Dzīvot Japānā ir ērti un mierīgi. Īpaši, ja dzīve norit kādā nelielā Japānas pilsētiņā, kur visi ir laipni, smaidīgi un ievēro likumus. Likumpaklausība ir viena no japāņu raksturīgākajām iezīmēm.
Leģendārā piecgadnieku neaudzināšana
Nebūs daudz tādu cilvēku, kas vismaz kaut ko nebūs dzirdējuši par īpašo mazo japāņu audzināšanas metodi. Bērni apmēram līdz piecu gadu vecumam drīkst darīt jebko! Tiešām, nepārspīlējot. Ja mazulim ir iedotas šķēres un aplikācijas papīrs, lai izgriezu puķīti, bet mazais japānītis jauši vai nejauši puķīti izgriezīs no gultas pārklāja, neviens pat neiedomāsies par to strostēt.
Kāda būtu mūsu mamma reakcija? Droši vien sadotu pa mizu, lai nākamreiz pat neiedomājas bojāt aizkarus vai gultas pārklājus. Ko dara mazā japāņa mamma? Monologs maigā, dūdojošā balsī varētu būt apmēram tāds "Ak, ko nu tu esi izdarījis? Ak tu malacītis, gribēji aplicēt un izgriezi tik skaistu puķīti. Gluži sagriezt segu tomēr nevajadzēja, bet puķīte izdevusies brīnišķīga! Nu nekas!". Sekas šim "nedarbam" ir šķēru konfiscēšana un secinājums, ka šķēres ir bīstams priekšmets tik maza bērna rokās.
Neviens un nekad ne publiskā vietā, ne viesos neatļausies bērnam aizrādīt. Nevienam! Un nekādos apstākļos! Kur nu vēl kaunināt un nosodīt! Gadās, protams, mammas, kas uz saviem bērniem gan sakliedz, gan iepļaukā pa dibenu, bet tas ir ārkārtējs izņēmums.
Japānas sabiedrībā nav pieņemt veikt tā saucamo publisko audzināšanu. Tāpēc bērniem nav atskaites sistēmas, kas ir labi un kas – ne pārāk labi.
Mazulis līdz 5 gadiem ģimenē ir mazs kungs un karalis. "Paldies" vai "lūdzu" teikt netiek mācīts. Atbildību par savu rīcību bērni iemācās uzņemties tad, kad iemācās lasīt – rakstīts burts, likumi un noteikumi šeit ir pāri visam. Par to nešaubās pat mazie, izlaistie bērneļi.
Lomas ģimenē
Mamma un vecmāmiņa japāņu ģimenē ir apkalpojošais personāls. Kamēr bērni ir mazi, arī tēvs un vectētiņš pirmkārt ir vajadzību izpildītāji. Ja citviet mazuļus mēģina iesaistīt mājas darbiņos, tad mazajiem jāpānēniem pietiek paģērēt "Gribu dzert!", un mamma metas pēc krūzītes pati. "Nekas, nekas, es pati" – tā ir diezgan tipiska japāņu mājsaimniece reakcija, ja kāds grib iesaistīties un palīdzēt. Japāņu mamma visus pabaros, galdu novāks, traukus nomazgās un tad paēdīs arī pati.
Mammas loma sabiedrībā ir milzīga, bet… tikai caur bērnu prizmu. Tipiska divu sieviešu saruna ir "Labdien, Hanko mamma!", "Sveicināta, Setaro mamma! Kā klājas Setaro?".
Bērniem ir stingri noteiktas bērnu lomas. Tas nozīmē, ka ģimenes ballītē bērniem nav ko grozīties ap vecākiem. Viņiem tiek sagādātas uzkodas (starp citu, apšaubāmi neveselīgas), iepirktas mantas un bērni tiek nomitināti kaut kur tālāk no vecākiem, lai "nemaisās pa kājām". Ugunskura dedzināšanas iemaņas, salātu griešana vai citas nodarbes, kurās mēs mēdzam iesaistīt jaunākos ģimenes locekļus saprātīgā vecumā, Japānā bērni neveic.
Toties daudz laika un mācību programmas tiek veltītas izglītojošām ekskursijām vietējās ražotnēs, televīzijā ir daudz aizraujošu, kvalitatīvu izglītojošo raidījumu, lieliski muzeji un spēcīgas mācību programmas. Uz šo jomu valsts līdzekļus netaupa.
Par veselības aprūpi
Vēss, auksts vai silts, lielākoties viņi sēž uz grīdām. Bērnudārzos bērni skraida apkārt basām kājām, jo ar zeķēm ir bīstami. Var paslīdēt un nokrist. Modē ir moderni ziemas kombinezoni un termoveļa. Ziemas laikā mazie japānēni reti tiek vesti pastaigās, jo laiks ārā ir nemīlīgs, bet apģērbs nav piemērots ilgām pastaigām.
