd taisni logā, patiešām skaisti. Dušā dejoju un noskaņojos līdzi dziesmām, pēc tam saģērbjos atpakaļ savā zelta tunikā, un dodos dancot atpakaļ sabiedrībā, ik pēc 5 minūtēm gan atgriežos tualetē, jo vēderizeja nepielūdzami tīrās un man visu laiku galvā sēž viena doma-šoreiz gribu, lai izspiešana norit tīŗi.

Pagājusi noteiktā stunda, vecmāte iepeld mūsu palātā, pajokojam, paķiķinam, pa lielam nekas neliecina, ka mazulim tūlīt, tūlīt jādzimst.

Ielienu gultā atrādīties, jā, atvērums ir tie 9 cm un kā izrādās kaut kur iekšpusē ir ieplīsis pūslis un pa kādai pilei sūcās ūdeņi, bet tik minimāli, ka tā tāda ņirgāšanās, tā nu nolaižam ūdeņus manuāli. Pēc tam ar pampi uzmauktu kājās ceļos dejot tālāk, jāpiemin gan, ka sāpīte ir ik pa 2 minūtēm, bet nav tik traki, lai nevarētu padziedāt, un visādi citādi izklaidēties.

10.45 uznāk tā ĪSTĀ sāpe, ka liekas bebiņš sāk spiesties, bet es vēl pielaužu dāmas, ka gribas tomēr ieiet dušā, tā nu ielienu paplunčājos, jo savādāk liekas, ka atkal smird, vēlreiz aizeju uz tualeti ar domu, ka ja nu vēl kas ir palicis.

10.55 mēģinādama pa kluso izspļaut vecmātes iebaroto melno šokolādi, no kuras paliek nelabi, svempjos uz galda.

Atvērums pilns, ūdeņi dzidri, pakausītis jau vīd, bet sarunājam, ka uzliksim sistēmu, jo bebis solās būt liels un lai kādā brīdī sāpīte neizbeigtos un nesamocītu cilvēciņu tā būs drošāk, turklāt pie 10 cm atvēruma sāpei vairs nav kur izplesties, tā nu mierīgu sirdi atļauju sadurstīties.

Pēc 3 minūtēm un 3 pārelpotām kontrakcijām mazuļa galva ir laukā, bet pēkšņi visa sāpe beidzās un es neko nevaru izdarīt, tik vien kā mani informē, ka matiņi ir gari un melni.

Vecmāte reaģē nekavējoties liekot man spiest bez visas sāpes, bļauju, ka es taču to nabaga cilvēciņu nobeigšu, jo man nesāp, bet viņa man pretī:" Nemuldi, viss būs labi, bet nu jau viņš paliek zils!" Saņemu visus spēkus un spiežu, no kakliņa noņem nabassaiti un mazais kukainīts ar atkal atgriezušos kontrakciju sāpi ir laukā, pats viss rozā, bet galviņa galīgi lillā. Paiet nepilnas 2 minūtes kad mazulis skaļi iebļaujas un tur nu viņš ir Dominiks Rafaēls, dzimis 11.05 no rīta, 1. aprīlī.

Mani pārņem eiforija, tāds īsts, dzīvniecisks, instinktīvs sajūtu vilnis, vesela krāsu gamma, tikai ārzemju saitos lasīta attāla informācija ataust - tas ir orgasms dzemdību laikā. Bet nu bērniņš klusi čuč uz punča, nabassaite izpulsē, mani apmazgā tad to mana mamma pārgriež, vēl pēc dažām minūtēm sagaidām placentu, mani apmazgā vēlreiz, konstatē 3 nenozīmīgas skrambiņas uzmauc pampi un paņem mazo ķirbīti nosvērt, 3,860 kg un 54 cm garais jaunietis ir gatavs uzsākt lielo dzīves ceļu. Ārā ir zilas debesis, spīd viegli oranža saule, bet zeme joprojām klāta baltām, vizuļojošām sniegpārsliņām.

Vēlos padalīties ar savas meitiņas nākšanu pasaulē! Bija palikusi nedēļa līdz noteiktajam datumam – 13. jūlijam.  Visu nedēļu runājos ar savu mazulīti puncī,  lai riktējās uz 13.07 pie mums! Pienāca 12.07. Viss bija mierīgi, apēdu pusi arbūza un likos čučēt! Uzliku modinātāju, jo ceļos vīram brokastis gatavot uz darbiņu! No rīta 6 noskanēja modinātājs, aizgāju uz wc! Domāju -  pačučēsu vēl! Te savilka vēderu un muguru! Bet sāpīte pārgāja un viss! Mazliet pavārtījos un cēlos. Aizgāju uz WC, jo arbūzs darīja savu! iznācu no wc... skatos, kauts kas sāk tecēt gar kāju! Saprotu ka ir laiks, ka maza peka ir paklausījusi. Modināju vīru un saku, ka šodien gan uz darbu neiesi,  bet gan brauksim uz slimnīcu! Tā nu savācu mantiņas, atbrauca ātrie un nonācu Rīgas Dzemdību Namā. 7:10 iestājos! Izklausīja mūs uzņemšanas nodaļā, tad nosūtīja uz 5. stāvu! Tur atkal tonīši, bet sāpītes bija mazas! Atnāca ārste, apskatīja mūs - cik tālu esam tikušas. Nu gaidīju, kad nāks pakaļ un vedīs uz 7. stāvu! Ieveda mani istabiņā, tur iekārtojos. Atnāca vecmāte Dina Koroļkova un uzlika uz tonīšiem, sāpes  bija ik pēc 5 minūtēm. Tā nu vecmāte teica ka sāpes mazas, būs vien te jāatpūšas kādu laiciņu! 10:15 atbrauca vīrs un meitiņa laikam kā zinādama, ka ir laiks... Sākās stipras un biežas kontrakcijas ik pa 2 minūtēm, virs masēja man muguru . Bija sarunāts,  ka vecmāte nāks vel uz tonīšiem. Ienāca vecmāte.  Saku, ka sāpes biežas un stipras. Vecmāte paskatījās un saka krāmēt ārā savus instrumentus.  Tad sapratu,  ka drīz redzēšu savu meitiņu! Tā nu kad vecmāte lika, tad spiedu! Protams,  brīžiem likās, ka pietrūks spēka, bet zināju, ka ir jāsaņemas! Tā nu  pl. 12.03 mazā peciņa bija uz mana vēdera! Jutos ļoti laimīga! Visas sāpes, kas bija piedzīvotas pirms maza laiciņa, aizmirsās,  jo uz man punča gulēja mazs ,silts kunkulītis! Mīļās topošās māmiņas, nebaidieties no sāpēm! Tās sajūtas,  kad mazulītis ir uz punča, ir neaprakstāmas! Ja vien veselība ļauj , dzemdējiet pašas bez nekādām atsāpināšanām, jo kas tāds ir jāpiedzīvo katrai sievietei!

Vieta – Aleksandrija, ASV

Paredzētais datums – 4. novembris, 2008.g.

Piedzima – 22. oktobris, 2008.g.

Varbūt izklausās naivi, bet no pirmās dienas, kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, zināju, ka man būs ātras dzemdības un, galvenais, nesapīgas. Pareizāk sakot, es katru dienu pie sevis to atkārtoju.

Piekrītu tiem, kas saka, ka dzemdības notiek galvā. Jā,un piemirsu pateikt, es negribēju lietot ne to slaveno epidurālo anestēziju, ne citus pretsāpju līdzekļus, jo biju lasījusi, ka tas var radīt komplikācijas gan mammai, gan mazulim un arī beigās sarežģīt pašu dzemdību procesu.

Paldies Dievam, man visi 9 mēneši pagāja tik jauki un saulaini, un arī pati biju ziedoša kā roze. Manā ķermenī īpaši nekas nebija mainījies, izskatījos kā norijusi basketbola bumbu.

Visus 9 mēnešus ar bērniņu daudz sarunājos, un to, ka beigās viņš izskries no manis laukā kā "pirdieniņš" arī tika nolemts.

Man noliktais dzemdību datums bija 4.novembris. Kad man pirmo reizi to pavēstīja, nebiju īpaši priecīga. Tik ļoti negribēju, lai mazais piedzimst novembrī, jo tas nav mans mīļākais mēnesis, bet beigās atļāvu viņam pašam izvēlēties.

Pēdējās nedēļas pavadīju Cālī, lasot dzemdību stāstus un visu pieejamo literatūru par dzemdībām. Sāku arī dzert rasaspodiņu tēju. Jutu, ka tas laiks ir tuvu, bet manī bija tāds miers. 21.oktobra vakarā man radās tāda karsta vēlme ieiet dušā, sabiju tur kādas 40 minutēs. Izmazgāju matus, pati nomazgājos un pēc tam ļāvu ūdenim vienkārši tecēt pa manu ķermeni. Pēc tam līdu gultā iekšā un pēc dažām minūtēm jutu, ka kaut kas notek gar kājām. Ātri piecēlos un aizgāju uz vannasistabu. Vīrs man uzreiz sāka prasīt kas un kā. Es viņam saku, ka kaut kas tek. Tad atcerējos, ka esot jāapskatās, kādā krāsā ir ūdeņi, mani bija tādā rozīgā krāsā. Piezvanīju dakterei, viņa saka, ka tas process jau esot sācies, bet lai es neuztraucoties, un ka droši varot palikt mājās uz kādām pāris stundām. Es jau būtu ar mieru palikt, tikai vīrs uzstāja, ka esot jābrauc, jo mājās neesot droši. Piekritu arī. Aizbraucām uz slimnīcu, tur man ar ratiņkrēslu priekšā. Saku viņiem, ka pati varu uzkāpt 2.stāvā.

Otrajā stāvā nokārtojām visas formalitātes, mūs aizveda uz dzemdību istabu, mani pieslēdza pie sistēmas, lai varētu saklausīt bērna sirds tonīšus. Mani tas viss tik tiešām jau sāka tracināt.

Pēc tam māsiņa mani apskatīja un bija tikai 1 centimetrs. Aizgāja un piezvanīja dakterei, atnāca atpakaļ un paziņoja, ka,ja uz rīta pusi nebūšot ne cik tālu pavirzījies viss uz priekšu, man stimulēšot dzemdības. Jaukas ziņas, vai ne? Dīvainā kārtā, tam neveltīju ļoti daudz uzmanības, pa galvu man dīca doma, ka nākamās dienas rītā, man būs piedzimis dēliņš.

Kādu laiku pavadīju gultā, sāpju nav, saviļņojums tik liels, ka neļauj gulēt. Vīrs cenšas pagulēt. Tā visa nakts un agrais rīts pagāja bez sāpēm, tikai uz pašām beigām bija tāda sajūta, ka neesmu kakājusi vairākas dienas pēc kārtas. Gultā nogulēt nevarēju, gribēju kustēties, ko arī darīju.

No rīta ap kādiem 9 ieradās daktere. Mani apskatīja, dzemdes atvērums kādi 7-8 cm. Vēlreiz man piedāvāja epidurālo, es atteicos, jo kam man viņu, ja nekas nesāp. Pēc kādām 30 minūtem, man radās tāda sajūta, ka gribās spiest. Saucu māsiņu, tā saka, ka vēl neesot laiks, bet sajūta tāda, ka nevar apslāpēt. Sauca dakteri, viņa mani apskata vēlreiz, un ir pilns atvērums. Kad nāca kontrakcija, spiedu, pa starplaikiem jokojos ar dakteri un māsiņām, jā, un mans vēriņš man ik pa brīdim atnesa jaunu aukstā ūdenī samērcētu dvieli, ko uzlikt uz galvas. Pašās beigās, kad jau galviņa nāca laukā, bija tāda sajūta, ka kāds ir pielicis uguni tajā vietā, bet es ātri domas griezu citā virzienā, sarunājoties ar dēliņu, lai ātrāk nāk laukā. Kad viņš piedzima, viņu man uzlika uz vēdera, un viņš nemaz neraudāja, tikai pētīja mani un visus apkārtējos.

UN MANS ĶERMENIS TAJĀ BRĪDĪ PIELIJA AR TĀDU PASAKAINU LAIMES SAJŪTU, TĀDA SAJŪTA......JĀ, ES TO PAVEICU!

Plānotais datums: 30.07.05.-6.08.05.

Reālais datums: 12.08.05.

Dzemdību vieta: Sigulda

Ārsts: A.Misāne

Vecmāte: M.Leitāne

Te nu būs mans stāstiņš.

10.augustā jau staigāju ļoti nemierīga,jo nu jau vairs nevarēju sagaidīt kad tad nu beidzot mans mazais izdomās nākt pasaulē.Aizgāju uz sirds tonīšiem,ielika mums atzīmi-6. Daktere jau teica,ja nekas līdz pirmdienai(15.augustam) nenotiks,tad pašai jāiet uz slimnīcu un tad stimulēs.Vakarā pamanīju,ka man sācis izdalīties gļotu korķis.Biju ļoti laimīga,jo sapratu,ka nu jau vairs ilgi nav jāgaida.

11.augustā runājos ar savu mazuli,stāstīju viņam cik skaisti rati ir nopirkti un gultiņa un viss pārējais,lai negaida vairs ilgi un nāk paskatīties uz to visu.Stāstīju viņam cik ļoti visi viņu gaida. Stāstīju arī to,ka es negribu,lai mūs stimulē,jo tad dzemdības esot sāpīgākas nekā ja pašas sākas un tad būs jāmokās man un arī viņam. Gļotu korķis vēl turpināja izdalīties,bet nu jau pastiprinātāk.Vakarā,kad gāju gulēt,sajutu atkal sāpes.Nodomāju,ka tās jau atkal ir treniņsāpītes,kaut gan dziļi sirdī jutu,ka nē,tās beidzot ir īstās.Prāts jau tāds nemierīgs palika,gribējās pārskatīt somu vai visas mantas ir saliktas priekš slimnīcas.Ilgi nevarēju aizmigt,jo gaidīju...

12.augusts- 4.00 no rīta vīrs cēlās uz darbu un es arī pamodos.Jutu,ka nu jau sāpes ir daudz stiprākas un jau ar noteiktu intervālu-15.min. Vīrs aizbrauca uz darbu,bet es gulēju un skatīju laiku.Ap pulkstens 6 es cēlos augšā un sāku taisīties.Atbrauca vīrs paēst brokastis un skatas,ka es sēžu uz gultas jau saģērbusies.Viņš prasīja,kas tad nu,miegs nenāk?Es atbildēju,ka uz slimnīcu laikam jābrauc. Pulkstens 7.00 iestājos slimnīcā,sāpēm intervāls jau bija 5.min..Aizveda mūs uz pirmsdzemdību palātu,iedeva man slimnīcas kreklu un lika pārģērbties.Kad pārģērbos aizgāju uz apskati,dzemde bija pavērusies 2 pirkstu platumā.Iedeva man stimulācijas tableti un lika to nosūkāt. Tā es ar vīru sēdēju pirsdzemdību palātā un runājāmies.Es vēl nodomāju,ka ja jau tās sāpes ir šitādas,tad nemaz tik traki nav.Pēc kada laik jau sāpes sāka palikt arvien stiprākas un stiprākas.Vecmāte iedeva vel vienu tableti nosūkāt.Cītīgi sūkāju tableti un cietu sāpes.Kad sāpes palika stiprākas es vīram teicu,ka man ir slikti,man nāk vēmiens no tās tabletes.Viņš man palīdzēja ātri aiziet līdz tualetei.Es pavēmu un jutos tik slikti un tad vēl tās neizturamās sāpes.Pēc kāda laiciņa atnāca vecmāte un teica,ka sāpes būs vēl stiprākas un iedeva man vēl vienu pustableti nosūkāt.Es jau vairs nevarēju izturēt tās sāpes.Domāju,ka man acis otrādi apgriezīsies no sāpēm.Es tā gribāju,lai viss jau būtu cauri... Vīrs man visu laiku atgādināja,ka jāelpo tā kā vecmāte lika.Man jau sāpes bija tik lielas,ka starplaikos pilnīgi tākā atslēdzos (kaut gan starplaiks bija tikai 2 minūtes).Man visu laiku gribējās uz tualeti,kaut gan dzērusi es neko nebiju.Vīrs man palīdzēja aiziet līzd tualetei un atpakaļ uz palātu,jo pati vairs jau nevarēju paiet no sāpēm.Tad es apgūlos gultā un cietu tās briesmīgās sāpes.Aiz sāpēm es jau vairs nesapratu ko man saka,tad vienu brīdi es tāka atjēdzos un teicu vīram,lai sauc vecmāti,ka es vairs nevaru iztuēt,ka man gribas spiest.Atnāca vecmāte ar dakteri nu teica,drīz iesim uz zāli.Vecmāte jau aizgāja saklāt dzemdību galdu.Es palātā pavadīju apmēram kādas 10 minūtes.Varbūt pat vairāk.Tad daktere teica,lai ceļos,ka iesim uz zāli.Es nostāvēt pati vairs nevarēju,vīrs mani turēja un tā mēs lēnām gājām uz zāli.Pa ceļam man uznāca sāpes,labi,ka vīrs mani tik cieši turēja,ja ne tad es būtu nogāzusies zemē.Man tik šusmigi sāpēja... Kad iegājām zālē vecmāte man lika izstāvēt vēl divas sāpes un tad tikai ļāva uz galda gulties.Tad vecmāte man izstāstīja kā būs jāspiež un lai es klausot ko viņa saka.Es centos darīt visu tā kā vecmāte lika.Kad es biju ieķērusies galda malās,man sāpju laikā gribējās itkā atspiesties uz aizmuguri,bet visi man teica,lai es pievelkos nevis apspiežos.Es nesapratu ko visi no manis grib,es tak tā arī daru,es pat nesapratu,ka es atspiežos nevis pievelkos.Pēc kāda laiciņa es tikai sapratu,ka es tak atspiežos.Man arī acis gribējās lōti taisīt ciet,jo man likāas,ka tā ir vieglāk,bet daktere teica,lai acis turu vaļā un nekliedzu.Bet man likās,ka tad kad es spiežot kliedzu,tad ir vieglāk... Es teicu,ka man surst un tākā dedzina,ka es gribu nedaudz atpūsties,bet daktere teica,ka tā tam jābūt,jo muskuļi stiepjas,lai galviņa varētu tikt ārā un jo es vairāk gribēšu atpūsties,jo ilgāk man būs jāpacieš sāpes.Vecmāte man teica,ka lai es trīs reizes pēc kārtas spiežu un tad lai nedaudz atpūšos.Tā es izdarīju pāris reizes,bet tad pēc tām trim reizēm man saka-spied vēl un vēl un vēl un tā kārtīgi vēl vienu reizi.Ar pēdējo spiedienu es kliedzu tik cik spēka bija un mazais bija piedzimis!!! Es jutos tik laimīga,uz to momentu aizmirsu visas sāpes.Mazo uzlika man uz vēdera,viņš bija tik maziņš,zils un silts... Aiz laimes sāku raudāt.Tas viss nu bija aiz muguras,vairs nekādu sāpju.Mans bērniņš bija piedzimis.Tad mazo paņēma, nosvēra,nomērija,ietina autiņā un pielika man pie krūts.Tad pēc kāda laiciņa mazuli iedeva vīram un viņi aizgāja uz palātu,bet pa to laiku "piedzima" placenta un mani sašuva,jo mazais ar rociņu man starpeni saplēsa.Kad biju sašūta,atnāca vīrs ar mazo un uzlika man viņu uz vēdera.Tā es gulēju uz galda ar mazo un runājos ar vīru. Pēc 2 stundām mani ar mazuli aizveda uz palātu,bet vīrs pa to laiku savāca mantas no pirmsdzemdību palātas.Es ļoti priecājos,ka tikām ģimenes palātā un vīrs bija ar mums visu laiku kopā.

