Padomi tēviem, kā izaudzināt kompleksainus neveiksminiekus  (29)

Bērnu psiholoģe Tatjana Sviridova novērojusi, ka vecāki, kas netiek galā ar sava bērna audzināšanu, visbiežāk paziņo, ka bērnam ir problēmas. Bet vai tiešām bērnam? Varbūt problēmas ir tētim (vai mammai)?

Lūk, piecas tipiskas audzināšanas metodes, ko izmanto vecāki un kas nākotnē garantē izveidot kompleksu nomocītu, par sevi nepārliecinātu cilvēku. Rezultāta nostiprināšanai iespējams kombinēt visas metodes. 

Šim papucim ietrāpīt nav iespējams. Tipisks dialogs: "Tēti, tēti, paskat, ko es atradu!!!" Uz ko tētis sajūsmināto atvasi noliek pie vietas ar izteiksmīgu burkšķi "A kur tu tagad brien ar nenoautām kājām?"

Šādi varētu rīkoties papuči, kas apzināti vai neapzināti vēlas būt paši labākie visās jomās, un gaida, ka arī viņu bērns tāds būs. Ja neesi pats labākais, tad nav vērts nemaz tevī klausīties. Ieradums mērīt bērnu pēc paša izdomātiem, augstiem kritērijiem veicina to, ka bērna reālie sasniegumi netiek novērtēti, tos nepamana. Piemēram, tētis, kas ir čempions svarcelšanā, sava fiziski tizlā dēlēna sasniegumus matemātikas olimpiādē uzskatīs par veltīgu laika tērēšanu.

Neapmierinātā tēta bērns aug izaug ar zemu pašvērtējumu, viņš nekad necenšas izrādīt iniciatīvu, jo skaidrs, ka centība netiks novērtēta. Bērnībā šāda audzināšana izkopj spītību un stūrgalvību, sak', ja jau es esmu tik slikts un nekam nederīgs, tad būšu arī tāds. Ar to nu paši vecāki vairs nezina, kā tikt galā.

Šo tētu tipu koriģēt ir visgrūtāk, jo viņiem liekas, ka ir paši pareizākie. Ja nu tomēr sevi atpazini un ir doma, ka derētu audzināšanas modeli mainīt, tad efektīvs veids ir palūkoties uz sevi no malas, pie tam burtiskā nozīmē. Palūdz, lai kāds nofilmē brīdī, kad "audzini" savu bērnu. Tad vislabāk var redzēt, kā dzīvē izskatās bērna atgrūšana. Izskatās tas tiešām nejauki! Iespējams, ka skats no malas liks padomāt pie metodes sekām.

Tētis, kas ir gluži kā sargs savam bērniem, saunās par bērnu lieto vietniekvārdu "mēs". Gluži kā zīdaiņu mammas, kuras "ēd, dzer un kakā" kopā ar savu zīdaini. Viņām tas ir normāli, bet ne tētim, kas audzina mazliet lielāku bērneli. Šis tēvu tips savu dzīves realizāciju redz tikai caur bērniem.

Simbiozes attiecības raksturīgas cilvēkiem, kam ir nepareiza izpratne par personības robežām. Tētim miesīgais bērns ir kā daļa no viņa, nevis neatkarīga personība ar savām vēlmēm un vajadzībām. Tētis būs pirmais, kas skries izšķirt konfliktu, kurā iesaistīts viņa mīlulītis. Līdz pat 8. klasei meitiņu vadās pie rokas uz skolu, lai tikai kaut kas nenotiek.

Šādās attiecībās bērna noskaņojums ir ļoti atkarīgs no sava miessarga omas. Ja viens skumts, tad otrs arī. Visgrūtāk bērniem ir uzsākt savu pieaugušā dzīvi, jo viņi meklē tieši tikpat spēcīgas emocionālās atkarības saites kādas bija ar tēti bērnībā. Ja paveicas, izdodas atrast tādu pašu emocionālo pielipekli, bet ja nu nē? Tad var sekot citas atkarības – alkohols, azartspēles. Tukšums nepaliks.

Ko darīt tētim, kas sevī atpazinis kaut ko no miessarga? Pirmkārt, atrast nodarbi sev, turklāt tādu, kurā nav nepieciešamības iesaistīt bērnu. Pat marku kolekcionēšana palīdzēs novērst saasināto uzmanību no atvases labklājības. Bet loloto bērniņu aizved uz pulciņu, lai iemācās komunicēt ar citiem vienaudžiem.

