Iesitu bērnam! Ko tagad darīt?  (11)

Būt par vecākiem nav viegli. Vēl grūtāk ir tad, ja mērķis ir būt par ideāliem vecākiem. Tāpat kā no citām negaidītām situācijām dzīvē, arī no emociju "sprādziena", diemžēl, neviens no mums nav pasargāts. Turklāt ne visi pieaugušie ir ar labu paškontroles mehānismu un dažreiz spēcīgās emocijas ir stiprākas par mums. 

To, kā vecāki uzvedīsies dažādās situācijās, nosaka dažādi faktori. Gan iedzimtais temperaments, gan emocionālā inteliģence, gan zināšanas, gan arī pašu vecāku bērnībā piedzīvotais. Ja bērnībā  rūcis mīlestības, iecietības vai ir piedzīvota vardarbība, šādas emocijas var uzpeldēt arī attiecībās ar jūsu bērnu. Dažkārt vecāki no bērniem prasa ļoti daudz un nav gatavi piekāpties. 

Ja emociju karstumā iesitāt bērnam, tad mazulis būs nobijies, nākamās emocijas ir aizvainojums. Turklāt, jo mazāks ir bērns, jo izteiktākas ir abas šīs negatīvās emocijas. Dusmas un aizvainojums, ko izjūt bērns, ir dabiska aizsargreakcijas, jo fiziska iespaidošana būtībā ir vardarbība gan pret fizisko ķermeni, gan arī pazemojoši mazajā cilvēka personībai. 

Kad esat abi nomierinājušies, jums ir jāmēģina mierīgi aprunāties. Paskaidrojiet, kas notika. Izskaidrojiet, kā jutāties un kāpēc jūsu reakcija bija tieši tāda. Atvainojaties bērnam, paskaidrojiet, ka negribējāt viņu tik ļoti nobiedēt. 

Izskaidrojiet – lai arī esat mamma, kas savu bērnu ļoti mīl, tomēr neesat ideāla, jums piemīt dažādas emocijas. Tieši tāpat kā visiem pārējiem cilvēkiem. Atzīstiet savu kļūdu. Savas kļūdas atzīšana nepazeminās jūs jūsu bērna acīs. Šāds izlīgums var būt ļoti nozīmīga mācību stunda arī bērnam, jo viņš redzēs, ka atvainošanās un pieaugušā spēja atzīt savas kļūdas var uzlabot attiecības.

Vēl viens svarīga nianse – sarunājoties ar bērnu, pietupieties vai paņemtie viņu klēpī, lai jūsu un bērna acis būtu vienā līmenī. Jūs runājat kā vienlīdzīgs ar vienlīdzīgu.