Grūtniecības sākumā es domāju,ka negribu,lai vīrs piedalās dzemdībās,bet tad kad viņas pienāca es nemaz nepieļāvu tādu domu,ka vīrs varētu nepiedalīties.Vīrs man bija ļoti liels atbalsts gan fiziski gan morāli.Es nemaz nenožēloju,ka viņš bija mums klāt un redzēja sava dēla nākšanu pasaulē.

Mums ir tik skaists dēliņš.Mums viņš ir vismīļākais cilvēciņš pasaulē.Vārdiņu iedevām Ralfs Daniels.

Tāds nu ir mans dzemdību stāstiņš...

Plānotais datums: 30.maijs 2007.gads

Dzemdību datums: 30.maijs 2007.gads

Vieta: RDzN, 7.nodaļa

Vecmāte (bija līgums ar vecmāti): Baiba Josta  

Pēc US dzemdību datums bija 30.maijs. Nekādu priekšvēstnešu man nebija. Ne puncis bija noslīdējis, ne arī viltus kontrakcijas bija... DzN noslēdzu līgumu ar vecmāti Baibu Jostu no 7.nodaļas, jo viņa ar elpošanu palīdz mazulim piedzimt! Ejot uz apskatēm, pierakstot tonīšus, vecmāte mani brīdināja, lai zvanot, kad kaut ko sajūtu ne tā. Lai tikai mazulis nepiedzimst mājās vai mašīnā! :)

29.maijā nekādas kontrakcijas nejutu. Tikai uz tausti jutu, ka puncis ik pa laikam paliek cietāks. Kaut kur reizi stundā. Tā jau arī ir bijis agrāk. Naktī (30.maijā) pamodos ap pl.2:00... Es sajutu kontrakcijas... Nolēmu paskaitīt, lai lieki traucēt vecmāti, ja tās būs viltus kontrakcijas. Sāpīte man bija precīzi ik pa 10min. un ilga ~15sek. Ap pl.4:00 piezvanīju vecmātei. Sarunājām sazvanīties pl.6:00, jo pl.8:00 viņai sāksies dežūra. Aizsūtīja mani gulēt. Protams, ka aizmigt es nevarēju! :) Vīru nemodināju, gulēju blakām un smaidīju! Pulkstenī gaidīju precīzi pl.6:00, lai modinātu vīru un paziņotu, ka šodien piedzims mūsu mazulis! Tā arī izdarīju un zvanīju vecmātei! Tā kā kontrakcijas vēl jo projām bija ik pa 10min, tad norunājām sazvanīties ap pl.9:00, lai norunātu, cikos ieradīšos nodaļā. Jo ātrāk nav jēgas braukt, labāk pēc iespējas ilgāk padzīvoties mājās! Pa to laiku nomazgājos dušā, saveidoju matus, uzkrāsojos, aizgāju uz veikalu iepirkties..., pafotografējos! :) Sazvanoties ar vecmāti, sarunājām, ka bez steigas, lai ierodos kaut kur ~ pl.10:30.

Nodaļā ierados pl.10:35... Kontrakcijas bija ik pa 10min., atvērums jau 5cm! (Tas no aveņu lapu tējas.) :) Pagāja stunda, bet kontrakcijas biežākas nekļuva. Dzemdības nevirzījās uz priekšu. Iedeva man dupsī spraužamu svecīti, kas pastimulēs procesu... Pēc 45min. sāku vairāk just sāpīti. Kontrakcijas jau bija ik pa 5-7min. Atvērums 6cm. Vecmāte lika staigāt stundu pa DzN gaiteņiem turp un atpakaļ, bet tad duršot ūdeņus, ja pa to laiku paši nenoies. Situācija ar kontrakcijām un atvērumu īpaši nemainījās. Sāka sūkties minimāli ūdeņi. Bet dabūjām pārdurt, jo drusku iezaļgani. Sākās jau lielāka sāpe ik pa 5-3min. Vecmāte ieteica dušā uz bumbas pasēdēt. Veselu stundu nosēdēju. Likās, ka vairs nevar izturēt, jo punci sāka diezgan nopietni vilkt. Vecmāte visu laiku prasīja, vai negribu spiest. Spiest man galīgi neko vēl negribējās. Atvērums bija jau 7cm. Visu laiku gulēju, jo staigāšana likās neiespējama. Mazulim palika drusku sliktāki tonīši. Sajutu personālā vieglu stresu. Mazuli vajadzēja ātrāk dabūt laukā. Ielika man vēnā sistēmu. Palūdzu visiem atstāt mani vienu. Man tracināja pat no ventilatora radītais vējš. Pus minūtes laikā sākās tādi krampji!!! Trīs ielas un sāpīgas kontrakcijas, starp kurām es it kā atslēdzos, jo slodze bija milzīga, tad pēkšņi mani pārņēma nepārvarama vēlme spiest. Ar pirmo spiešanu jutu, ka mazulis noslīd. Tā bija jauka sajūta... Sapratu, ka drīz tas viss beigsies! Sāku nelabā balsī saukt vecmāti. Līdz dzemdību zālei mani guļus aizveda, jo nevarēju piecelties kājās. Nu, varēju spiest! Spiedu, spiedu, bet mazais īsti ārā nenāca. Spēks kaut kā man arī pazuda. Tad vecmāte paņēma manu roku un lika pataustīt bērniņa matus! Spēks atgriezās! :) Bet tik un tā izspiest nevarēju. Man uztaisīja mazu iegriezumu, jo labāk sadzīst iegriezums nekā savs plīsums. Bēbis ar izelpu bija ārā. Man piedzima meitiņa. Mazo uzlika man uz vēdera. Savu plīsumu nebija. Meitiņa Selīna dzemdībās sevi nesavainoja.

Paldies vecmātei Baibai Jostai par skaistām dzemdībām un profesionālo rīcību! Izrādās, ka dzemdības man jau bija sākušās 29.maijā (dienu iepriekš). Mazulis bija drusku nomocījies, tāpēc vajadzēja ātrāk dabūt ārā! Ja man nebūtu līgums, droši vien nebūtu ar kontrakcijām ik pa 10min. braukusi uz DzN, jo kursos teica, ka jāsagaida ik pa 5min., bet to mans mazulis neizturētu. Liels paldies vecmātei!

Vieta: Bulduri

Plānotais dzemdību datums (gan pēc USG, gan pēc menzēm): 12. augusts (2006)

Reālais dzemdību datums: 31.jūlijs (2006)

Ārsts: Linda Grīnberga

Vecmāte: Andra Balode

Stāsts tāds.

Naktī uz pirmdienu (31.jūliju) 3:00 jutu, ka kaut kāds mitrumiņš (ēd.k.) noiet, aizgāju uz tualeti, pačurāju, papīrs viegli rozā..Kā apgūlos, jutu, ka atkal kaut kas nonāk...Uzslēdzām gaismu, skatamies, ka gļotu korķis(~ēd.k. gļotu)...Bet galvenais, ka rozganbrūni, ne dzidri, kas nozīmē, ka drīz...Bet cik drīz, loģiski, ka nejēdzu...(Likteņa ironija - mājās vēl remonts, bet tieši 30.jūlija vakarā vēl ar vīru pārkārtojām dzemdību somu un piefiksējām, ka vēl jānopērk man jauna vešiņa pēcdzemdību dienām.) Bikiņ dažas kontrakcijas uznāca, bet pārgāja un čučējām tālāk. No rīta vēl aizstaigāju uz tirgu un pie viena meistara, visu laiku neregulāras kontrakcijas, protams, sāpīgas. Zvanīju dakterei un prasīju, pēc cik ilga laika varētu būt, ja tāds korķis bija..Viņa teica, ka var būt šodien, varbūt rīt, maksimālais nedēļa. Es tiešām nedomāju, ka būs pirmdien...Gribējās augustā. Un man ritēja 38./39.nedēļa (sestdien bija uzsākusies 39.). Tā kā man bija sarunāts ar radiem aizbraukt aplūkot iespējamo manu raudzību dāvanu, tad priekšā bija vēl tas...Rēcīgi gan, ka gan tante, gan mamma, ar kuru es tajā dienā sazvanījos, teica, ka puikas jau tomēr ilgāk sēž iekšā, lai nu nerēķinoties tikai ra tām atlikušajām 12 dienām. A es mokos kontrakcijās ik pa laikam un klusēju kā partizāns...Biju mājās ap trijiem un bez desmit četros sāku fiksēt, ka kontrakciju regularitāte ir 12-6min(12,11 tad, kad pa starpu bija viena ļoti īsa, kuru neskaitīju), pierakstīju arī šamējo ilgumus. Agris ik pa laikam tik zvana no darba un prasa, kā ir...Izrādās, ka mašīnai viens spuldzīte gaismām bija izdegusi, es šamējo sūtu pēc darba uz servi, a viņš tik šaubās, šaubās...Atbrauca pirms sešiem, sazvanījām Buldurus un izstāstīju kas un kā, jautāju, vai var aizbraukt pārbaudīties...Jā, pat vajagot atbraukt! :)

Aizbraucām, bija jāuzgaida, jo dakteres aizņemtas un mēs tik skatāmies, kā pie istabiņas pieiet te viena ārste, te otra un pa vienai meitenes sauc uz dzemdību zāli...Viena, tāda ļoti jauka, iet garām un jautā, ko mēs visas tieši 31.jūlijā sadomājušas. Viss esot pilns! :))) Īsumā, apskata mani, man atvērums 5/6 pirksti (plkst.18:20). Man tik pasaka, ka pēc ~1h pārdurs augļūdeņus, lai ātrāk iet uz priekšu, un aizved mūs uz pirmsdzemdību istabiņu. Kā pārģērbjamies, čekoju, ka intervāli 3,2min, bet kontrakcijas ļoti īsas. Tā mēs turpat 2 h notusējām, virs man tik masē muguru, a es tik pierakstu laikus. Rēcīgi! Galvenais, ka viņš vienu brīdi ko saka, kad man kontrakcijas, bet, kad nesagaida atbildi, saka: "A, negribi runāt!". :) Pārrēcāmies! :)

Tad pēc 20:00 atnāk mums pakaļ (forši, ka ik pa laikam pirms tam tik dzirdi, kā atskan kāda mazuļa pirmie bļāvieni, tas deva cerību) un ejam uz dzemd. zāli. Tur apskatījās atvērumu (9cm) un pārdūra ūdeņus. Tālāk gan vairs tik skaisti negāja - uz 10cm negribēja tik raiti vērties vaļā, iedeva tableti, jo sāku jau nogurt. Pie pilna atvēruma mazais kā neslīd, tā neslīd uz leju. Konstatēja, ka kontrakcijas ir par īsu. Pieslēdza sistēmai un tad jau sākās trakāk. Laikam šajā brīdī vīram teicu, ka nākošo gan tikai ar ķeizaru.  Galvenais, ka tad, kad atvērums bija tie 9cm, jautāju vecmātei, cik ilgi viss varētu turpināties, viņa teica, ka izskatās, ka stundas 2, iespējams, pat ātrāk (uzmetu acis pulkstenim, un nodomāju, cik labi, ka ap 22:00 mazais būs klāt). Bet nekā...Neatceros, laikam ap 11:00 kāpu uz galda un tad sākās izstumšanas process...Johaidī, es taču gāju uz vingrošanu, kur elpošanai trenerīte pievērsa milzīgu vērību, bet te tas viss pilnīgi po... Nezinu, ko darītu bez vīra. Viņš tik elpo un saka, lai sekojot viņam...Doki vēl pasmējās, ka šito pirmo reizi redzot, ka sieva dzemdē, bet vīrs elpo...Bez viņa es pat tās savas vārgās nopūtas nebūtu dabūjusi laukā. Pie izstumšanas visgrūtākais bija tas apstāklis, ka tās kontrakcijas laikā 3x vajag ievilkt elpu un stumt (tur, kur gribas kakāt) ar to ieelpoto ārā, bet es tikai 1x varu saņemties pastumt, abas pārējās – nejēdzu ne kārtīgi ievilkt elpu, ne stumt pareizi...Pamocīju mazo un, kad galviņai bija jānāk, tad arī sevi...Atceros, kā iebļāvos "Iegrieza! Johaidī, ka dedzina...". Vispār – plīsa. Diezgan pamatīgi. Bet tālākais jau bija nieks...ķermenītis iznāca viegli. Bet, kad mazo uzlika uz vēdera, tad likās, ka TAS IR PATS SKAISTĀKAIS, KO CILVĒKS VAR PIEDZĪVOT...Ieraudzīju, cik viņš ir zils un lūdzu viņam piedošanu, ka esmu viņu tā mocījusi. Tad vīram bija jāpārgriež nabassaitīte (daktere uzlielīja, ka viņam par ķirurgu vajagot iet strādāt, cik smuki nogrieza). Mazais pēc kāda laiciņa zīda un mēs jutāmies TIK laimīgi. Redzēju, ka vīram acīs asaras, a es tā kā tāds gurķis, laimīga, bet nevienu asaru nespēju izspiest.   Nu jā, pa to laiku, protams, piedzemdēju placentu, tas vispār tīrais sīkums, bet pēc tam mani šuva...Iešpricēja kaut ko anestēzijai, bet nepatīkami, ka tik dziļi...Biju iedomājusies, ka šprice būs ārpusē, bet nekā...Pati šūšana nebija tik drausmīga, kā man bija stāstīts. Sapratu, ka ir jāatslābinās (šī ir mana vārīgākā vieta, ne velti man pat tamponu bail sevī ievietot), savādāk tas būs murgs...Un tā arī ļāvos. Nedaudz nepatīkami arī tas, ka pēc tam vēl jāguļ un to punci pa laikam pamasē, lai tas tīrās. Bet, kā jau minēju, kā mazajam galviņa ārā, tā pārējais ir  nieks. 

Par to, cik to visu var izturēt...Nu, tas viss ir relatīvs. Man šķiet, ka viss atkarīgs no attieksmes un sāpju sliekšņa. Nezinu, vai man tas ir zems vai augsts...Bet interesanti, ka pie tiem 9cm, vecmāte man sēž pretī un prasa: "Jums tiešām nesāp vai arī Jūs esat pacietīga?". Tad es sapratu, ka esmu pacietīga. :D

Piebildīšu, ka tajā dienā mēs bijām astotie, kas Bulduros dzemdēja, tā kā personāls bija ĻOTI nostrādājies. Un devītās (viņi gan tika 1.augustā) dzemdības tika pieņemtas, kamēr mēs gulējām uz dzemdību galda.

TAS IR TĀ VĒRTS!!!!!

P.S. Lai gan ritēja 38./39.grūtniecības nedēļa, bērns (un placenta) atbilda 40./41/grūtniecības nedēļai. Svars 3410g, garums 52cm.