Šādiem tētiem pašiem ir bijis autoritārs tētis, respektīvi, bērnam ir autoritārs gan tēvs, gan vectētiņš. Cieņā ir stingri noteikumi un reglaments. Tēvs ir svarīgāks ne tāpēc, ka ir gudrāks vai izcilāks, bet gan tāpēc, ka ir vecāks, lielāks augumā, stiprāks. Norādījumi tiek doti skaidri un konkrēti "Tu darīsi, tu ēdīsi, tu iesi!", apstrīdēt pavēles nedrīkst.

Atvases audzināt šādā stilā ir viegli, jo tiklīdz ir salauzts pretošanās gars, beidzas niķi, runāšana pretī, kaprīzes un citas neērtas uzvedības izpausmes. Bērni iemācās apspiest emocijas, vēlāk tās nemaz neprot atpazīt un izstāstīt. No viņiem izaug lieliski padotie – paklausīgi, izpildīgi un pedantiski. Ar izdomu, radošumu un neordināru domāšanu viņi neizceļas. 

Ja esi tētis – autoritāte, tad laiks dot sev komandu beigt komandēt bērnus! Nesanāk? Nu tad pamēģini pats izpildīt citiem dotos norādījumus tikpat strikti un bez atkāpēm attiecībā uz sevi.
Vairāk paspēlējies ar bērnu, ļaujot dažreiz uzvarētu vājākajam. Vai arī izvēlies spēles, kurās nozīme ir nevis vecumam vai spēkam, bet prātam un intelektam (dambrete, Monopols utml).

Tas ir tētis, kas nekad neredz problēmas, ko rada viņa mīlulis. Tas nekas, ka divgadnieks plosās pa veikalu, bet tīnis izsitis logu skolas ēdnīcā. "Bērns aug, tā gadās," uzskata tētis un piever acis uz nedarbiem, nekad nesoda. Vienmēr var atrast attaisnojumu jebkurai rīcībai!

Bērns, kas audzis bez robežām, ir kā Mauglis civilizētā sabiedrībā. Neparedzamo, dažreiz bezkaunīgo uzvedību sabiedrība neakceptē, bet sociālās normas ievērot šis cilvēks nav iemācījies, jo vecāki ļāva darīt visu, kas ienāk prātā. Turklāt mežonēns pats nemaz neaizdomājas, ka kādam varētu traucēt vai jebkad būtu par savu uzvedību jāatvainojas. Viņam ir neattīstīta empātija un sajēga, ko varētu just citi.

Ja atpazini sevī visu piedodošā tēta pazīmes, tad ir cerība! Mēģini skatīties uz mazā mīlulīša nedarbiem tā, it kā tas ir svešs bērns. Tad viss izskatās mazliet savādāk. Par katru apzinātu nejaucību bērnam jāsaņem atbildes reakcija, jo tikai tā viņš apgūs cēloņu un seku principu.

Šie vecāki savus bērnus uztver kā mazuļus ļoti ilgi. Nopūš katru puteklīti, novērš visas grūtības un neļauj uzņemties neko, kas varētu apbēdināt un sāpināt atvasi. Visbiežāk iemesls ir pašā tētī, kas baidās no vilšanās un domā, ka arī citi šīs nepanesamās jūtas izciest nevarēs. Dažreiz tā ir arī vainas sajūta par kaut ko, ko ģimene, iespējams, pat nenojauš, bet tētis zina gan. Biežāk tēti – auklīši sastopami viena bērna ģimenēs.

Atvases, kuru tēti ilgi izturas kā auklītes, izaug kaprīzas un niķīgas, jo pieraduši, ka visas vēlmes tiek nolasītas no lūpām. Turklāt bērnelis nevis mīl savus vecākus, bet gan uztver viņus kā savu iegribu izpildītājus. Te ir potenciāls liela egoista izaugsmei, kas nespēs iekļauties sociālajā vidē un pats no tā cietīs.

Ja tomēr vecāki savam mīļajam mazulītim nenovēl tādu likteni, izlasiet vismaz vienu audzināšanas grāmatu, kurā skaidri un gaiši rakstīts, ko bērni spēj iemācīties un apgūt noteiktos vecuma posmos. Neraujiet ceturtklasniekam no rokām nazi, jo "tas taču ir bīstami, es pats visu izdarīšu", un noticiet, ka divganieks spēj uzcelt astoņu kluču torni. Bet varbūt vajag ieviest vēl vienu bērnu, lai pirmais beidzot var atļauties izaugt?