Ja mēs uztraucamies par to, ka "kājas nav siltumā", tad Japānā galvenais, lai siltumā ir vēders, tāpēc tieši šo daļu ietin siltos apmetņos un naktīs sedz ar siltāku segas kārtu.
Varētu teikt, ka zīdaiņiem Japānā nākas norūdīties ļoti ātri. Plus trīs grādi un neliels sniegs nav iemesls stīvēt zīdainim galvā cepuri, bet kājās – zeķes. Vismaz cik novēroju, bērni Japānā skraida diezgan papliki, telpas provinces mājās tiek kurinātas ar vecmodīgām petrolejas lampām. Iestājoties aukstam laikam, lielākā daļa puņķojas un klepo, bet ārsti diezgan vieglu roku profilaktiski izraksta antibiotikas. Vispār gan vecāku, gan ārstu attieksme pret slimībām ir uzspēlēti vieglprātīga.
"Ak klepus, khe-khe-khe! Tas nekas, pāries!" Kā vēlāk kļuva skaidrs, tā ir diezgan apzināta uzvedībai, lai no saslimšanas netaisītu pārāk lielu problēmu un nepiesaistītu negatīvo domāšanu. Visbiežākā diagnoze ir saaukstēšanās, kas tiek diagnosticēta neatkarīgi no saslimšanas pazīmēm.
Kā jau likumpaklausīga nācija, japāņi ļoti reti mēdz apšaubīt ārstu lēmumus – ja dakteris tā teica, tad tā arī jādara. Tāpēc reiz, iedodoties slimnīcā ar visu nakti brēkušu zīdaini, sagaidīju attieksmi "Tā jau ir tikai nakts kliegšana. Bērni tā dara!". Devos mājup. Kad mazais turpināja brēkt vēl vairākas stundas no vietas, devos uz citu klīniku, kur arī teica, ka tā ir tikai tāda nakts kliegšana. Beigās tomēr veicot pārbaudi, atklāja vidusauss iekaisumu. Paklausīgais japānis nekad neapšaubītu ārsta slēdzienu. Vakcinācija vispār netiek apspriesta – ja valsts to paredz, tad vajag.
Nekas, ka neveselīgi, toties viss bērniem
Visai dīvaini ir mazo bērnu ēdināšanas ieradumi. Starp brokastīm, pusdienām un vakariņām bērniem piedāvā tā saucamās uzkodas jeb "ojacu" – diezgan ķīmiska izskata konfektes, krekerus, čipsus un dzērienus. It kā jau visi saprot, ka veselīgi tas nav, bet, ja tas ir izgatavots bērnu patēriņam, tad ēst drīkst. Tā kā ūdenī ir maz fluora un daudz tiek ēstas neveselīgas uzkodas, daudzi bērni jau knapi sasniedzot gada vecumu, cieš no kariesa. Vietējās skolās pat ir tradīcija – bērniem ar visveselīgākajiem zobiem tiek pasniegtas veicināšanas balvas. Vietējās pašvaldība gan mēģina ieviest veselīgākus ieradumus un pat sponsorē augļu un dārzeņu uzodas skolās, vecākus iepazīstina ar veselīga uztura principiem.
Ak, cik gan tas ir brīnišķīgi!
Jums nepatīk, kā čubinās māmiņas Latvijā? Ja jūs dzirdētu, kā sarunājas māmiņas Japānā! Daudz tiek izmantoti mīļvārdiņi. Mīļvārdiņus Japānā izmanto ne tikai attiecībā uz bērniem, bet velta arī pieaugušajiem. Turklāt īpaši nekompleksojot, ja vajag paziņot "Aiziešu uz tualeti pačurāt!". Ja daba sauc, nevajag kautrēties.
Ar bērniem sazinoties, tiek piekopta tā saucamā aktīvā klausīšanās. Tas izklausās apmēram tā:
Mazulis: Re, es zīmējumu uzzīmēju!
Mamma: Uzzīmēji zīmējumu! Tu man rādi zīmējumu! Brīnišķīgi! Malacītis! Vareni! Tu esi uzzīmējis zīmējumu!?
Mazulis: Jā, redzi – tas ir lauva.
Mamma: Laaaauva! Vareni! Malacis! Tu lieliski zīmē!
Pozitīvi un uzmundrinoši, bet… vienmēr tikai šādā stilā. Automātiski atkārtotas frāzes. Kamēr Rietumu pasaule cīnās ar ieradumu visu vērtēt pēc sasniegumiem, japāņi savus bērnus radina pie uzslavām. No otras puses – labāk taču uzslavas, nekā kritika un nopēlums.
Vispār bērnus Japānā ļoti mīl un lutina. 15. novembrī ik gadu tiek svinēta Bērnu diena, kas mazuļus ieģērbj skaistos tērpos. Pucēti tiek 3, 5 un 7 gadus veci bērni. Turklāt 7gadīgās meitenes pirmo reizi uzvelk pieaugušas sievietes stila kimono. Šie vecuma posmi tiek uzskatīti par īpašiem bērna attīstībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!