Datums: 15.12.2002.

Teica, ka pirmais bērns, kas puika, mēdzot agrāk piedzimt. Man nekā, punktuāls, dienu pirms paredzamā datuma. Dzemdības tādas, ka visām tā novēlu. Naktī 2:00 iznāk korķītis, vecmāte saka, lai guļot kamēr kontrakcijas biežākas, bet tās jau bija ar regulārām 20 minūšu atstarpēm. Izdomāju matus izmazgāt, ļoti gribēju būt smuka dzemdējot, dušā nomazgājos, noskuvos un biju ar sevi apmierināta un laimīga ar notiekošo, jo uz grūtniecības beigām tā gribējās bēbi, ka ilgās skumu. Nu naktī ~ 5:00 sēdāmies auto un devāmies pakaļ vecmātei un ārstei pāri visai Rīgai. Pakratījāmies pa bruģiem, pasmējāmies par visu ko. Vecmāte teica, ja jau es vēl smejoties, tad jau sāpes neesot tik trakas. Kontrakcijas nu jau ik pa 2 minūtēm. Uzņemšanā vecm. pajautāja, vai mēs pārvācamies uz dzemdību namu pavisam. Bet vīrs izdomājis bija, ka man skanēs mūzika, kamēr vannā sēdēšu un apkārt svecītes degs eglīšu izskatā. Ziemassvētki arī drīz. Īstās sāpes sākās ~ 8:00. Jā, tas tik ir kaut kas, zobārsts ir riktīga izklaide. Kamēr staigāju pa sauszemi, ilgojos iekāpt vannā, bet vēl nedrīkstēja. Ar dzemdību ceļu atvēršanos man gāja kā pēc grāmatas un pat vēl ātrāk. Vīrs tik mani vadāja pa gaiteni zem rociņas, smējos par katru sāpīti, jo tā man sagādāja prieku. Bēbis tūlīt būs. Vīrs briesmīgi līdzi juta, saprata un mīļoja. Tādās situācijās joki palīdz, lai arī kā sāp. Mans mīļais labu gribēdams noskrēja kakao nopirkt spēkam, velti, bet vismaz kārtīgi pavēmu. Man stāstīja, ka dzemdībās ļoti dzert griboties. Mūsu 2 litru ūdens pudele palika neatvērta. Galīgi dzert negribējās, arī ēst ne.Ūdens dzemdības ir laba lieta. Kad kontrakcijas jau paliek tik stipras, ka nevar starp tām atslābinātie, ūdens to palīdz. Vīrs arī palīdzēja ar elpošanu, pats elsoja līdzi. Viņam sanāca labāk nekā man. Labās meitenes, kas mani pieskatīja, radīja tik feinu atmosfēru. Cik labi, ka tu jūties mīlēta no vecmātes un ārstes puses. Cik ārste bija mierīga būtne, tik vecmāte žiperīga un smaidīga. bērnam labas sagaidītājas. Un tajā posmā, kad it kā kakāt griboties, es jau taisījos no vannas kāpt ārā un iet uz toleti. Man tai brīdi likās normāli, ka to varu darīt, bet tad sapratu, ka vairs ilgi nav jāgaida lielais notikums. Interesanti, ka tu tādās nenormālās sāpēs saņem to spēku un spied, kaut tur jau visi sāpju sliekšņi jau sen pārkāpti. Tu domā par to sīkaliņu tur apakšā un klusībā lūdzies, lai palīdz mammiņai un nāk ātrāk. Mīļš brēcieniņš un tik patīkams nogurums, samtaina bēbīša ādiņa uz krūtīm, gari skaisti pirksti, puisītim zila galviņa, jo vienu brīdi nojuka spiešanas ritms, opā vīram, milzīga, skaista nabas saite, savijusies kā bize. Es nedomāju, ka nabas saite ir tik skaista. Nesot mani uz galda, kur placentai jādzimst, vīram sasmērējām ar asinīm rūpīgi gatavotās slimnīcas drēbes. Un, protams, mīļums kā sadedzis ies un rakstīs īsziņas, pavisam aizmirsis, ka dzemdības beidzas tad, kad piedzimst placenta. Laimīgs bezgala viņš bija. Neliels, vērā neņemams plīsums tika sašūts. Placenta gan man bija milzīga, dzirdēju abas meitenes brīnāmies, kur tik liela pie p[irmām dzemdībām. Abas arī vareni priecājās, ka labas dzemdības bija. Bēbis piedzima 10:23, tākā mocījos ~ 2,5 stundas tikai. Tad visi izgāja no zāle un atstāja mūs ar bebi vienus. Liels gaišs logs pie paša galda, skaists rīts, sniega kupenas un balti koki, bet mans bebis vienā mierā zīž pupu. Kā ta nu nemācēju paņemt pareizi bebi, velti baidījos! Mazuli uzreiz aiznesa uz palātu, mani aizvilka vīrs. Pa ceļam uz ģimenes palātu riktīgi izsmējos par savu vēderu, tāds nošļucis, visas zarnas dibenā. Nogurums bija tik liels, ka gulēt negribējās, tā arī pa visu dienu 1 stundu tik nogulēju. Bet varbūt tas bija nemiers par bebja drošumu, jo bail par to nāves sindromu? Varbūt. Ciemiņus ar jau pieņēmu tai pašā dienā. Ar kāru muti apēdu mīļotā mana lielā vīrieša gādāto Lido paiku. Ar baigo baudu dzēru ķimeņu tēju ar cukuru. Litriem. Katru nakti turēju savu bebi padusē un tā arī gulējām visi trīs vienā gultā. Tik lielas bailes man bija viņu atstāt vienu gultiņā. Sīkās problēmas ar bēbja apkopšanu un krūts barošanu nav vērts pat atcerēties, bet to, ka mani noturēja vienu dienu ilgāk, jo receklīts kaut kur aizķēries, ir skumji atcerēties. Skatos ārā pa logu, tur lielais baltais limuzīns dvīnīšus vedīs mājās, bet man vēl viena diena jāpaliek. Raudu. Kas nav piedzīvojis, nesapratīs, cik tas ir skumji un smagi. Vīriņs arī bēdīgs, jo, izrādās, jau bija puķes sapircis visām mājas vāzēm ko dižoties. Salicis jau visos istabu stūros, sabijās, ka novītīs.

Beigu beigas bija ļoti labas. Tagad audzinam superīgu puiku. Novēlu jums visām superdzemdības.

Datums: 3.07.2003.

Vieta: LĢC

Adriana dzimšanas stāsts

Pēdējais ieraksts cālī pirms dzemdībām man bija 3. jūlijā, kad rakstīju, ka 3. datums būtu tīri smuks (to rakstīju 2. jūlija vakarā). Tad arī puiks piedzima.

Mums gāja ļoti labi - pa dienu staigāju pa centru, Vecrīgu, kā parasti (nedēļas divas) vilka vēderu kā mēnešreižu laikā, bet domāju - kārtējās priekšsāpes. Pēc pastaigas mērīju sāpes (sākot no kādiem 18.00. sāku mērīt) vairāk kā divas stundas - nu bija sākumā 5, vēlāk mazāk minūtes, bet domāju, ka kaut ko nepareizi skaitu un droši vien esmu pārāk jūtelīga - īstajām sāpēm jau nu jābūt trakākām. Labu laiku man bija uznācis lielais ligzdas vīšanas instinkts. Arī tagad man likās, ka vēl jāaiziet uz veikalu nopirkt jaunu galdautu, beigās tomēr neaizgāju un bišku pārkārtoju virtuvi. Beidzot arī saliku somas – viss jau bija nolikts pa rokai, bet ne salikts somas. Pēc neilga laiciņa zvanīju vecmātei, kura ieteica iet gulēt - krāt spēkus. Mēģināju gulēt, bet nu vairs nevarēju - labi jutos tikai uz bumbas. Tomēr domāju pēc iespējas ilgāk notusēt mājās. Domāju ieiet vannā vai uzspēlēt ar vīru Monopolu, bet nu jau sapratu, ka tad varbūt līdz Ģimenes centram netikšu. Aizbraucām 23.30. Izrādījās, ka jau bija 6 cm atvērums. Nu jau pie sāpēm skaļi saucām burtus (kursos tas likās muļķīgi un nedabīgi, bet nu bija tieši laikā).

Vecmātei Astrīdai, ar kuru man bija līgums, tonakt meitiņai kaut kas nebija O. K. un viņa netika. Dzemdības pieņēma dežūrvecmāte Signe, kuru pirmo reizi ieraugot, nodomāju - jauks cilvēks.

Tagad normāli sāpju laikā jutos tikai uz bumbas apļojoties. Vecmāte kā labāku pozu manai apļošanai noliecoties nedaudz uz priekšu ieteica pretējo - balstīties pret vīru, kurš turēja klēpī spilvenu. Arī labi. Līdzi bija rozes - gan smaržai, bet galvenokārt "smadzenēm" - lūkojos uz puķēm un domāju, ka arī apakšgalā ir jāveras vaļā, sāpju brīdī tur jāatslābinās, jāļauj mazajam cilvēkam virzīties uz leju.

Vēl dzemdībās izmantoju homeopātiskos līdzekļus. Vēl līdzi bija muzons noskaņai un baseins - domāju tajā atslābināties (mājās tomēr vannā vairs neriskēju iet, jo mana draudzene 2. dzemdības tik ļoti vannā atslābinājās, ka mājās arī piedzemdēja).

LGC bija tik daudz sadzimuši bērneļi, ka bija tikai viena brīva istabiņa - iepriekš domātajā, kur tualete un duša ir iekšā netikām. Un labi vien ir - to praktiski tikai baseina novietošanas dēļ ņēmu. Nu vēl arī domāju - kā es tur pusplika skraidīšu uz kopējo tualeti. Bija nakts un man nebija jāvelk šurpu turpu halāts (diez vai es to būtu arī darījusi). Vispār tualete man bija mīļa vieta dzemdībās.

Nākamajā apskatē man par lielu prieku un izbrīnu bija jau 9 cm atvērums. Pārdūra augļa pūsli - ūdeņi bija dzidri.

Vēl pēc īsa brīža gājām uz dzemdību zāli. Vecmāte atļāva spiest, es neticēju, pārjautāju, jo zinu, ka drīkst spiest tikai, ja ir pilns atvērums, citādi var dzemdes kakls plīst. Izrādījās, ka jau bija pilns atvērums. Taisni vai neticami. Mēģināju dzemdēt uz dzemdību soliņa, jo poza līdzīga kā man iemīļotā - uz bumbas. Tomēr kaut kā neveicās man tur spiešana. Pārgājām uz galdu, kur biju līdzīgā - slīpā - pozā, kājas plati balstos. It kā gribējās izstiept, bet, viens - tas nav O. K., lai mazais virzītos, otrs - arī pati sajūtu, ka tomēr tā īsti labi nav. Spiešana īsti neveicās. Sākumā izelpoju skaļi - tā kā pie kontrakcijām, bet tas jādara bez skaņas, enerģiju virzot uz leju. Tad spiedu nepietiekami stingri visas trīs reizes vienas sāpes laikā - un bēbis slīdēja atpakaļ. Šajā fāzē bija visgrūtāk atbrīvot apakšgalu - kājas gribējās sakļaut, sevi - pažēlot. Bet nu domās sev pateicu, ka ļaujot sev spiest un atbrīvoties starp sāpēm, mazuli redzēšu ātrāk un mazāka iespēja dabūt plīsumus. Kaut kur pa vidu vēl paspēju iedomāties, ka tas viss atgādina vienu lielu lielu aizcietējumu. Uz pašām beigām uzsmidzinājai tai vietai lidokaīnu (samazina plēšanas sajūtu). Grūtākais bija pirms pēdējā spiediena nespiest tad, kad pusgalva jau ir laukā. Neticami, bet pēc vēl viena spiediena no manis iznāca cilvēciņš! Mierīgs, it kā zinātu, kur atnācis. Piedzima pulksten 2.50. svēra 3460 gramus un bija 55 cm garš.

Uzlika uz krūtīm, tad viņu apskatīja ārsts, tētis apģērba, man tikmēr uzlika divas šuves (skrambas - teica vecmāte) un vēnā kaut ko pilināja, lai dzemde mazāk asiņo, tad mazīti pielika pie krūts – cilvēks gudrs, uzreiz saprata, kas jādara. Vēl iejautājos: "A puika, ja?"

Ā, vēl sākumā brīdināju vecmāti, lai pēc pirmā mana pieprasījuma nedod epidurālo, bet es šo iespēju tik ļoti taupīju absolūti neciešamām sāpēm, ka brīdis, lai to paprasītu tā arī nepienāca.

Nu vispār jau mani saslavēja par to, kā es dzemdēju, bet es domāju, ka tas lielā mērā ir pateicoties tam, ka Dina vingrošanā palīdzējusi smadzenes iestādīt pareizi - izmantot visas dabas dotās iespējas, ieklausīties, kā sev un mazītim var palīdzēt. Vīrs arī palīdzēja - atgādināja, ka jāelpo, elpoja līdzi. Un vecmāte bija jauka - slavēja (nu kā jebkurā situācijā, arī šeit uzslavas palīdz) un, kas man šķiet, būtiski, atcerējās, ka dzemdībās lielu darbu veic mazais cilvēks, tāpēc sarunājās arī ar viņu.

Domājot, kurš būs dzemdību datums (pēc USG bija 8. jūlijs), domāju – 6. jūlijā noklausīsimies Dziesmusvētku koncertu un tad puiks sapratīs, ka ir vērts šajā pasaulē nākt, ja tik smuka mūzika skan un tad, kamēr viss notiksies, pienāks arī tas 8. jūlijs. Otrs variants, saka, ka, ja bērnam ļauj dzimt, no šī ļaušanas brīža paiet 2 nedēļas, tad nu domāju, ka otrs iespējamais datums būtu 19. jūlijs. Beigās aizgāju uz jauniešu kora koncerta mēģinājumu 1. jūlijā un, gluži kā biju domājusi par Dziesmusvētku koncertu, puiks nodomāja, ka arī jauniešu kori forši dzied un jānāk laukā – pēc divām dienām viņš skatīja pasauli.

Pēc dzemdībām, kādu stundiņu pagulējuši dzemdību zālē (piezvanīju naktī arī mammu saraudināt) gājām uz istabiņu visi trīs atpūsties. Mazais un lielais cilvēks pēc kāda laika aizmiga, man tas tā arī neizdevās. Otrā dienā jau nāca pirmie ciemiņi, tētis (bērna) pirmais iemācījās mazgāt bēbim dupsi un uzlikt pamperu. Naktī mazīts līdz diviem nevarēja aizmigt, bet tad, man blakus nogulēja līdz sešiem rītā - es gulēju vienā pozā, gan baidoties kaut ko saspiest mazulim.

Mazītis likās arvien smukāks un mīļāks. Un sākumā bija tik smaržīgs (vēlāk tā smarža pazūd).

Pēc dzemdībām atļāva pirmajā dienā iet mājās, bet vīrs teica, lai drošības pēc vēl vienu paliekam.

Dzemde, kā jau vingrošanā teica, vilkās īpaši tad, kad mazītis ēda, nu jā un to, protams, pavadīja pēcsāpes. Bet nu ar domu, ka kļūsti reizē slaidāks, var paciest (man vismaz nedaudz stiprākas par mēnešreižu sāpēm). Jutos labi, no dzemdībām nejutos pārgurusi, vienīgi gaita sākumā bija tāda kā pīlei. Vienīgi vēlāk (varbūt karstuma dēļ?) šuves rad ī ja nepatīkamu sajūtu, pēc nedēļām divām tā pārgāja. Svaru atguvu apmēram pēc diviem mēnešiem, āda savilkās, bet kādi 5 cm no grūtniecības laikā klāt nākušajiem joprojām ir uz vēdera palikuši.

Protams, sākumā jaunais miega ritms lika sevi manīt un pagulēju arī pa dienu. Neuzskatīju par savu pienākumu cept un vārīt (ja neesmu to darījusi agrāk, kāpēc man pēkšņi būtu kaut kāda paraugmāte (saimniece) jātēlo), tāpēc nepieciešamajiem darbiem atlika laiks. Pirmās nedēļas stundām ilgi gribēju skatīties uz mazīti. Tikai vēlāk izlasīju, ka tas palīdz veidot saikni ar bērnu un arī piens tādēļ labāk izstrādājas.

Nu un tagad aug baigi foršais cilvēks.

Datums: 25.05.1996

Vieta: Ogre

Vau! cik sen tas bija! Bet mēģināšu atcerēties... Paredzemais dzemdību datums man bija 15.maijs. Neskatoties uz to, ka dzīvoju Ogrē, uzskaitē biju Rīgas dzemdību namā, maksas nodaļā. Kāpēc tur? Tāpēc ka tā bija vienīgā vieta, kur es zināju, ka ņem grūtnieces aprūpē (jo viena paziņa to pateica). Par to, ka tādas nodaļas ir visās poliklīnikās un pa velti - to es nezināju :) Grūtniecība noritēja ļoti labi, man uzreiz pateica ka būs puika.

