Sešas nieka uzvedības problēmas, kas nebūtu jāignorē  (7)

Kāpēc tas nav pieļaujami: Iespējams, ka tas, ko grib pateikt bērns, tiešām šajā brīdī viņam liekas ārkārtīgi svarīgi. Ideja ir tik karsta un degoša, ka nav iespējams savas domas paturēt pie sevis. Tomēr, lai cik karsti būtu jaunumi, iemāciet rēķināties ar citiem. Pārtraukt jau iesāktu sarunu (turklāt nav būtiski, kas sarunājas - bērni vai pieaugušie) ir necieņa pret līdzcilvēkiem. Iemācīt iepauzēt un pat nedaudz piedzīvot vilšanos par to, ka visa apkārtējo uzmanība netiek veltīta mazā personībai, ir pat ļoti vērtīgi. Prasme pagaidīt norūda pret lielākām vilšanās reizēm, ko nāksies piedzīvot dzīves gaitā, uzskata psiholoģe Džerija Vikofa, grāmatas ""Getting Your Child From No to Yes" autore.

Kā to paveikt: Labāk nodrošināties savlaicīgi. Dodoties ciemos vai aicinot viesus pie sevis, laicīgi atgādiniet savam lolojumam, ka sarunas pārtraukt nedrīkst. Sagādājiet kādu īpašu rotaļlietu vai nodarbi, ar kuru var nodarboties bērni, kamēr pieaugušie tērzē. Garlaikots bērns vienmēr traucēs vairāk nekā nodarbināts. Ja tomēr sarunas laikā mazais jūs rausta aiz rokas un cenšas iespraukties sarunā, konsekventi norādiet, ka ir nedaudz jāuzgaida, līdz pabeigsiet uzsākto sarunu. Pacietība ir jāmācas, norāda psiholoģe.

Kāpēc tas nav pieļaujami: Pieaugušajiem, redzot, ka bērni viens otru aizvaino, apsaukā vai pat iepļaukā, ir pienākums iejaukties. Šāda uzvedība pilnībā ir izskaužama tikai jaunākajā vecumā. Vecākiem un skolotājiem skaidri jānorāda, ka citu aizskaršana un sāpināšana nav pieļaujama.

Sasniedzot 8 - 9 gadu vecuma robežu, bērns šādu uzvedības normu jau ir pieņēmis kā akceptētu uzvedības izpausmi. Iemācīt, ka rupjas izturēšanās pret apkārtējiem ir nepieļaujama, ir daudz grūtāk, norāda pedagoģijas eksperte Mišele Borba.

Kā to paveikt: Neizliecieties, ka neredzat nepieņemamo uzvedību. Tieši pretēji - norādiet, ka šādi uzvesties nedrīkst. Tolerancei vai vienaldzībai te nav vietas pat tad, ja neesot konkrētā "bosika" vecāks. Satveriet sitienā pacelto roķeli un norādiet, ka sist, bakstīt vai grūstīt nedrīkst. "Jānītim sāp, kad tu sit! Kā tu justos, ja tev tā darītu?".

Parasti bērni, kas iedomājas, ka viņiem pašiem varētu sāpēt, spēj izjust arī citu cilvēku emocijas. Arī empātija ir jātrenē. Nākamreiz jau pirms rotaļu laukuma apmeklēšanas atgādiniet, ka kauties nedrīkstēs. Pārrunājiet, kā rīkoties, ja ir dusmas vai konflikts - var aiziet, pateikt vārdos to, kas nepatīk, vai arī pārtraukt rotaļu. Jebkas ir labāk par fizisku ietekmēšanu.

Kāpēc tas nav pieļaujami: Atkārtojat vienu sakāmo vienu, divas, trīs reizes, bet bērns kā nedzird, tā nedzird? Kurš to nav piedzīvojis? Selektīvā dzirde, ja to veicina paši vecāki, kļūst par ieradumu un vecāku ignorēšanas paradumu. Vairākas reizes liekot savākt savas rotaļlietas, bet nepārliecinoties, vai tas tiešām tiek izdarīts, iemāca, ka vecāku teikto drīkst ignorēt.

Atkārtojot norādījumus vēlreiz un vēlreiz, kuriem neseko konsekventa rīcība, vecāki trenē prasmi nedzirdēt, stāsta psihologs Kevins Lemans, kas specializējies mazu bērnu uzvedības modeļu pētniecībā. Izstājieties no šīs gaidīšanas spēles pirmie - pasakiet, kas jādara un uzreiz pārliecinieties, vai seko darbība. Sākumā tas prasīs nedaudz vairāk laika, jo būs jānovēršas no saviem tiešajiem darbiem, bet ilgtermiņā atmaksāsies ar uzviju.

