Karatē treniņi gara disciplīnai, nevis kautiņiem  (14)

Tomēr, tāpat kā paši Austrumi ir sarežģīti un ne vienmēr izprotami eiropietim, arī daudzveidīgās cīņas mākslas un to novirzieni nereti liek aizdomāties, ko īsti treniņos apgūs bērns un kā apgūtais ietekmēs viņa rīcību un domāšanu, jau esot ikdienas vidē.

Purviņš skaidro, ka karatē sākotnēji Japānā tika izveidota kā atveseļojoša sistēma, bet vēlāk tā kļuva arī par cīņas mākslu. Tulkojumā no japāņu valodas karatē nozīmē "tukšā roka", proti, tā ir cīņas māksla bez ieročiem, kuras mērķis ir fiziski un garīgi pilnveidot cilvēku.

Ir dzirdēti dažādi viedokļi par to, vai bērnam ir jāmācās karatē. Vieni saka, ka tā ir vardarbīga un agresīva, citi pretēji – uzsver, ka Austrumu cīņas palīdz sasniegt austrumnieku harmoniju.

Ir dažādi karatē veidi. Mūsu klubs pārstāv Japānas karatē asociācijas virzienu, kas Japānā izveidojās 1948. gadā. Tad tika ieviests vienots standarts. Šis stils saucas šotakan karatē – tas ir gandrīz bezkontakta, domāts fiziskās veselības uzlabošanai un arī pašaizsardzībai. Nodarbību laikā netiek izdarīti miesas bojājumi. Uzsvars tiek likts uz ķermeņa nostiprināšanu, koordinācijas uzlabošanu, disciplīnu. Ir arī Latvijas Tradicionālā karatē federācija, kur var apgūt karatē, un Pasaules karatē federācija, kur šo cīņas mākslu māca kā sportu.

Latvijā ir karatē klubi, kas māca īstu kaušanos, agresīvs karatē ir ashikara karatē un kyukushinkai karatē. Ir novērots, ka agresīvāk māca kauties tur, kur treneri ir krievi.
Mans viedoklis – bērnam nevajag mācīt agresiju.

Tomēr garīgo pusi mēs nemācām un nodarbībās nemeditējam. Uzskatu, ka Austrumu filozofiju un garīgo pasauli jāsāk apgūt jau apzinātā vecumā un tad, ja tas patiešām interesē.

Tomēr daudzi vecāki ved bērnus uz Austrumu cīņām, lai viņi iemācītos aizsargāties. Vai arī to iemāca nodarbībās?

Protams, ka iemācām arī to, bet vienmēr uzsveram, ka labākais ir vispār nenonākt bīstamā situācijā. Uzbrucējs, piemēram, narkomāns, ir neprognozējams. Bet trenēts jaunietis labāk spēs izkļūt no šādas situācijas nekā netrenēts.

Ko iegūst bērns, kas no agra vecuma sāk mācīties karatē?

Šis cīņas veids attīsta fizisko kultūru – bērns kļūst stiprāks, izturīgāks, pilnvērtīgi attīstās visas muskuļu grupas, uzlabojas vielmaiņa, pašsajūta, stāja, norūdās ķermenis. Iemācām, kā pareizi pacelt rokas, kājas, spert, noturēt līdzsvaru. Praktiski nav medicīnisku ierobežojumu, kuru dēļ nevarētu nākt uz karatē nodarbībām. Varbūt vienīgi smagi kustību defekti. Karatē ļoti disciplinē arī prātu. Pieradina pie kārtības, iemāca savākties. Gadās, ka vecāki atved bērnu ar uzvedības problēmām, cer, ka treneris viņu izlabos. Nereti tad ir tā, ka treniņos bērns ir perfekts, bet mājās ar viņu tomēr ir jāstrādā pašiem vecākiem.

Vai ir kādi kvalitātes dokumenti, kas apstiprina trenera kvalifikāciju?

Visiem karatē treneriem ir jābūt sertificētiem. Starptautisko sertifikātu šotakan karatē treneriem izsniedz pēc tam, kad viņš ir nokārtojis eksāmenu. To pieņem augstāka līmeņa skolotājs no Japānas. Vecākiem, kas ved bērnus uz nodarbībām kādā klubā, būtu jāprasa uzrādīt šādu sertifikātu. Tas liecina par trenera kvalifikāciju.

Apmeklēt karatē nodarbības bērni var, sākot no 4 gadu vecuma. Treneris skaidro, ka šis vairāk ir vīrišķīgs sporta veids, tomēr nāk arī meitenes, īpaši, ja grib izcelties kāda zēna acīs. Jāzina, ka karatē nav "ātrais" sporta veids. To neapgūst ne gada, ne divu gadu laikā, bet gan trenējas gadiem ilgi, pat visu mūžu. Pirmā zemākā pakāpe, ko var saņemt audzēknis, ir melnā josta. Ceļš līdz tai ir 6-8 gadus ilgi treniņi. Ik gadu jākārto eksāmens, kura laikā tiek izpildīta kata – noteiktu kustību un soļu harmoniska kombinācija. Jo tālāk trenējas, jo grūtāki uzdevumi jāpaveic, parādās arī akrobātikas vingrojumi, speciāli soļi. To, kā tas izskatās dzīvē, dažreiz var redzēt arī kinofilmās, kad karatists veic dažādas plastiskas kustības un soļus.

Sākot trenēties, nav nepieciešams speciāls tērps vai inventārs, bet, ja pēc pāris mēnešiem interese saglabājas, treneris iesaka iegādāties speciālo tērpu – kimono.