Naktī no 4. uz 5.maiju mūsu mājā notika ugunsgrēks. Tā kā dzīvojām otrajā stāvā, tad ārā tikt uzreiz nevarējām. Nokļuvu Ogres slimnīcā ar plāsiem apdegumiem, šoka stāvoklī un sarijusies tvana gāzi. Ogrē slimnīca un dzemdību nodaļa - tā ir viena māja, laikam, 2 stāvi, garumā kādi 200 metri. Nu tad mani ievietoja sākumā slimnīcā, jo bija jāārstē. Bet visi ārsti un māsiņas šausmīgi baidījās, ka es tūlīt-tūlīt dzemdēšu (pēc šāda šoka visi dzemdējot uzreiz. Bet ne es! Partizāni nepadodas!). Nu ta viņas man skaidīja apkārt un teica "ja nu tev sāk šeit vilk, sāpēt - uzreiz dod mums ziņu! Mēs tevi aizvedīsim uz dzemdību nodaļu". Es par viņām smējos, jo līdz otram mājas galam es pati varēšu pat aiziet, neviens jau nedzemdē 2 minūšu laikā. Hm... bet dzemdēt es tā arī netaisījos... tad ārsti nolēma mani ievietot dzemdību nodaļā, jo tā esot drošāk - labāk viņi mani nāks ārstēt uz turieni, nekā, ja nu es sākšu dzemdēt šeit. Nu labi... ievietoja mani 10.majā pirmsdzemdību palātā. Visa nodaļa - 1 pirmsdzemdību palāta (kur guļ uz saglabāšanu), viena istabiņa, kurā esi ar dzemdību sāpēm, viens dzemdību galds un kādas 3 palātas. Tāpēc ar visiem sapazinos :)

15.maijā es dzemdēt vēl netaisos. Vecmāte nolēma, ka mani vajag stimulēt. Vakarā pateica - rīt tu nedrīksti ēst. NO rīta vēl iztaisīja klizmu. Tad deva kaut kādas šprices. Pateica, lai es piezvanot bērna tēvam un pasaku, lai viņš nākot pēc 4 stundām apsveikt. Ugu... Visu dienu neko neēdu... efekta nekāda. Atskrien mans draugs ar puķēm - bet te izpeldu es, kā kuģis. Labi, pēc pāris dienām vecmāte saka, ka stimulēsim vēlreiz. Bet tagad viņa speciāli man dabūjusi no Rīgas importa zāles, baigi labās un t.t. Rīt man nedrīkstot ēst... Vakarā atkal atskrien mans draugs ar puķēm... izpeldu es... bez bērna :) Trešo (!) reizi mani stimulēja 23.maijā... Kārtējo reizi es nedrīkstēju ēst. Tagad es gan biju gudrāka un mierīgi ēdu visu dienu :) Draugs tomēr atkal atskrēja pēc noteiktām 4 stundām... nu, tālāk paši saprotat...

Vēders man tā arī nenoslīdēja, starpcitu. Nu labi... kad vecmāte saprata, ka ar stimulēšanu no manis neko nepanāks, tad nolēma, ka pirmdien man taisīs ķeizaru. Naktī no 24. uz 25. maiju mainījās mēness fāzes, es teicu, ka nu būtu laiks man dzemdēt... Ap kādiem 5 no rīta dzirdu, ka meitene, kas gulēja man blakus tiek pārvesta uz pirmsdzemdību palātu, jo viņai sākās dzemdības. Es nolēmu aiziet uz WC. Pieceļos un jūtu, ka uz turieni man vairs nav jāiet... palika baigi kauns un nodomāju, ka nu re, galīgi sajuku prātā. Bet kamēr stāvēju un tā domāju, jūtu - nē, bet tomēr čurāt tāpat gribās! Tad man pieleca, ka nogāja ūdeņi. Nu tad mani iebāza arī tajā pirmsdzemdību palātā. Bet nekāda kompānija nesanāca, jo tā meitene ļoti ātri tuvojās finišam - 8 no rīta viņā jau dzemdēja puisīti. Es papriecājos, ka gadās arī tik ātri. Kā pateica man ārsts - kad tu dzemdēsi savu 4 bērnu, tad ar būs tik ātri... Dūša man galīgi nošļuka.. tā jau pa šīm 15 dienām saskatījos un saklausījos kā dzemdē. Ap 9 no rīta man sākās pirmās sāpes. Līdz 12 mocījos. Atvērums bija ļoti mazs, bet ārsti baidījās par bērnu, jo pēc ugunsgrēka nav zināms kas īsti ar viņu tur notiek. Nolēma paātrināt to procesu (nu vai tiešām 3 stimulācijas viņu neko neiemācīja? :) Man kaut ko iešpricēja... un tē sākās! Man pēkšņi šausmīgi pacēlās asinsspiediens un sāka drausmīgi sāpēt galva. Sāpes galvā bija tik spēcīgas, ka es pat vairs nejutu kontrakcijas. Nu sāka visi skaidīt apkārt, jo spiediens pacēlās līdz 280/150! Atveda anesteziologu, jo gribēja taisīt ķeizaru steidzami. Izsauca ārstu, kas to taisa (bija svētdiena). Lai pa to laiku man galva neplēstu pušu, iedeva zāles kuras pazemina spiedienu. No bailēm, laikam, iedeva zirga dozu... un asinsspiediens man nokritās tik talu, ka es, gulēdama uz dzemdību galda gandrīz aizmigu. Man kļuva ļoti labi, nāk miegs. Man saka - spied - a es atbildu "paši spiediet!". Tad man palika slikta dūša, izvēmos. Galīgi bez manas klātpiedalīšanos mans bērns tomēr piedzima :) Ķeizaru iztaisīt nepaspēja. Jā, vispār tas bija cirks, jo tajā dienā pēkšņi sagribēja dzemdēt visas grūtnieces. Bija rinda uz dzemdību galda. Ārsti bija galīgi noskaidījušies. Konveijers! Mēnesi pirms tam piedzima tikpat daudz bērnu cik tajā vienā dienā.

Man bija 2 ļoti lieli iegriezumi, kurus nemaz nejutu, jo vienkārši gulēju :) Vispār nevaru teikt, ka man pēc tam tās šuves traucēja. Es pat sēdēju tā akkurāti jau nākošajā dienā.

Uzlika ledu uz vēdera un izstūma koridorā, jo bija vēl citas dzemdētājas. Gulēju un raudāju, jo bērniņš piedzima zils un neelpoja. Viņu ilgi un dikti atdzīvināja, kamēr viņš iepīkstējās :) Man viņu nedeva bet aiznesa uz citu istabu, kur novietoja viņu barokamerā. Vispār, esmu dzirdējusi ļoti sliktas atsauksmes par Ogres ārstiem, bet man likās viņi baigi foršie! Un arī telpas tādas mājīgas, mīlīgas (arī tas, ka mazas ir pluss, jo nejūties kā kādā kazarmā). Ir istabiņa kur var satikties ar tuviniekiem. Apkārt mežs. Tātad, piedzemdēju es 13.20 25.maijā. Mana ārste aizgāja piezvanīt manam draugam, lai viņs kārtējo reizi nāk ar puķēm :) Un viņš nenoticēja! Laikam, bija jau nolēmis, ka dzemdēt es netaisos :)

Pēc tam, protams, atskrēja. Mēģināju aiziet līdz satikšanās istabiņai un zaudēju samaņu. Tas esot normāli, jo mainās spiediens, koordinācija un t.t. Pēc 2 dienām man atdeva bērnu :) Bērnus guldina tādās interesantās caurspīdīgās plastmasas kulbās, kur bērnu var labi redzēt. Pirmajā dienā nevarēju saprast ko lai dara ar TO. Baidījos rokās paņemt - ja nu salūzīs :) Bet uz vakara pusi, pateicoties māsiņu apmācībai, jau mierīgi mainīju autiņus, mazgāju dupsi un baroju.

Dzemdību nodaļa iemācīja barot, apkopt nabu, likt pareizi autiņus un apģērbt. Sākumā māsiņā parādīja, pēc tam mēs viņās uzraudzībā pašas to darījām. Tāpēc mājās pārnācu jau kā "zinoša" māmiņa :) Labs ir tas, kas labi beidzās! :)

Datums: 16.09.1996

Vieta: Bulduri

Biju nolēmusi posties uz Bulduriem, kas tālajā 1996. gadā izpelnījas manu ievērību ar 1-vietīgajām palātām un faktu, ka iestādījums atrodas 1 km attālumā no manas mammas mājām. Pāris nedēļas pirms domātā datuma vēl aizbraucu pēdējā tūrisma pārgājienā, bet dažas dienas pēc tam jau arī pārvācos pie mātes - lai būtu ar rezervi. Jutos labi un vispār biju pārliecināta par sevi kā ārkārtīgi talantīgu un izveicīgu dzemdētāju - jauniete spēka gados, sportiska, izturīga, veselīga… kas man var kaitēt. No dakteres zināju, ka puika būšot liels, kā arī, ka šis guļot otrādi- ar degunu tur, kur pakausim jābūt. Pirmais fakts man mulsumu neradīja- vecāki abi lieli- tad loģiski, ka bērns arī. Otrais man bija tukša skaņa, jo neizteica pilnīgi neko.

Prognozēts Lielais Notikums bija ap 14.09. Sākums kā pēc grāmatas- 15.09. milzu spēku pieplūdumi, vēlme mainīt ja ne pastāvošo iekārtu, tad vismaz mēbeļu izvietojumu, kuru patieso nozīmi sapratu nākamā rītā liekas 5:30, pēkšņi pamostoties lielā peļķē, un jūtot, kā silts šķidrums līst, un līst, un līst, nelikdamies ne zinis par apzinātiem tuvākstāvošās muskulatūras vingrinājumiem. Sāpju nekādu. Ātrie bija ļoti ātri, pēc brīža pilnā ekipējumā biju gatava reģistrēties, dzemdēt, likt lietā pēdējos mēnešos rūpīgi studēto teoriju...

Novietoja mani uz attiecīgā beņķa, novērtēja attiecīgās ķermeņa daļas stāvokli… nekas nenotiekot. Pieminēja zviedrus, kas gaidot bezgalīgi šādos gadījumos, bet nu pie mums tā nedarot, man esot laiks līdz 12:00, vēlākais 13:00, tad stimulēšot. Tālāk sekoja pilnīgs šoks par prakses absolūto neatbilstību teorijai, kur bija minēts, ka arhaisms ir beidzies, nevienu vairs neskuj un klizmas arī netaisa. Salti meli, protams, tas viss. Tad man vēl konfiscēja kaut ko no ekipējuma, vilnas zeķes vai ko tamlīdzīgu.

Nīkuļoju pa pirmsdzemdību palātu, šļakstinādamies joprojām ik palaikam. Vecmātei tas nepatika - draudot "sausās dzemdības" - augļūdeņu zināms atlikums samazinot berzi, palīdzot bērnam vieglāk izslīdēt, tādēl lika gulēt rāmi.

13:00 mani apskatīja vēlreiz, nu jau bija vesels konsīlijs novācies, neapmierināti ar redzēto ainavu (atvērumu), mēģināja to ar saviem strupajiem dakteru pirksteļiem brutāli paplašināt, viens otru nomainīdami, protams, bez rezultātiem. Pieslēdza sistēmu un solīja, ka ap 18:00 es dzemdēšot. Plastmasas adatiņas, kas lokās līdzi vēnai, bija izbeigušās, tāpēc ielika metāla. Pamazām sākās kaut kas, kas varēja būt vieglas kontrakcijas. Veicot rituālos tualetes apmeklējumus kopā ar statīvu, kas sistēmas šlangā piesiets, rāmi ripinājās man visur līdzi, katrreiz adata caurdūra vēnu, attiecīgais šķidrums nonāca neceļos, un kontrakcijas pazuda. Katrreiz pēc kādas stundas vecmāte pamanīja notikušo, pārsprauda adatu citā vietā, un viss sākās no jauna: kontrakcijas - tualete - nav kontrakciju - jauns adatas dūriens vēnā - kontrakcijas… utt. Tā kā vēnas man īpaši neizceļas, tad visa darbība notiek plaukstu virspusē esošajos asinsvados. Ā, pa vidam vēl trāpījās pāris eksekūcijas uz krēsla ar dzemdes kakla manuālo paplašināšanu un dažādu pozu ieņemšana, vadoties no vecmātes ieteikumiem un agrāk apgūtās teorijas - bez acīmredzamiem rezultātiem.

Draņķīgās situācijās man reizēm mēdz rasties Idejas un Organizatora Spējas. Aiztriecu vecmāti lūkot, vai gadījumā citās slimnīcas nodaļās arī neizmanto attiecīgos daiktiņus - plastmasas adatiņas, kuras varbūt tad var aizņemties. Pēc kādas pusstundas viņa atgriezās, un tad beidzot SĀKĀS PA ĪSTAM. Bija ap 19:00 laikam., īsti neatceros. Man jau bija viss pie kājas, sāpju parādīšanās un pazušana visas dienas garumā, un vispār visa garā diena aiz muguras. Kaut kad ap vai pēc 20:00 vecmāte izteica sakrālo vārdu "Ejam!" un es nokļuvu uz galda, par ko arī biju teorijā salasījusies kā arhaisku un nebūt ne ideālāko dzemdēšanas pozu nodrošinošu mēbeli. Bet tā kā pēdējās stundas man bija tikai viena doma - kaut ātrāk tas viss beigtos, tad nu jau bija pofig. Spiedēja es biju samērā nekvalitatīva - jo spēku vienkārši vairs nebija, bet nu centos, cik spēju, kaut arī visai miglaini uztvēru apkārt notiekošo. Dzirdēju, ka viena daktere vaicā otrai, kāda ķirurgu brigāde pašlaik dežūrējot. Saņēmos pēdējos spēkus. Atceros filmai līdzīgu epizodi - vienu dakterieni ar paceltu skalpeli (vai šķērēm? - kas to vairs atceras) rokā pie manas labākās daļas un otru, ģenerālim līdzīgu, kas novēzē roku un nokomandē: "Griez!". Un pirmā grieza ar, pirms tam ar trenētu kustību iepūšot manā izmocītajā pēcpusē kaut kādu burvju dezīti. (Ja, apgūstot teoriju man šis likās visbaisākais moments, tad praksē tas tāds fufelis vien izrādījās.)

Nu lūk, neskatoties uz dakteru pūliņiem, man joprojām nekas neizdevās, bērna pakausis gan rēgojās, bet progresa nekāda. Progress parādījās, pievienojot izmantotajām tehnoloģijām to… nu… nu kā to vakuumdaiktu pareizi sauc? Beidzot izslīdēja kā gara čūska mans 58 centimetrīgais kinders ar niknu zilsarkanu ģīmi un nekavējās paust viedokli par notikušo. Personāls nekavējās man demonstrēt nabas saiti ar tajā iesējušos vaļīgu mezglu, kas esot radies, bēbim vēderā kūleņojot, kad vietas vēl bija pietiekami. Es pa to laiku ar kaulainu aci vēroju, vai darbības ar manu atvasi atbilst grāmatās lasītajam. Galvenajos vilcienos atbilda, nikno zīdaini uz vēdera arī dabūju, man par pārsteigumu, šis arī uzreiz zināja, kas ar krūtsgalu jādara.

Kamēr daktere lāpīja manu apskādēto lejasdaļu, es īgni pārdomāju, kā viss man piegriezies, un kāpēc pēc visa Tā man vēl arī Šitas jāpacieš, un vispār - kā lai tādā paskatā vīram rādās, un vispār - grāmatās taču raksta, ka 6 nedēļas, kurš normāls cilvēks to var izturēt… Turpmākajās 5 minūtēs sev par pārsteigumu atklāju, ka viss iepriekšrakstītais man pamazām sāk likties nemaz ne tik briesmīgi, un pamazām piezogas domas, ka varētu jau kādreiz arī otru bērnu…

Kad bijām gatavi transportēšanai, man apvaicājās, ko ar bērnu darīt - ņemšot pie sevis, vai gribēšot atpūsties? Kā tagad saprotu, dakteres par mani bija vairāk nobažījušās nekā par bērnu. Es savukārt tajā acumirklī sāku turēt aizdomās visu slimnīcas personālu par nelietīgiem nolūkiem iebarot manam bērnam kaut ko mākslīgu un noteikti sasutināt dibenu, tāpēc atņurdēju, ka bērns noteikti arī ir noguris, ka viņš gulēs kā ruksis un lai jau nu par mums nesatraucas.

Bija 2 naktī, kad beidzot biju gultā savā palātā, blakus gultā sīcis, tad arī vīrs un mana mamma pārmaiņus mani apciemoja, es uz karstām pēdām apriju viņu atnestos banānus - nebiju nekā ēdusi kopš vakarvakara.

Sekojošās dienas varētu būt interesantas ar to, ka man bija darīšana ar divām pilnīgi dažādām bērnu māsiņām - no tā, ka bērns nepieņemas svarā atbilstoši viņu normatīviem, viena izdarīja secinājumu, ka vajadzīga nekavējoša piebarošana, otra - ka jāpilnveido zīdīšanas tehnika, ko viņa man rūpīgi mācīja un par ko esmu pateicīga līdz šai baltai dienai. Pirmās kundzītes stieptās pudelītes spītīgi raidīju atpakaļ.

