Būt līdzās dzemdībās – māsai, mammai, draudzenei  (3)

Konsultē dūla Linda Vītuma (www.kastanis.org).

Savā ziņā šķiet – būt klāt ir vienkārši, jo ne jau man būs jādzemdē. Tomēr būt līdzās tik svarīgā notikumā ir īpašāk nekā apciemot māmiņu slimnīcā pēc dzemdībām. Var atbalstīt un palīdzēt tuvai sievietei, iespējams, viņas pirmajās dzemdībās. Tas ir īpašs notikums – jāsaskaras ar kaut ko nezināmu, līdz galam neizprastu, un to vēl papildina slimnīcas atmosfēra. Ir liela māksla dzemdību laikā neaizmirst, ka acu priekšā notiek brīnums – pasaulē nāk jauna dzīvība.

Kā būt līdzās, kā sniegt atbalstu un kā pēc tam pārvarēt visdažādākās emocijas un spriedzi, kas radusies, jautājām dūlai un topošajai vecmātei Lindai Vītumai. Viņa dalījās pieredzē, ko ieguvusi, strādājot par dūlu un palīdzot citām sievietēm kļūt par dūlām.

Vai ir iespējams iepriekš sagatavoties dalībai dzemdībās un kā to izdarīt?

Katrā no mums ir apbrīnojamas spējas pielāgoties visdažādākajiem apstākļiem. Katrs no mums to spēj izdarīt ļoti atšķirīgi. Vienīgais āķis ir zināt, kam jāgatavojas. Ja piedzīvojam to, ko gaidījām, mēs sakām, ka bijām tam gatavi. Tas nozīmē, ka viens no būtiskākajiem sagatavošanās darbiem ir uzzināt pēc iespējas precīzāku informāciju par gaidāmo procesu. Jāiepazīst vide un cilvēki, kuri piedalīsies dzemdībās. Tas prasa drosmi ieskatīties realitātei acīs un pieņemt to, ka būs tieši tā, kā būs.

Vai ir cilvēki, kuriem nebūtu vēlams piedalīties dzemdībās?

Man šķiet, ir tikai divi cilvēki, kuri var atbildēt uz šo jautājumu – dzemdējošā sieviete un cilvēks, kurš plāno piedalīties dzemdībās. Sieviete sev var pajautāt, kāpēc viņa vēlas, lai konkrētais cilvēks piedalās dzemdībās, un kāpēc viņai tas ir svarīgi. Katrai sievietei atbilde uz šo jautājumu būs citāda, bet tā būs vienīgā, kurai ir nozīme. Būtu labi, ja arī cilvēks, kurš plāno piedalīties dzemdībās, atbildētu uz jautājumu – kāpēc es vēlos to darīt? Iespējams, būtu arī jāatbild uz jautājumu – vai es vēlos to darīt?

Atbalstīt dzemdējošu sievieti ir viens no būtiskākajiem uzdevumiem tam, kurš piedalās dzemdībās. Ja līdzās būs kāds, kuram dzemdību process rada uztraukumu, bailes un atgādina paša piedzīvotās emocijas, to sajutīs arī dzemdējošā sieviete. Diez vai šāds cilvēks spēs atbalstīt dzemdētāju. Visticamāk viņš būs savu emociju varā, un, iespējams, atbalsts būs nepieciešams viņam pašam.

Vai ir atšķirība – dzemdībās piedalās radinieks vai, piemēram, draudzene?

Ar radiniekiem dzemdējošajai sievietei emocionālā saikne bieži vien ir ciešāka, un tāpēc, iespējams, ir vieglāk uzticēties. Tas dzemdībās ir ļoti nozīmīgi. Tiesa, tieši ciešās emocionālās saiknes dēļ radinieki emocijas izdzīvo daudz personiskāk, un viņiem, iespējams, ir grūtāk distancēties un saglabāt mieru, lai turpinātu sievietei sniegt emocionālu un fizisku atbalstu.

Draudzene, visticamāk, labāk spēs distancēties un saglabāt vēsu prātu. Vislabāk sniegt nesatricināmu psiholoģisku atbalstu emociju piesātinātā vidē prot speciāli sagatavotas dūlas. Tieši uzticības veidošana ir dūlu vislielākais izaicinājums.

Kā palīdzēt, kad jāsaskaras ar sistēmu – gaidīt un nejautāt par daudz? Kā sievietei palīdzēt emocionāli, kā – fizisku sāpju gadījumā?

Būšana līdzās pati par sevi ir viena no lielākajām dāvanām, ko viens cilvēks var dāvāt otram. Jau tas vien, ka savās gaidās, nedrošībā, sāpēs un spēcīgajās emocijās sieviete nav viena, ir nozīmīga palīdzība.

Man pašai kā dūlai šādos mirkļos palīdz:

Vai slimnīcā ir iespējams saglabāt sajūtu, ka bērniņa nākšana pasaulē ir īpašs brīdis?