Kā to paveikt: Runāšanas vietā sāciet rīkoties. Uzrunājiet bērnu tieši, pienāciet viņam klāt, uzrunājiet tā, lai ir skaidrs, ka viņš tiešām dzirdēja un saprata, kas no viņa tiek gaidīts. Pieskarieties bērnam, tas saasina sajūtas un labāk nofiksē smadzenēs to, kas tiek pateiks vārdos. Sagaidiet atbildi "Jā, mammu, es to paveikšu tūlīt!". Un pārliecinieties, ka solījums tiek izpildīts. Ļaunākajā gadījumā, redzot, ja teiktais tiek laists gar ausīm, izslēdziet TV vai datoru vai ieviesiet citu sodu sistēmu! Jārīkojas konsekventi - ja runām neseko rīcība, diez vai izdosies iesīkstējušo uzvedības modeli izmainīt.

Kāpēc tas nav pieļaujami: Ir ļoti ērti, kad divgadnieks pats atrod, ko uzkost un prot no rīta, kamēr vecāki guļ, ieslēgt pareizās multenes mammas datorā. No otras puses pārāk liela rīcības brīvība un patstāvība, kā arī robežu nenoteikšana var izrādīties postoša. Astoņgadnieks jau pats izlems, cik saldumus dienā drīkst apēst un kur pavadīs visu dienu - pie ciemos draugiem vai mājās pie datora. Cikos ies gulēt un vai vispār grib mācīties... Diez vai šāda patstāvība vecākiem liksies pieņemama.

Kā to paveikt: Nosakiet mājās vismaz dažus konkrētus noteikumus, kurus konsekventi pieprasiet ievērot. Piemēram, nepārmeklēt virtuves skapīšus, meklējot tur noslēptos gardumus, neieslēgt bez vecāku atļaujas datoru vai nevest mājās ciemiņu, kamēr vecāku nav mājās. Noteikumu skaitam jābūt saprātīgam, lai mājas nesāktu līdzināties stingrā režīma iestādei.

Kāpēc tas nav pieļaujami: Dažreiz mazie skolnieki, imitējot vecāko brāļu vai māsu uzvedību, nostājas demonstratīvās pozās, šņāc un izpildās līdzīgi kā tīņi. Lai arī ir skaidrs, ka tā ir tikai poza un vecāku atbildes reakcijas pārbaude, tomēr arī to psihologi iesaka neignorēt, pretējā gadījumā pēc dažiem gadiem sagaidiet trešklasnieku, kas neprot un negrib cienīt vecākus un skolotājus, un kam ir problēmas ar draugiem un klasesbiedriem. 

Kā to paveikt: Skaidri norādiet, ka šņākšana, bolīšanās un ignorance jums nav pieņemama. Jo tiešākā tekstā to pateiksiet, jo mazāk pārpratumu būs vēlāk: "Kad tu tā bolies, liekas, ka tu mani nemaz nedzirdi. Vai varu palūgt izturēties normāli, runājot ar mani?". Nav jāliek kādam justies slikti vai vainīgam, bet gan rēķināties arī ar jūsu - vecāku, sajūtām un vajadzībām. Nesanāk sadarboties? Arī vecāki drīkst uzstādīt ultimātus - kamēr tu mani nedzirdi, arī es tevi nedzirdu! 

Kāpēc tas nav pieļaujami: It kā jau sīkums - mazākais ģimenes loceklis saka, ka gulta ir saklāta, bet patiesībā tikai izlīdzināta sega un pārējais viss sastumts zem spilvena. Vai arī fantāzijas lidojums par to, cik aizraujoši viņš pavadījis brīvdienas, lai gan patiesībā tās ir nonīcis, sēžot uz soliņa pagalmā un garlaikojoties. Patiesībā tās ir pirmās melošanas pazīmes, kas būtu izskaužamas, tiklīdz ir pamanītas.

No otras puses pajautājiet sev, kāpēc bērnam ir nepieciešams melot, lai izskatītos labāk savās un citu bērnu acīs? Iespējams, ka tās ir vāji slēptas pašapziņas problēmas, neprasme pateikt "nē" vai arī pārāk skarba vecāku attieksme, ja izrādās, ka kaut kas nav darīt tā, kā ir iedomājušies pieaugušie.

Kā to paveikt: Mazie nevainīgie meli ir tiešākais ceļš uz lielākiem meliem un lielākām nepatikšanām, tāpēc, ja vien vecāki pieķēruši mazos melotājus nozieguma vietā, uzreiz ir jānorāda sava attieksme. Galu galā meliem tiešām ir īsas kājas un, tiklīdz apkārtējie ir piefiksējuši, ka tu vienreiz sameloji, nākamreiz tev vairs neticēs. Otrkārt, pieķerot savu atvasi melos, ļoti nopietni jāapdomā arī pašu vecāku reakcija. Iespējams, ka drošāk ir samelot, nevis sagaidīt vētrainu, agresīvu vai vainojošu attieksmi pret sevi, domā bērni.