Aptuveni nedēļu pēc šiem notikumiem es jutos pilnīgi laimīga, pēc tam, nejūtoties lāgā un aizbraukusi atrādīties ginekologam, kurš neko neatrada (un pirmo reizi atstājusi bērnu tēta uzraudzībā ilgāk par stundu, un nepaņēmusi līdzi dzīvokļa atslēgu), atgriežoties atradu zīmīti durvīs, ka šie esot slimnīcā. Bija 2 diagnozes - lieliskie stafilokoki un hematoma, kas radusies vakuumekstrakcijas rezultātā un neuzsūcās, kā vajadzētu. Sekoja 3 murgainas dienas, kurās bērns lāgā neēda, bija čīkstīgs un vispār izskatījās nelāgi, mani besīja slimnīcas baisā vide, prusaki naktīs dažus centimetrus no manas sejas, nebaudāma paika un viss pārējais. Tā pienāca diena, kad hematoma tika punktēta (nu, izsūc to šķidrumu ar adatiņu), arī vēderzāļu terapija bija sākusi iedarboties, ka rezultātā pirmo vakaru kopš, kā man likās, mūžības, bērns normāli paēda un normāli aizmiga. Īsu mirkli sajutos laimīga, tad apmēram pusnaktī, kad sīcim drīz bija jāmostas uz nākamo ēšanu, uz pirkstgaliem aizlavījos līdz tualetei… nākamajā mirklī attapos asiņu peļķē, jauns murgs, ātrie, bezgalīgs bruģis, pa kuru kratās busiņš, cita slimnīca, atkal izmeklēšanas, placentas atliekas dzemdē, tīrīšana ne sevišķi dziļā narkozē, vīzijas ar drāšu pudeļbirsti intensīvi kasītas pudeles izskatā, n-tās šprices atkal plaukstu virspuses asinsvados, praktikantes, kas neprot iedurt, skrimšļi čirkst, kad adata trāpa tiem, nevis vēnās, krūtīs piena sastrēgumi, izmisīgi un nemākulīgi mēģinājumi atslaukt, piena neglābjami kļūst arvien mazāk… cilvēkam, kas savā mūžā slimnīcu redzējis tikai agrā bērnībā atvadoties no aklās zarnas, tā visa ir krietni par daudz. Pēc dažām dienām es kategoriski sāku prasīt, lai laiž mani pie bērna, dakteres laužas, taču beidzot piekrīt un tā man ir skaistākā vārda dienas dāvana mūžā - kad mani izraksta un es drīkstu atgriezties otrā slimnīcā pie bērna. Mani sagaida mazs pumpains murmulītis, sakņupis uz vēdera zem lampas, kas apstaro pilnīgi jēlu dibenu. Seko cīņa par pienu, kurs ir gandrīz iznīcis. Spītīgi atsakos no maisījuma pudelītēm, raudu es ar sāpošām krūtīm, raud sīcis ar tukšu vēderu, bet pēc dažām dienām tas viss ir cauri, un atkal mēs esam laimīgi. Līdz šai baltai dienai. :)

Manas meitinas dzimšanas stāsts.

Ievietots: 12.11.2005.

Paredzētais dzemdību laiks: 1. augusts, 2003

Dzemdību datums: 6. augusts,2003

Norises vieta: Dzn 7. nodaļa

Vecmāte: Ausma Rastopčina

Mans paredzētais dzemdību datums bija 1. augusts, bet jau pirms tam man Dzn pateica, ka visticamāk tas notiks jau jūlija beigās..... Protams, ka gatavoties sāku jau ilgi pirms paredzētā laika, bet kad pienāca 1. augusts nekas nenotika!!!! Nezināju jau arī kā tas būs, sāpju man nebija un jutos labi. Tā pagāja laiks, līdz 5. augustā teicu savai mammai (viņa man bija klāt visu laiku, arī dzemdībās), ka kaut kas jādara, lai gan zināju, ka noteiktas termiņš jau nav tik precīzs tomēr sāku baiļoties, vai kaut kas nav kārtībā!!!!

Tā nu mamma piezvanīja savai paziņai Dzn, kura mums lika 6-tajā aiziet pārbaudīties. Tā nu 6tajā devos turp.....no sākuma pēc toņu klausīšanās man tika teikts, ka vēl ne, bet ļoti drīz bērniņš būs klāt. Drošības pēc lika man kāpt uz krēsla un tad gan Dr teica, lai dodos mājās pēc somas un braucot atpakaļ dzemdēt, jo atvērums man jau bija 5 cm.

Dzemdēt tiku 7. nodaļā ko es uzskatu par lielu veiksmi, jo nodaļa bija pārpildīta, bet man paveicās. Pirmkārt man pārdūra ūdeņus, kas ir manā uztverē ļoti nepatīkams process. Sākumā nekādas sāpes nejutu, tikai drusku vilka vēderu.....Dr un vecmāte regulāri nāca mani apraudzīt, bet nekas nenotika........ kad bija pagājušas kādas divas stundas man sāka dot tabletītes – stimulēja. Un tad tik sākās (man vispār ir ļoti zems sāpju slieksnis) man sāpēja viss un visur, bija tāda sajūta, ka tūlīt pārplīsīšu........gāju dušā sēdēt uz bumbas – tas palīdzēja. Raudāju sāpju un laimes asaras un vispār viss bija tik ļoti sakāpināti – MAN DZIMA BĒRNIŅŠ!!!!!! Kontrakciju starplaikos man nāca miegs un brīžiem man likās, ka iemigu. Mamma man dziedāja, masēja muguru un vienkārši bija klāt, kas man ļoti palīdzēja.

Kad starp kontrakcijām bija ~5 minūtes devos uz dzemdību zāli. Ja godīgi, pat tas, ka man šis process nebija ilgs – man jau zuda spēki un pacietība. Bet man bija ļoti jauka vecmāte. Īsti vairs nesapratu kad man ir jāstumj, kad nē.....man likās, ka tas process bija nekontrolējams. Sāpes bija kļuvušas tik stipras, ka brīžiem man likās, man TUR viss būs saplīsis. Protams, arī man, kā jau citas raksta, vecmāte iejaucās ar rokām, bet viņa to darīja ļoti iejūtīgi. Vēl man ļoti gribējās gulēt uz sāna, jo "lauza" muguru, bet vecmāte neļāva.

Tā pēc ~1,5 stundas 20:58 piedzima mana Amanda Paula – maza smuka meitenīte 3.200 kg un 53 cm gara. Bija daži iekšējie plīsumi, bet jutos brīnišķīgi, kad mazo man uzreiz uzlika uz vēdera.......tas nav vārdos aprakstāms.

Kopsummā kopš manas ierašanās Dzn bija pagājušas 6 stundas un es biju laimīgā MAMMA.

Novēlu visām tik iejūtīgu vecmāti, dakteri un blakus tuvu cilvēku, kurš atbalstītu Jūs šajā svarīgajā brīdī.

P.S., Starp citu, Amandai ar Omi ir brīnišķīgas attiecības, pieļauju, ka tas ir tāpēc, ka Ome bija pirmā, kura paņēma mazo rokās un vispār bija klāt :)

Datums: 29.06.2004.

Mana grūtniecība ir jau pagājusi un pašlaik mūsu izceptajam Kukulītim - Rausītim (Ralfam) ir jau trīs ar pusi mēnesīšu. Grūtniecības laiku centos aizvadīt mierīgi, jo zinu, cik liela nozīme tam ir bērniņa attīstībā!

Tā kā devos sevis pašas piešķirtā - 9 mēnešus ilgā dekrētā. Uzskatu, ka neviena nopelnītā naudas summa nespēs atsvērt to!

Atpūtos, ceļoju, baudīju visu, ko sirds kāro, protams, tikai to, kas gaidāmajam mazulim nenāktu par sliktu, devos daudzu stundu ilgās pastaigās, braucu ar divriteni, un sportoju vēl kā nebūt...

Vārdu sakot visu grūtniecību gatavoju sevi dzemdībām... Runāju par tām ar vīru un gaidāmo mazuli... un tad jau tas nāca ilgi un nepacietīgi gaidītais bēbis - precīzi kā tika aprēķināts!!!

Man tās bija pirmās dzemdības un teikšu, ka esmu pilnā sajūsmā par šo piedzīvojumu, kurā dalījos ar savu vīru.

Viss sākās vēlu vakarā un tās bija tik dīvaini, jo biju gaidījusi kaut ko pavisam savādāku... Radās vēlme cikliski iztukšot vēderu... tā kā, ik pa 15 minūtēm sēdēju tualetē! Pārlasījām grāmatas par dzemdību norisi un teikšu atklāti, tur tādu neko neatradu, bet es jutu, ka tas ir mazulītis, kurš vēlas nākt un tā devāmies uz slimnīcu un drīz vien sagaidījām mūsu dēlēnu 4,3kg smagu un 53cm garu slimnīcā med. personāls viņu sauca par lielo bēbi! Arī spiest to mazulīti laukā jāmācās tikai uz vietas, jo lekcijās viss var likties pavisam savādāk...

Vēlos, lai Jūs, Dārgās sievietes tajā brīdī atceraties ticēt saviem spēkiem un tad jau viss būs O.K.!

Datums: 25.09.2004

Vieta: Bulduri

Mans puisis izdomāja pieteikties par nedēļu ātrāk (19.09), bet pati tam pilnīgi biju nobriedusi, jo jutu, ka kaut kas tur notiek:) Bet tagad visu pēc kārtas...

Bija jauka un silta septembra sestdiena. Kopā ar draugiem (pēc iepriekšējās nakts tusiņa) visu dienu pavadījām svaigā gaisā. Jau no rīta kāpām iekšā mašīnā un braukājāmies apkārt. Klāt tam visam es biju tā, kas visu dienu sēdēja pie stūres. Vēl astoņos vakarā aizbraucām pastaigāties pa molu Vecmīlgrāvī. Gāju lēnām un prātīgi, bet tomēr gāju... Vakarā viena pati aizdzinu mašīnu uz stāvvietu un gāgu mājās beidzot atpūsties. Apmēram desmitos aizgāju gulēt un jau pēc stundas bija jāceļas.

Nu tas bija sācies. Pl. 23:00 man nogāja ūdeņi. Apsēdos, ieslēdzu TV un gaidīju, kad kaut kas notiks tālāk, jo vienmēr visi ir teikuši, ka ir jānogaida līdz tam, ka sāpes ir ik pēc 5-7 min. Sēdēju un gaidīju, kad man sāks sāpēt. Pēc apm. pusotras stundas gāju modināt vīru, jo man apnika vienai sēdēt un gaidīt "lielo" sāpi. Pl. vienos naktī nedaudz iesāpējās, bet bez nekādiem intervāliem. Vīrs uz mani sāka taurēt, ka es piedzemdēšot mājās, ja nebraukšot uz slimnīcu, bet es kā ietiepusies sēdēju un gaidīju, kad man beidzot sāks sāpēt. Pēc stundas (divos naktī) viņš bija mani pierunājis braukt uz slimnīcu. Iekāpjot mašīnā sākām vēl domāt uz kurieni braucam uz DzN vai Bulduriem??? Nolēmām braukt uz Bulduriem. Pa ceļam man beidzot sāka sāpēt, bet nevarētu teikt, ka tā sāpe būtu tik neciešama. Trijos bijām Bulduru slimnīcā un mani sagaidīja ļoti laipna dežūrvecmāte. Ar vīru aizgājām uz palātu, pārģērbāmies un gāju uz uzņemšanas telpu aizpildīt formalitātes un paskatītie atvērumu. Atnāca ārsts un konstatēja, ka man ir pilns atvērums (10 cm) un galva jau spīd. 20 minūšu laikā būšot ārā. Aizgājām uz dzemdību zāli un tur mani sāka stimulēt, jo tā sāpe bija daudz par īsu, lai izspiestu bēbi. Tā sanāca, ka visu laiku pietrūka viens spiediens, vecmāte saka, lai vēl vienu reizi spiežu, bet man vairs nekādu sāpju, un tā visu laiku. Tā nu es visus nomocīju veselu stundu, jo 4:40 mazais bļaurītis sevi pieteica. Liels atbalsts bija no vīra, kurš pirms tam bija teicis, ka dzemdību zālē iekšā neiešot, bet redz kā dzīvē notiek, arī es biju pilnīgi nobriedusi uz epidurālo narkozi, jo manas bailes bija neaprakstāmas, bet redz kā sanāca, mani vēl stimulēja, lai sāktu sāpēt. Kad biju nogulējusi uz galda divas stundas un tiku uz savu palētu, biju gatava dzemdēt nākošo... Tā nu tas notikums no kura biju baidījusies visus deviņus mēnešus bija beidzies tā īsti nesācies.

Olivera dzemdību stāsts

Paredzētais dzemdību datums 03.08.2008.

Pienāca šis datums.... mums nekas nenotikās. Pagāja 4., 5.augusts – vēl joprojām nekas nenotiek. 6.augustā zvanīju savai dakterei un sūdzējos, ka bebis vēl joprojām dzīvo puncī. Ja līdz 8. nepiedzimst, lai braucu pie viņas. Protams, pienāca arī tas 08.08.08., braucu ar visu savu milzu punci pie dakteres. Aizsūtīja viņa mani uz USG, abas dakteres nolēma, ka nav vairs ko tur daudz gaidīt, bebis paliels, viss ir dzemdībām gatavs, man vēl tā mazasinība, bebim priekšējie augļūdeņi samazinājušies un vēl ņemot vērā to, ka ilgi nogulēju uz saglabāšanu, uzrakstīja man nosūtījumu dzemdību ierosināšanai. Aizbraucām pakaļ somām un devāmies uz slimnīcu "tipa" dzemdēt. (Jāpiebilst gan bija, ka pēdējo mēnesi dzīvojāmies pa laukiem, jo dzemdības plānotas bija Bauskas slimnīcā, bet daktere mana strādā Rīgā.) Slimnīcā man pateica, ka nav ko steigties, lai gaidam līdz pirmdienai (11.augustam). Tā nu mēs 9.augustā uzsākām sankcijas dzemdību ierosināšanai ar tautas metodēm – braucām uz Bauskas pilsdrupām, kāpu tornī, daudz staigājāmies, aizgājām līdz Lielupes sākumam, vakarā vīns, citrons, karsta vanna, sex..... bet mazulis nekur nesteidzās. Pienāca pirmdiena, devos uz slimnīcu – uz novērošanu. Daktere apskatīja uz krēsla un teica, ka dzemdību ceļi gatavi, dzemdes kakls 3cm atvēries. Ielika kaut kādu svecīti, ar pirkstu pastimulēja dzemdes kaklu, kas lika slavenajam gļotu korķim iznākt ārā. Tas arī bija vienīgais progress šajā pasākumā. Tajā vakarā viena meitene no grūtnieču palātas piedzemdēja puisīti, un man, godīgi sakot, skauda, ka viņai ir sāpes, a man tāda sajūta, ka līdz Ziemassvētkiem šādi varēšu nostaigāt. Pienāca 12.augusts, sapratu, ka nākamā diena ir 13.datums, tādu negribu, tādēļ viss – jādzemdē šodien. Sazvanījos ar vīru, nolēmām, ka darām to šodien.