Latvijā pagaidām tas ir grūti. Pat ļoti grūti. Tas prasa lielu apņemšanos un sagatavošanos, rūpīgu aprūpētāju izvēli un daudz veiksmes. Katrās dzemdībās ir kāds mirklis, kad visa pasaule izzūd un paliek tikai tas brīnums, ko mamma un mazulis piedzīvo satiekoties. Pagaidām diemžēl tas ir ļoti īss mirklis.

Ko darīt, ja neļauj būt blakus dzemdību (ķeizargrieziena) norisē, lai arī pirms tam tika solīts pretējais?

Tas ir ļoti grūts brīdis. Tajā varētu būt daudz vilšanās, dusmu, baiļu, pat kauns. Tas var būt brīdis, kad apzinies, cik bezspēcīgs un trausls esi sistēmas, rutīnas un "izdeguša" personāla priekšā. Katram varētu būt sava atbilde un veids, kā rīkoties. Es parasti cenšos sevi noskaņot reāli sagaidāmajam jau pirms nokļūšanas šādā situācijā. Tad rīkojos saskaņā ar savu pārliecību, ka dzemdības nav brīdis, kad cīnīties. Es par to domāju, runāju un rakstu pirms un pēc dzemdībām, bet ne dzemdību laikā.

Tās ir tādas savādas paslēpes, ko mediķi spēlē ar saviem klientiem – viņi mēģina paslēpties no savas sistēmas. Reizēm šķiet, ka viņu nodomi un vārdi ir labāki nekā viņu iespējas tos realizēt. Man brīžiem liekas, ka viņi tā vien gaida, kad parādīsies kāds uzstājīgāks klients, kurš pieprasīs solījuma izpildi un pieprasīs pārmaiņas sistēmā. Man šķiet, ka tas dotu iespēju arī pašiem mediķiem reāli piedzīvot to, kas šobrīd virmo tikai vārdos un nodomos.

Kā pārdzīvot gaidīšanu?

Spēja gaidīt ir viena no nozīmīgākajām dūlas prasmēm, un to var iemācīties. Veidi, kā apgūt spēju gaidīt un kā to nodot arī māmiņai, ir dažādi: zināšanas un izpratne par notiekošo, meditācija, uzticēšanās, aktīva darbošanās. Katrs var izvēlēties sev piemērotāko veidu. Cilvēkam, kurš nesagatavots nonāk vidē, kur ir jāgaida, tie var būt emocionāli ļoti grūti un satraucoši mirkļi.

Kā cilvēks var tikt galā ar savām izjūtām – pēkšņu nelabumu, emocionālo satraukumu?

Jo labāk cilvēks sevi pazīst, jo labāk viņš zina, kā reaģēs. Ļoti nozīmīga ir cilvēka spēja parūpēties pašam par sevi un vajadzības gadījumā laicīgi prasīt palīdzību un atbalstu. Nenoliedzami, var būt gadījumi, kad līdzdalība dzemdībās ir emocionāli tik liels pārdzīvojums, ka tas var tikt pielīdzināts emocionālai traumai. Dzemdībās un ķeizargrieziena laikā ir daudz neierastu ainu, smaržu, skaņu, tāpēc mērķtiecīga gatavošanās un izglītošanās līdzdalībai dzemdībās ir ļoti nozīmīga.

Kad lielais notikums ir pagājis, kā cilvēkam, kurš ir atbalstījis, emocionāli atgūties no notikušā? Kā atsākt ierasto ikdienas ritmu?

Cits raksta. Cits runā. Cits raud. Cits ilgi, ilgi klusē un nevienam neko nestāsta. Mēs esam ļoti atšķirīgi, un arī veidi, kā mēs atgūstamies no dzemdībās piedzīvotā, ir atšķirīgi. Mēs, dūlas, mēģinām radīt tādu vidi, kurā atbalstu izjūtam arī mēs pašas. Mēs to saucam par dūlu dūlošanu. Tā ir ļoti nozīmīga dūlu darba sastāvdaļa. To var uzskatīt par higiēnas prasību – mēs pārstrādājam pieredzi, izdzīvojam to, lūdzot palīdzību kādam, kuram uzticamies. Arī prasmes, kā pārstrādāt pieredzi, kā atbrīvoties no spriedzes, kā pasargāt sevi no izdegšanas un kā nenest vienās dzemdībās piedzīvoto uz citām dzemdībām, ir tās, ko māca dūlām visā viņu apmācību laikā.

Lai vai kā, padoms ir tikai viens – kādā brīdī, kad cilvēks pats tam ir gatavs, vajag pārdzīvot un atbrīvoties no sakrājušām emocijām. Izrunāt, izrakstīt, izzīmēt, izdejot, izraudāt. Vēl ir svarīgi dot sev laiku, nesteidzināt sevi.

Sarunājās Ieva Rozentāle