<a rel="cc:attributionURL" href="http://www.flickr.com/photos/8373767@N06/">mattjerome_88</a> / <a rel="license" href="http://creativecommons.org/licenses/by/2.0/">CC</a>
Pirms 15 gadiem Japānā sāka rādīt multiplikācijas filmu seriālu par pokemoniem. Kādā dienā slimnīcās nonāca ap 600 bērnu. Viņiem visiem bija viena veida epileptiskas lēkmes izpausmes. Visi bērni šajā dienā bija skatījušies kārtējo pokemonu sēriju, kurā bija īpaši daudz mirgojošu dažādu krāsu uzplaiksnījumu. Neirologi uzskata, ka bērniem, skatoties šo animācijas filmu, bija sākusies fotosensitīvās epilepsijas lēkme, ko rada intensīva mirgojoša, pulsējoša gaisma. Efektu pastiprina vēl divi apstākļi – lieli televizoru ekrāni un pārāk tuvu sēdēšana pie tiem.

Kaitīgo multiplikācijas filmas sēriju izņēma no aprites, YouTube.com tā vēl esot atrodama.  Tomēr skatoties multeņu zīmēšanas tradīcijas mūsdienas, šķiet, ka principi būtiski nav mainījušies. Joprojām bērnu filmās tiek iekļauti mirgojoši pulsējošie gaismas specefekti, kas ir īpaši nelabvēlīgi bērnu smadzenēm. Galvenie varoņi izmanto savas superspējas, lai gūtu uzvaru, „iznīcinot ticību un cerību, bet pēc tam sašķeļot ienaidnieku” (citāts no kādas noskatītas bērnu multiplikācijas filmas).

Pediatri un psihologi vērš vecāku uzmanību uz multiplikācijas filmu nekaitīgās skatīšanās principiem. Filmas izvēli jāveic vecākiem, uzsvaru liekot uz pozitīvu sižetu, kurā ir skaidri nodalīti labie un ļaunie tēli. Līdzīgi kā pasakās, labajam ir jāuzvar, izmantojot ētiskus paņēmienus, gudrību, labsirdību, veiklību – īpašības, ko mēs paši varam attīstīt.

Kustību trūkums

Nav nekas pretdabiskāks maza bērna dzīvē kā stundām ilga sēdēšana nekustīgā pozā. Bet tieši tā taču notiek, ja ilgstoši skatās televizoru, tai skaitā multiplikācijas filmas. Ja agrāk bērnus vakaros nevarēja sasaukt mājās no spēlēšanās pagalmā, tad tagad ir pretēja tendence – bērnus nevar pierunāt iziet paskraidīt.
Tas nenozīmē, ka jāliedz skatīties filmas. Pilnīgi pietiek, ja tiek noteikts laika limits – mazākiem bērniem pusstunda, lielākiem – 2 stundām dienā.

Milzīgie ekrāni

Televizoru ekrāni kļūst arvien lielāki, izšķirtspēja un attēla kvalitāte arvien labāka, bet tieši šīs it kā pozitīvās izmaiņas ir kaitējošas. Īpaši tas attiecas uz multiplikāciju, kas jau tiek zīmēta koša un dinamiska. Ja šis efekts tiek pastiprināts ar milzīga izmēra pulsējošu attēlu, spilgtām krāsām, troksni, un tam visam jāpaspēj izsekot, tad bērna uztvere, dzirde, redze  un smadzenes tiek pārslogotas.
Nesteidzieties ielikt bērnu istabā pašu jaunāko televīzijas aparatūru. Iespējams, ka mazāk kaitīgs būs vecais televizors ar mazo ekrānu.

Uzkodas

Foto: ČetrasSezonas.lv

Ko dara liela daļa cilvēku vakaros pie televizoriem? Ēd! To pašu dara bērni. Gastroenterologi brīdina, ka ēšana pie televizora ir kaitīga kuņģa zarnu traktam, jo uzmanība nav vērsta uz ēšanas procesu, bet gan ekrāna vērošanu. Tas nozīmē, ka smadzenes  nesūta signālus, kas liktu kuņģī izdalīties pietiekami daudz kuņģa sulai, kas nepieciešama, lai sašķeltu apēsto ēdienu. Gremošanas sistēmā nonāk nepārstrādāta barība. Arvien biežāk maziem bērniem tiek diagnosticēts gastrīts. 

Emocionālā pārslodze

Foto: PantherMedia/Scanpix

Ja pieaugušajam televizora skatīšanās ir atpūta, tad bērniem jaunas informācijas uztveršana ir intensīvs darbs. Nogurums var veicināt nervozitāti, sliktu pašsajūtu, lēnāku reakciju uz apkārtējiem procesiem. Mazāki bērni, kuriem vēl nevar skaidri nošķirt realitāti no multiplikācijā redzētā, var arī pārāk sakreņķēties, redzot nepatīkamus sižeta pavērsienus.

Runas aizture

Foto: PantherMedia/Scanpix

Bērniem, kas regulāri un ilgstoši skatās multiplikācijas filmas tā vietā, lai papļāpātu ar vecākiem, ļoti bieži ir runas attīstības aizture. Mazu bērnu multeņu sižetos apzināti tiek vairāk attēlotas darbības, mazāk ir teksta materiāla, dialogi ir primitīvi, tātad arī jaunus vārdus apgūt praktiski nav iespējams.
Toties redzētais var būt labs sarunu temats. Aprunājaties, ko bērns ir redzējis un ko vērtīgu vai neparastu uzzinājis.

Realitātes deformēšana

Mazu bērnu rotaļlietām jābūt pēc iespējas pietuvinātām reālajiem tēliem – ziloņiem jābūt pelēkiem, nevis rozā, bet zirdziņiem bez spārniem. Multeņu tēli tiek veidoti tālu no reālās dzīves.
Protams, arī sišana pa galvu, krišana no jumta, iemešana ar ķieģeli, kas nekad galvenajam varonim nebeidzas letāli, iemāca greizu reālās dzīves modeli.
Tomēr pilnībā liegt skatīties šādas "fantasy" filmas arī nebūtu vēlams. Galu galā aktuālo raidījumu apspriešana skolā un pat dārziņā ir viens no socializēšanās veidiem bērniem.  Un galā to, kas redzēts multiplikācijas filmā, var izmantot arī kā spēles sižetu dzīvē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!