Plkst. 10.00 man pārdūra augļapvalku. Cītīgi apļoju uz bumbas, ap 12.00 ieradās vīrs uz dzemdībām, bet man kontrakciju nav un nekas nenotiek. Sāka man dot tabletes sūkāt.... man jau likās, ka nu jau kaut kas sāk notikties, bet aizejot uz sirdstoņiem, neviena kontrakcija neuzrādījās. Daktere noteica, ka liks sistēmu – tās esot visstiprākās zāles dzemdību stimulēšanai, ja tās nelīdzēs, būs jāgriež, jo šodien bebis ārā jādabū. Sabijos ne pa jokam... ap plkst. 16.00 uzlika sistēmu un tad sākās.....no sākuma dikti priecājos par katru sāpīti, aktīvi bumboju. Tad nāca arvien stiprāka sāpīte, cītīgi elpoju, tad jau sāku vīram roku spiest no sāpēm un beigās jau stenēt un vaidēt. Tad man bija jāiet uz apskašu telpu, atvērums 5cm. Protams, vēl bija mums tādas izsmeļošas sarunas par dzemdībām bez sāpēm, jo vienu brīdi toč likās, ka man spīd tāda laime. Par tik cik mēs līdz šim bijām savā pēcdzemdību palātā un es sāku skaļi uzvesties, daktere teica, ka nu tā kā vajadzētu iet uz dzemdību zāli. Es aizgāju uz turieni, bet vecmāte aizgājusi pakaļ vīram un teikusi – beidzās jums olimpiāde, jāiet dzemdēt (viņš visu šo laiku pa TV skatījās olimpiskās spēles). Nu jau bija pienācis brīdis, ka sāpes lika man lamāties un vaidēt pilnā balsī. Vīrs nez kāpēc izdomāja, ka man paliks vieglāk, ja viņam kodīšu, tādēļ bāza man deguna priekšā savu roku un teica: "Kod man! Kod man!" Tas man uzdzina baisas dusmas, tādēļ sāku lamāties uz viņa un dzīt prom. Ārā bija karsts, telpās ar, tādēļ vīrs teica, lai aizeju līdz logam paelpot kaut cik svaigu gaisu....atkal sāku lamāties. Vienu brīdi izdomāju, ka pirmajās dzemdībās man dikti patika uz tā krēsliņa, tādēļ tagad ar jāpamēģina.... ātri vien sāku bļaut pēc savas bumbas. Ja pirmajās dzemdībās teicu, ka no trim plānotajiem bērniem būs tomēr tikai viens, tad šajās jau teicu, ka trešais dzims ar ķeizaru. Un tad man uznāca tāds kā besis....slēdzos starp sāpēm ārā un savajadzējās kakāt. Sabijos ne pa jokam, jo mamma kādreiz bija strādājusi slimnīcā un stāstīja, ka cilvēkam mirstot, zarnas atslābinās un viņš pakakā un paliek miegains. Līdz ko ienāca daktere paskatīties, kā mums sokas, teicu, ka laikam mirstu. Viņa tik nosmējās un teica, lai droši kāpju gultā un pačuču. Tā kādu laiku pačučējusi, sapratu, ka klizma ar nav uztaisīta un baaaiiiiisi gribas kakāt. Vīrs skraidīja pa nodaļu, kamēr atrada kādu mediķi. Atnāca vecmāte un teica, ka aši, aši jāuzklāj dzemdību galds.... Kad nu tiku tur augšā, sajutu tādu sāaapi, teicu, lai tur neko neaiztiek, jo man nežēlīgi sāp, bet viņa atbildēja, ka neko nedarot...tas esot bebis, šis nākot ārā. Tad nu bija tas brīdis, ka varēju spiest... pati kaut kā atžirgu, uzdevu visādus jautājumus par dzemdību gaitu, kā bebis jūtas. Daktere starp kontrakcijām pieturēja bebim dupsi, lai neslīd atpakaļ puncī, māsiņa tik skaitīja, cik ļoti gribas palīdzēt, bet reāli jau viss bija no maniem spēkiem atkarīgs. Arī šoreiz man piedāvāja apskatīties, ko esmu jau izspiedusi, bet tā arī pateicu, ka nevēlos redzēt. Un tad kad BEIDZOT bebis bija ārā no punča, man tādu gļotainu bļaurīti uzlika uz vēdera, milzīga nabassaite vēl karājās un mūs vienoja.....fantastisks mirklis. Vīrs jau bija paspējis paķert fotoaparātu un nu tik bildēja un filmēja. Sajūtas bija superīgas. Mazais diezgan ilgi nogulēja uz mana punča, piedzemdēju placentu, mums viņu parādīja, apskatīja manu to galu. Viss bija normas robežās. Pati jutos vienkārši perfekti. Vīram piedāvāja pārgriezt nabas saiti...no sākuma gan sabijās, bet ar lielu lepnumu to paveica.

Liels prieks bija, ka arī šo bebi pieņēma tā pati vecmāte, kas pirmo. Mazajam bija smuki rozā augļūdeņi, labi sirdstoņi.

Kopsavilkumā: dzemdības bija Bauskā, vecmāte Pārsla Blauduma, daktere Dace Paozola. Mazais piedzima plkst.19.18, kas izrādās nemaz tik traki nebija, ja rēķina, ka sāpes sākās man tik 16.00, bet skaitījās patoloģiskas, jo mazais ne pa kam negribēja dzimt un bija jāstimulē.

Trešais bērniņš noteikti dzims turpat un bez ķeizara. Tomēr pirmo dzemdību pieredze lika būt gudrākai un palīdzēt mazulim, nevis ālēties kā tādai nenormālai. Trešais bērniņš vispār laikam piedzims tā riktīgi pa skaisto.

Dzemdību vieta: Liepājas pilsētas centrālā slimnīca

Paredzētais datums: 07.12.2006

Reālais datums: 03.12.2006

Vecmāte: Sandra Pēka

Ārsts: Ilze Brūvere    

Tā, ar ko lai sāk?

Daktere 1.decembra vizītē apskatīja mani un saka, ka man tur viss esot gatavs dzemdībām. Uz USG lapas kā dzimšanas datumu uzraksta 7. decembri un to es arī iekalu sev galvā.

Bet nu mazais laikam labāk zina, kad viņš grib dzimt un kad nē.. Tāpēc svētdien, 3.decembrī, es pamostos ap plkst. 12:00 un jūtu tās velkošās sajūtas pavēderē. Nepievērsu tām īpašu uzmanību, kaut gan starplaiki bija kādas 10 minūtes...

Tā nu tas velkonis turpinās un turpinās, līdz aptuveni 14:00 izdomāju uzzvanīt savai līgumvecmātei. izstāstu, kas un kā, un tā kā mana balss izklausās mundra un nenomocīta, un iztaujājusi par tiem vilkšanas intervāliem, vecmāte pasaka, ka tev tur viss gatavojas. dzemdības var būt arī rīt, vai parīt, vai pēc nedēļas...

Jāatzīstas, ka uz to es iekritu; nemaz nepieļāvu domu, ka svētdienā te kāds gribētu punci pamest...

Tusēju tik tālāk pa gultu, iedzēru Nospu, tik un tā vilka... Mīļums aizbrauca uz centru pēc ēdamā un vīna; to varot dzert, lai atslābinātos. Atbrauc atpakaļ, tad laikam bija plkst kādi 17:00? Vai kaut kas tāds, man jau vilka tā nopietnāk, uzēdu vakariņas, iedzēru vīnu (pirms tam biju iedzērusi Novopasit, lai stresu noņemtu :). Tad, kad sāka vilkt ik pa 4 minūtēm, es sapratu, ka nu laikam vsjo...

Teikšu, ka ir diezgan grūti apģērbties ar tām velkošajām sajūtām, pastaigāt es arī nevarēju, drīzāk steberēju kā večiņa, jo bija tāda sajūta, ka es TUR plīstu pušu. Bet nu tā kā es nepieļāvu domu, ka uz slimnīcu varētu braukt nesmuka, tad nu uztuntulēju sev virsū rozā džemperi, uzvalkauduma bikses un augstpapēžu zābakus..Tos es ģērbu kādas 10 minūtes..

Izsaucām taksi, tas atbrauca pēc kādām 30 minūtēm.. Es ierausos aizmugurē un nolikos slīpi, jo nosēdēt nevarēju. Man šķita, ka tas taksis brauc tik lēni, un ka slimnīca ir tik tālu, un ka visas ielas ir bedrainas.. Beigās izrādījās, ka taksis ir šāvies ar 120km/h...

Ap plkst pus7 esmu slimnīcā, vecmāte jau priekšā..es pārģērbos, tad viņa mani izjautāja..pats labākais jautājums bija - kāda man izglītība, it kā tam būtu kāda nozīme dzemdību procesā ??? Bet nu viņas anketā tāda aile bija, tad jau jāprasa..

Pēc tam uzlika mani uz krēsla, paskatījās, ka tur viss jau atvēries, ka mazais noslīdējis.. Mazliet noskuva man spalvas,,,brr... ar vienkāršu skuvekli, bez putām...

Tad nu aizveda mani uz dzemdību zāli, tur ir gulta un tā dzemdējamā uzparikte.. No sākuma gultā, apliek man tos monitorus..teikšu, ka diezgan tracinoši tā gulēt... tad kādas 15 minūtes es tusēju pa gultu, pēc tam vecmāte pārdūra tos augļūdeņus.. tad sākās tādas riebīgās sāpes, lika man spiest un aizturēt elpu un nevērt acis ciet, kaut gan to es gribēju visvairāk. It kā aizverot acis varētu pārcelties kādā citā dimensijā..

Palika man karsti, noģērbu nost savu kleitiņu, mazliet patupēju, lai mazais veiklāk slīdētu uz priekšu un tad man bija jāraušas augšā uz galdu. Bet tas Liepājas slimnīcā ir ērts – regulējams augstums... tad nu es tur sabiju kādas 15? minūtes, grūti jau pašam laiku noteikt... Mazliet pabļāvu arī, jo nu gribējās...tad nu vienā jaukā brīdī es spiedu, vecmāte mazliet iegrieza un jau nākamajā brīdī (plkst.19:35) man uz vēdera bija mazs, mīļš kunkulītis...

Tā sajūta ir neaprakstāma, jūs jau zināt, vai ne? Tad vecmāte pasauca manu mīļumu, kurš bija izgājis ārā no zāles, kad sākās tas viss spiešanas process... Viņš ienāca un tad man iestājās tāda miera sajūta, ka mēs tagad esam 3...

Tētim tika galvenais pienākums – mazā apģērbšana. Mani pa to laiku sašuva; sajūtas bija tādas, ka pavisam mani tur aiztrāklē ciet, lai neviens nekad netiktu ne iekšā, ne ārā..  

Par sāpēm – dažu labu brīdi man gribējās kāpt nost no galda un iet mājās, bet nu tas jau nav reāli izdarāms.. tagad man ir skaidrs, ka to var izturēt, ka tas pamazām piemirstas, bet ja dzīvē būs otrs bērns, es domāju, ka tas būs ķeizars...  

Vecmāte teica, ka man esot talants dzemdēt; laikam jau tāpēc, ka tas viss tā ātri notikās?  

Nu, kad biju salāpīta (iegriezums), tad tikām savā istabiņā un varējām tik skatīties un skatīties uz mazo piņģerotu – Miku (vārdu izdomājām slimnīcā)...

Tāds arī ir mans stāsts...

Datums: 10.09.2002.

Vieta: DzN

Nu, tad beidzot es arī uzrakstīšu kā mana mazā supermeitene nāca pasaulē!!! Pēc pirmās USG mums pavēstīja, ka mazais ķipars nāks pasaulē laika posmā no 1-4. septembrim (toreiz vēl nezinājām, kas manā puncī mitinās- puišuks vai meituks, jo bijām vēl pavisam mazi-11.nedēļa.) Mans mīļotais jau nu dikti gaidīja puisīti, es savukārt klusi cerēju, ka būs meitēns. Tā nu mēs dzīvojāmies - bērna dzimšanas diena likās kaut kās dikti tāls, kas nepienāks vēl veselu mūžību. Toreiz vēl nemaz nenojautu, ka vēders būs vareni liels un vasara būs apbrīnojami karsta. 18.nedēļa mums atkal bija USG- ārste teica, ka mazais izskatoties pēc meitenes, bet vēl neko droši nevarot pateikt... Mīļotais, protams, bija mazliet saskumis, bet es- dikti laimīga:) Kad klāt bija kāda 25. nedēļa, es sapratu, ka tik daudz strādāt vairs nevaru, tāpēc ņēmu pusslodzi. Drīz jau arī - 32.nedēļā bija nākamā USG, kur mums pateica, ka man vēderā noteikti esot meitene- mans mīļotais vēl līdz brīdim, kamēr mazā nāca pasaulē, cerēja, ka tomēr piedzims puika... Vasara bija šausmīgi karsta, tāpēc visu laiku dzīvojos vasarnīcā, bet, ja biju Rīgā, tad ārā gāju tikai vakaros. Naktīs grūti bija gulēt, jo šausmīgais karstums mani mocīja - 3 reizes cēlos un gāju aukstā dušā. 36.grūtniecībs nedēļā jutu, ka notiek kaut kas dīvains, aizbraucām uz DzN, ārsts saka- jā, mazais atkal apgriezies atkal ar galvu uz augšu. Ārsti  mani mierināja, šis bērns liekoties dikti žiperīgs un gan jau apgriezīsies atpakaļ. Tā arī bija nepagāja ne nedēļa, kad mazā princese jau bija apgriezusies atkal pareizi. Pēdējās 2 nedēļas pirms dzemdībām biju normāli gulējusi varbūt kādas 2 naktis. Braucām uz DzN, pie ārsta uz apskatēm, bet šis tik visu laiku saka, ka viss vēl mierīgi. Piebildīšu, ka pēc otrās USG mums noteica dzemdību datumu laika posmā no 4. līdz 9. septembrim. Nu, tad tā- pēdējā apskate bja 5. septembrī, ārsts teica, ja pirmdien-9.septembrī nav vēl sākušās dzemdības, lai braucot uz dzemdību namu un sakot, ka ir sāpes, bet pēc tam mans ārsts par visu parūpēsies. Protams, turpmākās 3naktis nevarēju pagulēt un dikti cerēju, ka mazā tomēr izdomās nākt pasaulē pati un ātrāk, bet nekā. Tā nu mēs 9.septembrī no rīta ar trīcošām rokām braucām uz DzN. Uzņemšanā teicu, ka man ir sāpes ik pēc piecām minūtēm- nebija jau feina sajūta tā melot, bet gribējās, lai mazā ātrāk nāk pasaulē. Uzņemšanā bija jāgaida kādas 20 minūtes, nezinu, ko tur dara sievietes, kurām patiešām ir sāpes. Tā mēs ar mīļoto tikām uzvesti augšā uz vajadzīgo nodaļu un ievietoti pirmsdzemdību istabiņā (apmēram 9:30) Pēc dažām minūtēm atvērās durvis un ienāca mans ārsts, es atvieglot nopūtos. Visu laiku pirms tam iekšā bija tāds nemiers- ja nu esam sajaukuši dienas vai kaut kā tā... Tātad uzreiz gājām pārbaudīties- uzlika mani uz krēsla un teica, ka varētu mazliet pastimulēt, es protams piekritu-gribējās taču mazo ķiparu ātrāk ieraudzīt. Saspieda man iekšā kaut kādu aukstu želeju, tad uzlika uz grabošiem ratiņiem un aizveda atpakaļ pie mīļotā uz pirmsdzemdību istabiņu. Nepagāja ne 5 minūtes, kad man sākās sāpes, kuras likās neizturamas. Tā nu es tur raustījos kādas divas stundas- laiks gāja tik ātri no vienas kontrakcijas līdz otrai. Pēc tām divām stundām jau sāku pierast pie tām sāpēm un gāju pastaigāt, kaut gan tas nebūt nebija viegli. Tā gāja stundas... Lēkāju uz bumbas, bet tomēr vislabprātāk gulēju un nekustējos, kad nāca virsū lielā sāpe, ieķēros gultas malā. Diena gāja nemanot- bijām paspējuši pasmieties un vēl visu ko. Pēkšņi ap kādiem plkst. 16iem blakus istabiņā kāda sieviete šausmīgi sāka bļaut, es sāku uztraukties un neticēju, ka man arī tā būs jābļauj. Viņai mazais piedzima dikti ātri, bet mēs tikai gaidījām. Ap kādiem plkst.17iem aizgāju uz apskati un man pateica, ka atvērums esot tikai kādi 3 centimetri:( Biju pavisam saskumusi. Ārsts man ieteica ņemt epidulāro anestēziju, jo es jau biju krietni nomocījusies un nekas tā īsti uz priekšu negāja. Tā man ielaid epidulāro - tad gan bija feini - neko nejutu, darīju visu ko gribēju, vienīgi tā sistēma pie rokas mazliet traucēja. Lēkāju uz bumbas un runāju pa telefonu, cik labi bija. Tomēr pēc kādām 2 stundām (ap plkst.20.00) Atkal sāku visu just. Tad man ielaida atkārtotu anestēziju- atkal jutos labi. Vazājāmies pa gaiteni, aizgāju uz apskati- jau 7,5 cm :) Tā mēs turpinājām vazāties, bet mēs nebijām vienīgie, kas tur vazājās- bija vēl viens pārītis, kas arī tāpat kā mēs vazājās un gaidīja, kad beidzot mazais nāks pasaulē. Ap plkst. 22iem arī viņu mazais izdomāja paskatīties, kas notiek laukā un šie devās uz dzemdību zāli, bet mēs palikām. Visu laiku likās, ka nekas uz priekšu nevirzās. Raudāju, jo nesapratu, kāpēc visiem piedzimst bebuki, bet man nē... Anestēzija bija jau pavisam izgājusi- atkal sākās sāpes. Dzirdēju, ka blakus zālē raud bērniņš - biju pavisam saskumusi, jo manējas kā nedzima tā nedzima. Vecmāte lika iet pasēdēt uz poda, aizgāju un sapratu, ka tagad gan mazais būs klāt. Gājām uz zāli - sākumā uz dzemdību soliņa pēc tam uz galda. Sāku spiest- nemaz nebija grūti. Arī tā bļaušana likās pati par sevi saprotama. Dikti man nepatika, kad man vecmāte teica- pagriezies tā, pagriezies šitā- tad gan biju nikna. Pagāja kāda pusstunda, varbūt vairāk un mazā bija klāt. Biju tādā transā, ka neko nesapratu. Mazajai bija aptinusies nabassaite apkārt kādas 2 reizes vismaz. Uzreiz to pārgrieza un aiznesa mazo uz otru zāles galu- laikam gandrīz ūdeņi bija mazajai saskrējuši plaušās. Pēc brītiņa mazā sāka raudāt- es atviegloti nopūtos... Mīļotais aizgāja pie mazās- viņa sildījās tur pat zem lampas- un stāstīja man kāda viņa izskatās:) Abi apraudājāmies. Jutos tik laimīga. Ārsts man sašuva plīsumus, kas tajā brīdī nemaz nesāpēja. Tad vecmāte saģērba mazo un pielika man pie krūts. Jutos tik ļoti laimīga. Divas stundas dzīvojāmies dzemdību zālē, bet pēc tam pārgājām uz istabiņu. Mīļotais aizbrauca mājās, mazā čučēja. Es sēdēju un skatījos uz savu mazo princesīti. Miegs nenāca nemaz... tik neizsakāmi laimīga biju:)

Plānotais datums: 21.07.2005.

Dzemdību datums: 10.07.205.

Ārsts: I.Vīksna

Vecmāte: Vija Bathena

Mans dzemdību stāstiņš ir tāds. – 10.07. kārtējā nakts WC apmeklējuma laikā pamanīju, ka man ir izdalījies gļotu korķis, īsti nezināju, kādam tam jābūt, bet biju lasījusi, ka kaut kas līdzīgs puņķiem. Īpaši tam nepievērsu uzmanību, jo varot taču paiet vairākas dienas līdz dzemdībām, pat ja ir izkritis gļotu korķis. Pēc trīs stundām, atkal vajadzēja uz WC, bet šoreiz ceļoties no gultas, jutu, ka notek kaut kas silts pa kajām, uzreiz sapratu, kas notiek! Cēlu augšā vīru, jo nebijām Rīgā, mani pārņēma neliels uztraukums, jo viss notika kaut kā pēkšņi, zināt jau zināju, ka tas var notikt kuru katru dienu, bet biju gaidījusi, ka būs kaut kādas sāpes no sākuma, bet man nebija nekā! Nevarēju īsti saprast, vai man tie augļūdeņi ir zaļgani vai nav, jo nesapratu, ko nozīmē zaļgani (cik zaļiem jābūt). Braucām uz Rīgu, paņēmām dzemdību somu un devāmies uz Dzemdību namu. Reģistrācijā jau biju sagatavojusies nelaipnajai attieksmei, bet nekā tāda nebija, viss bija ļoti korekti. Uzņemšanā lika pārģērbt naktskreklu, tad aizgājām nosvērties, izmērīt asinsspiedienu, un paklausījās sirds tonīšus. Ā, vēl uzņemšanā mums paziņoja, ka visas nodaļas ir pilnas, ka esot vietas 8.nodaļā, bet tur jāmaksā 50LS, tad nu to arī paņēmām, jo īsti jau nebija nekādas izvēles. Negribēju karstumā (ārā todien bija ap +30) mocīties vairakām kopā, jo tas jau nav normāli. Nekādas īpašas sāpes nebija, tikai tādas kā mēnešreizes, un arī nekādas noteiktas minūtes starpā nebija starp sāpēm. Nodaļā man pateica, ka esot atvērums tikai 1cm, kādas 20 min. pagaidīja, tad iešpricēja kaut ko, lai dzemdes kakls mīkstinās, tad nu gan sākās riktīgas sāpes. Es pat tādas nevarēju iedomāties, tiešām bija traki, biju gatava darīt, jebko, lai tikai nav jādzemdē. Vienīgais, kas mani mierināja, ka noteikti tūlīt tūlīt, būs jau tie 4cm, kad var ņemt epidurālo, uzkāpu uz tā krēsla, vecmāte saka, ka ir jau 6cm :) es viņai saku, ka gribu ņemt epidurālo... viņa tā paskatījās uz mani, ka sapratu, ka kaut kas nav – neļāva man ņemt, nu drīzāk silti ieteica neņemt, jo man bija zaļi augļūdeņi, un ja es tagad paņemšot epidurālo, tas var palēnināt dzemdību gaitu, kas būtu ļoti slikti mazulim. Tā nu es mocījos 9 stundas, kad bija jāspiež, vairs nebija spēka, atskrēja vēl viena vecmāte un ārste, tad nu viņas man trijatā spieda to bebi ārā. Labi, ka nebija plīsumu, sagrieza gan mani, bet tas jau bija pilnīgs sīkums, šūšanu vispār nejutu, jo sašpricēja. Meitiņai viss bija labi, tikai nabassaite esot bijusi ļoti īsa. Tā nu mums gāja, pēc 2h jau ar vīriņu bijām pēcdzemdību palātā un bijām laimīgi. Vīra klātbūtne dzemdībās bija nenovērtējama!!!!!!

Vieta – Bulduri

Vecmāte – Elita Antone

Ginekologs – Jolanta Bārbale

Paredzētais datums – 07.02.2008.

Piedzima – 23.01.2008.     

Varbūt kādam liksies pārspīlēts, bet nu tāds ir tas mans "šausmu stāstiņš" :)

...par mazulītes dzimšanu... 

Tad nu tā...

22.01. pamodos 4 no rīta, lai dotos kārtējā vizītē uz tualeti, paceļam jūtu, kas notek gar kāju, domāju varbūt atkal kaut kāda sēne tek ārā vai tamlīdzīgi, bet iekāpjot atpakaļ gultā tek joprojām...eju atkal uz tualeti un sāk tecēt straujāk...nu ir skaidrs TEK ŪDEŅI...saucu vīram, ka būs jābrauc uz slimnīcu, šis panikā, es saku, lai nomierinās un pabeidz kārtot somu (pati sēžu uz poda :))...vīrs krāmē mantas atlikušās, es ielieku parasto paketi (pabiezāku), bet saprotu, ka tas palīdz labi ja uz 5 minūtēm...saģērbjos un dodamies 5 lejā uz mašīnu, pa ceļam iebraucam staķikā pēc ūdens un šokiņām...ieeju atkal tualetē nomainīties un tad braucam uz jūrmalas pusi, pa ceļam Āgenskalna aptiekā pēc LIELAJIEM pampjiem un kautkādām izturīgākām paketēm, forši ka strādā aptiekā vīra radiniece, ļauj turpat arī nomainīties :)...atļaušu piebilst, ka sāpes NEKĀDAS!!!

Ap 5:40 esan slimnīcā, somas augšā vēl nepaņemam, mazliet pagaidam kad iznāks vecmāte no Dz. zāles un apskatīs mani...! Uzliek mani uz krēsla (ūdeņi turpina tecēt )...un tad tik sākas...laikam centās ar saviem pirkstiem kautko tur plest un man sākas panika...es saku ka sāp...šī man atbld, KĀ TAD ES TAISOTIES DZEMDĒT, ja šitas jau sāpot???...Sāk aizpildīt manus papīrus, nu un būs vien jāpaliek uz dzemšēšanu...vīrs aiziet pēc somām, es atbildu uz pastulbiem jautājumiem...ģimenes palātu nedabūnam, jo iepriekšējā dienā 10 bērnu birums :), tākā dabūnam palātu, kas domāta Jūrmalniecēm bez maksas: 2 atsevišķas slimnīcas gultas, gultiņa bebucim, un duša ar tualeti. Iekārtojamies, bet gulta tik cieta, ka aizmigt NAV IESPĒJAMS. 10 pasauc mani atkal uz apskati, sāpju nekādu nav, bet apskate atkal ar plēšanos iekšā manos dzemdību ceļos...BRRR...ļoti pabriesmīgi un sāpīgi :(....atvēruma nekāda. Eju atpakaļ un turpinam ar vīru smieties par visādām muļķībām...13:00 dodos uz kārtējo apskati...nolemj stimulēt, iešļircina man kaut ko starp kājām un atkal šī briesmīgā plēšanās iekšā manā kājstarpē. Atnākot atpakaļ sāku just sāpes, nevis kontrakcijas, bet vienkārši sāpes kādas uz mēnešreizēm (nekas īpaši sāpīgs), pēc ~ 1 h sākas jau regulāras kontrakcijas ik pa 2-3 minūtēm, turos, plkst. 15:00 dodos atkal pie doka uz apskati...atvērums labi, ja 1 cm...esmu šokā un sāku mazliet stresot, ka viss tas vilksies ilgāk nekā biju gaidījusi :(, no 16-19:00 sāpēs jau ir tādas, ka gribas pa sienām rāpot, dīdos guļus, tad stāvus, četrrāpus, eju dušā, protams, ka nepalīdz!!! Domāju par to cik LIELS atvērums būs šajā apskatē un noteikti nedrīkst aizmirst pajautāt par EA (šajā laika posmā saprotu, ka bez tā neiztikšu). Atvērums 2,5 cm :(...bet drīkstēšu ņemt EA :)...sāpes līdz ar to vieglāk pārciest, jo ceru, ka tas drīz beigsies. Doka liek savākt mantas, ko ņemt līdzi uz zāli (liek uztaisīt klizmu), es sāku klusībā priecāties, ka viss sāk virzīties uz priekšu. Pirms 20:00 noņem man analīzes no pirksta, lai zinātu vai var tasīt EA...viss kārtībā un pēc brīža ienāk Anesteziologs un sāk savu procedūru, kas ilgst ~ 20 minūtes (atvērums 4 cm), es starp sāpēm prasu vai tiešām palīdzēs uz ko vecmāte atbild, ka visām ne...ta nu es ceru, ka vismaz lielākās sāpes noņems...UN TAVU BRĪNUMU sāpes noņem kā ar roku...tikai guļot uz muguras notirpst  mazliet kājas un dupsis, bet guļu gultā un kaifoju, vecmāte tikai nosaka, ka vismaz viss gaitenis no manis vairs neskanot (brēcu laikam briesmīgi).

Tā līdz ~ 22:30 priecājos par nesāpēm, pasēžu uz bumbas, mani caur sistēmu pastimulē, atvērums ~ 7 cm un vecmāte ļauj paņemt vēl mazliet EA, turpinu priecāties līdz 23:30 un TAD TIK SĀKAS...

Jūtu kā mazais sāk spiesties pa iegurni, šausmīgi sāk sāpēt kreisā olnīca, laikam bebis spiež uz to...kontrakcijas paliek arvien spēcīgākas...es tik lieku vecmātei skatīties vai bebis lēnā garā nāk, jūtu mana pacietība un spēki sāk izsīkt, palieku jau nekāda, ceļos, veļos, rāpoju, ņurdu, kliedzu, dusmojos...sāk šausmīgi slāpt, dzeru un vemju kuņģa sulu, jo kopš sāka stimulēt (plkst. 13:00) neko neesmu ēdusi. Stāvu kājās un ar žēlīgām acīm skatos uz vecmāti un lūdzos, lai viņa man palīdz...Vīrs mani mierina un palīdz kā vien spēj, bet vienā brīdī no manis noraujas un  dabūn dzirdēt: AIZVERIES...KO TU VISPĀR  NO TĀ SAPROTI!!!

Ap 1 naktī es jau esmu pārkliegusi jēgu, vīrām zilas rokas nospiedusi, mēgģinājusi jau spiest, sēdēt uz soliņa, lūgties vecmātei par to, lai domā kā viņa bebuci izņems, jo man nav spēka spiest, ka NEKAD mūžā vairs nedzemdēšu, kurš vispār kautko tādu ir izdomājis u.t.t. (tagad šādi vārdi liekas briesmīgi, bet noteikti ne es vienīgā to tā pārdzīvoju).

Doka ar vecmāti abas kopā liek man spiest, bet man nav spēka un es nemāku...varu tikai pakliegt...beigās doka ierosina man kāpt uz galda...tur atkal mocos kādu laiku...dzirdu tikai malacis, malacis..vai atkal prieškam tu spied ja nav kontrakcijas...sākās neliela bezfilma...dzirdu tikai ka doka saka BŪS JĀTAISA VAKUUMEKSTRAKCIJA... pie sevis nodomāju vismaz šis murgs beigsies...redzu, ka vīram birst asaras - viņš sāk pādzīvot par mūsu mazulīti :(...

Nu jau zālē ienāk arī Neontalogs un bērnu māsiņa...tiek uzstellēts sūknis un sāk ar viņu darboties: LAIKAM piesūc ar viņu bērnam galviņu, domāju tā arī izvilks, bet man ir jāturpina pamatīgi spiest...protams īsti nesanāk, nāk  vecmāte un ar rokām uzguļās man uz punča un spiež viņu, abas ar doku liek man spiest cik man spēka...JŪTU NENORMĀLU SPIEDIENU KĀJSTARPĒ...liekas tūlīt mani uz pusēm pārplēsīs...tāda sajūta, ka nevis 1 bebucis nāk ārā, bet vesela grupiņa...dzirdu tikai no visiem spied, spied, malacis...UN tad viens mirklis un kāds man saka: TU TURI VIŅU?...mana mīļā mazulīte galīgi zila čuč uz punča...lūdzu viņai piedošanu, ka nespēju pati izspiest. Tēvam piedāvā pārgriezt nabassaiti, sākumā viņš atteicās, jo bija arī man teicis, ka negriezīšot, bet vecmāte nosaka, ka tik ilgi izturējis, lai jau pārgriežot un protams pagrieza gan. Tad mazo paņēma mērīt, svērt, tīrīt un ģērbt...Mazliet jāuzgaida un arī placenta paspiežot iznāk...sīkums...! Tad doka turpina rosīties un saprotu, ka šūs, mierina mani, ka tikai iekšēji plīsumi un šuves nebūs jāņem laukā, ņemās ap mani, kādu pusstundu, tad lēnā garā visi aiziet un ļauj mums palikt trijatā, bet tik ļoti gribas normāli apgulties un ēst un vīram redzu acis vienkārši līp ciet...bet mazā tik mīļa un jauka, gribas glāstīt un nofočēties ar viņu...~ pēc 1 h vecmāte ļauj doties uz istabiņu, vīrs paņem meitiņu, vecmāte mantas un es kliboju uz gultiņu. Meitiņa aizmieg labi...bet tas jau atkal ir cits stāsts :)

Milzīgs paldies personālam...it īpaši vecmātei un ginekoloģei :)

Mazās zvaigznītes iemirdzēšanās …

Dakteru noliktais datums 31 oktobris. Pilnās 40 nedēļās- 30.oktobra agrā pēcpusdienā ap 14.30
mazais "putniņš" izlemj dot par sevi ziņu pieklauvējot pie augļa apvalka un radot mazu plaisiņu kaut kur sāna sieniņā. Tādejādi aptuveni 2 ēdamkarotes augļūdeņu spēji tika "izspļautas" uz citkārt tīrā un sausā ieliktnīša..

Man nebija šaubu- tas ir augļūdens… dzidrs kā avota ūdentiņš.. Mikum teicu- šodien būs jābrauc.. Sazvanīju savu vecmāti ,viņa teica ,ka var īpaši nesteigties -vakarā vēl sazvanīsimies un tad gan jau drīz arī tiksimies Siguldas slimnīcā. Noskaņa mājās kļuva īpaši pacilājoša.. abi mierīgi pabeidzam iesāktos darbiņus, iepakojam vēl trūkstošās lietas "ceļasomā". Ielieku paketi un gaidu turpinājumu- lai tik tek vēl, lai nāk sāpe… !! Ap 18iem zvanu vecmātei atkal un saku, ka nekā diži jauna nav- nekas nesāp un nekas vairāk arī netek… bet, ka esmu pārliecināta, ka tie bija augļūdeņi. Viņa iesaka tomēr aizbraukt līdz Siguldai, lai dežurējošā vecmāte pārbauda situāciju. Tā kā mums jābūt gataviem ne tikai 50 km tālajam braucienam līdz slimnīcai, bet arī laicīgai antibiotiku devai pret streptokoku- nolemjam doties laicīgi. Plkst.22 esam klāt! Dežurējošā vecmāte uzliek tonīšus- mazajai tonīši labi un dzemde ar- puslīdz kādu aktivitāti uzrāda. Domīgi pēta manus augļūdeņus un saka, ka drīzāk tie būs piena sēnes radītie izdalījumi, ja jau reiz kopš pēcpusdienas vairs nav turpinājuši sūkties…, taču testiņš saka ko citu… Atvērums 1,5cm, nu viss sagatavots, lai process sāktos.. Mūs patur nodaļā uz nakti, lai novērotu.. Iekārtojamies istabiņā un laižamies miegā..No rīta 9os ierodas mana vecmāte un kopā ar to otru un vēl dakteri liek mani uz galda- atvērums- nu jau tuvu pie 3cm taču no augļūdeņiem joprojām ne vēsts.. daktere saka ,ka plīsums ir sānā ,bet tur kādas plēves ir priekšā, ka patīrīs nost un tad arī izšļācās..Dzidri.. topošais tētis atgādā pamperi un gaidīšanas svētki var sākties. Nākošā apskate nolikta pēc 3 stundām- atkal tonīši un apskate uz galda. Diemžēl- sāpju progress- minimāls, atvērums – par nepilnu centimetru lielāks, bērniņš jūtas labi. Turpinām.. Vēl pēc 3 stundām- t.i. jau 3 pēcpusdienā- redzu, ka vecmāte apskates laikā kļūst domīga un saka ,ka nāksies drusku pastimulēt, jo sāpes neveidojas, kā tam vajadzētu dabiski būt un atvērums ar – progresējis tikai par 1cm..man ,protams ,negribas.. tomēr piekrītu špricei dibenā ar ļoti minimālu devu oksitocīna.. Taču arī tas nepalīdz –ap 6iem vakarā progresa praktiski nekāda.. Lieki teikt ,ka esmu vīlusies.. par savu miesu… jo vecmāte man sīki un smalki izstāsta, kā tam būtu jānotiek dabiski, bet mans gadījums ir citāds un pati jau ar to labi jūtu- tās sāpītes, kas man parādījās, nebija progresējošas, nebija ar intervāliem..kad aizmigu es, "aizmiga" arī mana dzemde… bet nu jau bez augļūdeņiem 9 stundas!! Vecmāte saka ka nāksies ķerties pie nopietnākiem līdzekļiem…(bet viņa to prot pasniegt ļoti iejūtīgi) Vēl izlūdzos pirms tam kārtīgu pastaigu ārā.. varbūt tomēr miesa pratīsies… Tā nu drēgnajā pēdējā oktobra vakarā 45minūtes riņķojam pa kvartālu.. Nūūu –brīžiem jau savelk ļoti ļoti, tā ka paiet īsti nevar, bet jākliedz ar nav… Mani cerība nepamet…
Atgriežamies slimnīcā ap 8iem vakarā un – dodamies uz vannu- kā es joprojām ceru.. Mana priekšdzemdību palāta arī ir tā, kur vanna, bet ,kad palātā ieripo sistēma, mana kļūst skaidrs, ka varu līdz vannai netikt.. Diemžēl tā arī ir- ar adatu vēnā un "trejkāji" uz riteņiem sev blakus- varu tikai noskatīties uz dušu, vannu, bumbu..utt. Iekārtojos gultā, man uzliek tonīšu aparātu, Miks blakus ar datoru, kur sarakstīta īpaša mūzikas izlase. Saku ,lai iesākumā uzliek komēdiju "Nepieskaramie" t.s. – jāsmejas ,kamēr var..:) Tieku "pievienota vadiņam" ap 8iem vakarā… Gan jāsaka, ka daudz neko no filmas neredzēju, pamazām sāk parādīties sāpes.. Tajos īsajos starplaikos, kad netiek klausīti tonīši un netieku skatīta TUR – varu izrāpties no gultas un izmēģināt vismaz vertikāli paapļoties, Miks drusku pamasē muguru, pasēžu uz bumbas, un pavāļājos pa grīdu- bet-nav labi NEKUR un sāpes kļūst aizvien spēcīgākas.. Filmas finālu jau vairs nefiltrēju… ienāk vecmāte, ienāk ārste, pabāž galvu vēl kāds no personāla- anesteziologs(?)…visi interesējas – kā man ejot.. personāls vēl mājās nav aizgājis…. Un tas ir brīdis ,kad abi saprotam, ka neiet tā lieta kā vajag.
Gaisā "virmo" ķeizars… Miks vēl nosaka- labs ir- nebūs Tev jāmokās… tai brīdī šķiet, ka viņš ir beidzot nobijies… Pašai gan pat tāda kā nožēla piemetās- kā tad tā- biju taču pilna apņēmības dzemdēt… Ap 10iem jūtu ,ka sāpe kļūst aizvien spēcīgāka, dabiskā ceļā manai cītīgajai elpošanai pievienojas balss…. Skaļš, garš ūūūūū…, tikmēr esmu pamanījusies palūgt uzlikt Yirumā izpildīto klavieru skaņdarbu- tā arī tas turpina skanēt līdz finālam… neko citu man vairs nevajag.. Labs fons manai "dziedāšanai"- velku līdz toņkārtām ....Bet pēc pēdējās apskates- viss pārējais personāls tiek palaists mājās, paliek vien vecmāte, ārste un bērnu ārste.. Būs vien jāstrādā pašai , jo atvērums visbeidzot ir progresējis..turpmākās 2 stundas laika plūdums ir apstājies.. mežonīgas vēdera sāpes …kuras cenšos izelpot- izdziedāt.. cits nekas neeksistē. Vecmāte prasa- vai jau nejūtot spiediena sajūtu- un es zinu , ko viņa domā, bet sāpes ir pārņēmušas visu un nekas cits turpmākajā dzemdību norisē nespēj tās pārsist- biju lasījusi par muguras sāpēm, par spiediena sajūtu, par dedzināšanu..neko ,neko no tā visa neizšķiru… Miks slauka pieri un dod padzerties kontrakciju
starplaikos..vecmāte aicina pārvietoties uz blakus telpā esoša dzemdību galda kas izskatās pēc jauna, skaista, dzeltena klēpja..uzraušos uz tā- vecmāte ieņem savu vietu, ārste apliek man roku ap pleciem un dod norādījumus kā jāspiež… visvairāk man nepatīk man pievienotais aparāts, jo apzinos, ka tas ir tas, kas šobrīd komandē manu miesu … Kontrakcijas ir spēcīgas.. ārste to laikā man palīdz ievilkt elpu un piecelties nepieciešamās 3 reizes uz vienu kontrakciju, pašai man spēka tam vienkārši nav, bet daru ko varu un cik nu vēl veselais saprāts čukst priekšā- atbrīvoju visu maksimāli tur, lejasgalā, kā ejot pa lielam… un nu jau man vienalga- cik daudz un lieli hemoroīdi tur ir.. un kas tur plīst vai neplīst..mazajai ir jātiek ārā un vecmāte saka ,ka viņa nāk "spītīgi" ,abas ar ārsti visādi kutina un knaiba punci starp elpas ievilkšanām..Izspiešana ilgst tieši pusstundu.. es jau esmu pieņēmusi šo stāvokli un tik spiežu …laikam esmu gatava vēl ilgākam procesam, bet kā negaidīts pārsteigums un atvieglojums reizē – pēkšņi- mazs ,silts, slapjš, raudošs kunkuliņš uzgulst manam puncim!!! Mīļā meitiņa ir klāt!! Pulkstenis ir 0:29!! Aust 1.novembra rīts… Tētis pārgriež nabas saiti..

Placenta piedzimst ātri.. un es lūdzu ,lai atrāda mums to… Mazulīte man uz punča pavada salīdzinoši īsu brītiņu, jo drīz pēc placentas izgāžas asiņu jūra un ārste ar vecmāti ņemas mani spaidīt un šūt.. dzemdību procesā esot arī radusies hematoma- lūst vai plīst- tā jāatrod un jāpārgriež.. Tā nu pavadu uz galda vēl 45 minūtes.. kuras nu gan šķiet – garas kā mūžība..Brīžiem jau sāku neadekvāti uzvesties, kaut zinu cik svarīgi, ka viss tur tiek kārtīgi iztīrīts.. Miks gan paspēj nokontrolēt arī šo procedūru..uz ko saņem stingru ārstes norādi, ka tikšot izsūtīts ar bērnu uz palātu, ja vēl skatīšoties uz nagiem….:) Bet mazā tikmēr savīstīta siltā sedziņā zem lampas saldi čuč un zīž tēta pirkstu.. Visbeidzot esmu sakopta un mazā tiek pie pupa..esmu joprojām turpat- uz dzemdību galda ….sāk melns gar acīm griezties un kļūst ļoti karsti.. lūdzu ,lai mani apsedz ar aukstu slapju palagu..vecmāte pieliek sistēmu un atnes šķīvi ar sviestmaizēm, biezpienu un siltu tēju un liek man paēst. Tieku pabarota, un ratos pārvesta uz istabiņu.
Tas nu ir noticis!!!! Šķiet tik neticami!! Mēs esam vecāki! Es esmu mamma un tas ir bērniņš, kuru jau 9 mēnešus varēju sajust augam, kustamies, žagojamies… un kas tik brīnumaini pieteica savu ierašanos jau gadu atpakaļ..un te nu viņa ir- mazā, mīļā meitiņa - PATRĪCIJA!!!

Mums ar tēti tas bija kā lidojums kosmosā ,ka piedzīvojums, kas, neskatoties uz maršruta izmaiņām paliks labā atmiņā..vēlāk –pārrunājot notikumu gaitu uzzinu ,ka tētim izspiešanas procesā tika dota atļauja atrasties tikai krēsla galvgalī- tomēr viņš paspējis piefiksēt gan galviņas piedzimšanu (arī šeit- pat nenojautu brīdi, kad tas notika), gan to kā meitiņa ieslīdējusi vecmātei rokās, gan paspējis cītīgi līdzi spiest.

Tā ir diena, kuru gribētu izdzīvot vēl un vēl. Patiesībā visas tās dienas, kuras pavadījām Jūrmalas slimnīcā bija tik... vienkārši laimīgas.

Kā tas sākās. Termiņam pāri jau divas dienas- tas gan ir ļoti maz, bet tā kā biju pārliecināta, ka noteikti dēliņš piedzims vismaz nedēļu agrāk, tiešam biju pārgaidījusies. Vīra atvaļinājums jau arī pusē, sākas neliels uztraukumiņš. Pēdējās dienās jūtos nogurusi, migrēna, vemšana, caureja. Man kā topošajai vecmātei ir skaidrs- tā diena tuvojas, bet nu gribas jau ātrāk to brīnišķo dienu. Nolemjam pievērsties dažām tautas metodēm, kas pilnīgi noteikti nevarētu nekādi kaitēt. Pa dienu gribas sēdēt krēslā un klausīties Prāta vētru. Un staigāt- daudz staigāt. Šķiet, ka tajā dienā pavadījām apceļojot Imantu kādas 6 stundas. Un jā- jūtu, ka mazliet pavelk to punča apakšu.Prieks, prieks.Visspilgtāk atmiņā paliek ceļojošais cirks, kura plakātu vēl nofotografēju, jo rīt taču varētu aiziet. Vīrs gan nobubina, ka uz to dzīvnieku moku kambari neiešot.

Plkst 23;00 saprotu, ka velk regulāri.. pavisam mazliet un patīkami.:) tāds prieks. Vīram ļauju čučēt, jo zinu,ka viņam būs jāstūrē. Gaidu līdz 5 no rīta.10 min starplaiks, par miegu , protams, nav ne mazākās domas. Viss jau sagatavots, paņemu vēl savu mīļo spilvenu un kāpjam mašīnā.

Ierodoties Jūrmalas slimīcā, tika sagrauts viss mans prieks. Ja man arī būtu bijis kāds atvērums, tas pilnīgi noteikti aizvērtos. Pirmkārt, jau pamodināju vecmāti, skaidrs, ka viņa bija īgna, bet haloooo- es te tomēr taisos dzemdēt. Katrā ziņā mani sabāra par to, ka kā gan es varēju nezināt (studējot šo profesiju), ka tie ir tikai dzemdību priekšvēstneši, atvērums ir labi, ja centimetrs, ka ar tādām sāpēm var staigāt pat nedēļu, lai braucu mājās. Nodomāju, ka es to visu taču zināju, bet kad runa ir MANI, šis tas aizmirstas.

Nu ko- sirsniņa laba. Braucam mājās. Joprojām neguļu un sagaidu rītu.. pusdienlaiku.. dienu.. Sajūtas ir arvien spēcīgākas, paliek grūti, ripinos uz bumbas, klausos mūziku, elpoju. Cenšos atcerēties visu, ko teikušas manas lieliskās pasniedzējas, vecmātes. Vīrs ik pēc piecām minūtēm, kad dzird, ka sāku skaļāk elpot- nāk un masē muguru tieši tā, kā es vēlos. Tas palīdzēja atslābināties- tiešām. Šķiet, ka viņam pēc tam bija tulznas. Viņš neizlaida nevienu kontrakciju. Ik pa brīdim gribēju palikt viena. Sūtīju sms māsai, draudzenēm. Teicu, ka jābūt, ka šodien kaut kam jābūt. Bet pa prātu jaucas vecmātes teiktais... „pat nedēļu”. Kļūst bail un daudz, daudz nepatīkamāk. Ja nu būs šādi jāstaigā vēl nedēļa. Tieši tik maz vajag, lai sagrozītu un absolūti no līdzsvara izsistu sievieti, kura ar miesu un garu bija gatava dzemdēt.

Ciemos iebrauc māsa ar līgavaini, sēdēju uz bumbas, kājas uzstutējusi uz radiatora un iekrampējusies palodzē. Tad bija grūti.

Zvanu uz Jūrmalas slimnīcu, cerībā, ka klausuli pacels kāda no tām brīnišķīgajām vecmātēm, kuras pazīstu. Un tā notiek. Izdzirdot viņas balsi, kļūst tik viegli. Man saka, lai joprojām vēl palieku mājās.. tik ilgi, cik varu izturēt. Brauciens aizņems labi, ja 10 minūtes.

Un tā plkst 17;00 izlemjam braukt. Saprotu, ka atpakaļ pa šīm trepēm kāpsim jau trijatā. Pa ceļam piedzīvoju vēl 3 kontrakcijas. Esmu TIK laimīga. Tik gatava piedzīvot svētkus- jā, uzvilku kleitu, uztaisīju frizūru, uzkrāsoju acis.

Ieejot nodaļā ieraugu vecmāti. Jā, tā ir viņa! Jau kādus gadus 3 , kopš pirmo reizi ieraudzīju viņu māmiņu klubā, pieņemot superbēbi, sapratu, ka gribētu šādu vecmāti. Un sapnis piepildās. Šķiet, ka tajā brīdī no laimes es tiešām atvēros. Vīrs paliek aiz durvīm. Kamēr vecmāte kaut kur aizgāja, viņš vēl noprasīja- vai sūtīsiet mājās. Viņa atbild, ka vēl nezin.

Kāpju uz galda, tonīši labi, kādu laiku vecmāte meklē atvērumu. Sirds jau saraujas- domāju vai tiešām tā var būt, ka ir tik spēcīgas kontrakcijas, bet nekas nenotiek? Un tur tie maģiskie vārdi- skaisti, 5-6 cm, ‘esat jau pusceļā’. Tajā brīdī sāpes pārvērtās par dzemdībām- tā lielā laimes sajūta, ka atpakaļceļa vairs nav- pazudināja sāpes. Vīriņš pavēra durvis un bailīgi noprasīja, kas notiek. Man smaids līdz ausīm- ESAM PUSCEĻĀ! J

Dodamies uz pirmsdzemdību istabiņu. Skaisti- kā viesnīcā. Tur pavadām vēl stundu, čatojam ar mīļajiem, fotografējamies, vīrs mani uzjautrina, protams, turpina masēt.

Vecmāte piedāvā pārdurt ūdeņus un par brīnumu es uzreiz piekritu. Tās negulētās ~30 stundas, 22 stundas ar kontrakcijām. Es gribēju dzemdēt. Pie tam- šodien. Tas man bija vajadzīgs, mazliet tempiņa.

Dodamies uz dzemdību zāli. Vecmāte ar vārdiem un attieksmi liek mums saprast, ka šodien mēs esam karaļi, šodien būtiski ir tikai tas, ko mēs vēlamies. Fantastiska sajūta. Fantastiska vecmāte.

Vīrs ar ūdens pudeli, visiedvesmojošākajiem vārdiem  un aukstu dvielīti stāv pie galvas. Mans stiprais plecs un atbalsts. Katra viņa uzslava bija kā enerģijas dzēriens visstiprākajā devā. Ūdeņi tiek pārdurti- sajūta laba, jau 8 cm.. mazliet vel pastaigājamies, aizgājām līdz dušas telpai un atpakaļ gultiņā. Par sāpēm esmu aizmirsusi. Nav tās sāpes, nu nav- tās ir dzemdības. Atceros tikai par elpošanu, par mūsu bērniņu..

Paiet vēl aptuveni pusstunda un maģiskie vārdi- kāpsim uz galda.( Starp citu- absolūts mīts, ka tie Jūrmalas galdi ir neērti. ) vecmāte izstāsta un atgādina kā būs jāspiež. Bez kontrakcijas pamēģinām.  It kā sanāk. Pirmo reizi nobīstos pa īstam- brīdī, kad jūtu pirmo spiešanās sajūtu- likās, ka iekšas ir akmenscietas un nāk laukā .. Vecmāte jautā, kas man kaiš :D Es saku, ka tik daudz dzemdības esmu redzējusi, bet nekad nevarēju iedomāties, ka tā sajūta ir ŠĀDA. Spiešanās sajūta ir daudz , daudz patīkamāka par kontrakcijām. Vēl pirms uzkāpu uz galda, vecmāte teica, ka redz mūsu bēbīša matus.

Kāpjam uz galda- ierodas ginekologs un bērnu ārsts. Tik laimīga un smaidīga ar visiem sasveicinājos, neatceros, bet viens no viņiem teica, ka pēc dzemdētājas neizskatos J pārāk priecīga :D

Nu ko- pagāja nepilna pusstunda. Šķiet, ka dēliņs ļoti pie mums gribēja, likās, ka spiedu pāris reizes. Dažas no tām nebija pareizas- viss sejā.. Un tad tāda kā..hm. kā sapnis, kā filma, kad apkārt gaisma, cilvēki, dakteris man kaut ko stāsta, vīrs glāstija matus..vēl pāris spiedieni, starp tiem gandrīz pilnīgs miegs, pāris elpas, dedzinoša sajūta, matiņus.. pelēkus, galvu un jā- mūsu brīnums... 20:29 bēbītis bija uz mana nu jau plakanā punča. Prieka asaras mums abiem. Mūsu ģimene ir piedzimusi. Laime pilnīga.

Vecmāte ieslēdza mūziku, izslēdza gaismu, atstājot naktslampiņu un atstāja mūs trijatā. Kas par laimi, romantiku, mīlestību.

Katram novēlu.