Liess piens, pārāk daudz kafijas, varbūt sāp auss? Bet iespējams, ka vienkārši izlutināts. Kādus tika apgalvojumus nenākas dzirdēt no mūsu oldskūl mammām. Bet rokās ņemt nedrīkst, jo tad pieradīs un…? Jā, kas tālāk? Vai tiešām būs jānēsā uz rociņām līdz pilngadībai?
Par to, kā nomierināt raudošu zīdaini un kādus audzināšanas padomus dod padomju laika mammas un kā bērnus mierina mūsdienās, runā vecāki portālā "Cālis".
"Esmu dzirdējusi arī citus ieteikumus, ne tikai ļaut bērnam raudāt vai barot ik pēc 5 h. Ir bijis ieteikums masēt bērnam degunu, jo viņam mīksti kauli un varot izmasēt smuku formu. Ir bijis ieteikums sākt piebarot ar auzu tumi 2 mēnešu vecumā. Vēl bija padoms nostiept bērnam kājas un nosiet, lai tās ātrāk taisnojas. Godīgi sakot, man pēc visām šīm pamācībām ir pilnīgi cits skatījums uz mātēm, kas šādi ir audzinājušas savus bērnus - it īpaši ja man saka, ka raudošu 2 nedēļas vecu bērnu jāatstāj izraudāties, jo viņš taču pirms 2 h jau ēda un tagad tikai niķojas. Tad man šķiet, ka PSRS laikos mātes ir bijušas patiesi cietsirdīgas".
"Jāļauj bēbim raudāt, pat brēkt un nemierināt viņu uzreiz! Tā kā dzīvoju ar māti kopā, un viņa mēdz ienākt pie mums, tad sanāk dzirdēt padomus "ļauj taču viņam pabrēkt 5-10 minūtes" stilā. Turklāt sīcis mums mazs - 2 mēneši".
"Tracina, ka saka, ka bērnu var pieradināt vai izlaist pa rokam. Ņem rociņās cik vien gribi, neļauj raudāt, pārbļauties, jo bruka var rasties. Mazulītim ļoti svarīgi ir drošības sajuta. Uz rociņām viņš jūtas loti labi. Neklausi nevienu , klausi ko Tev sirds saka".
"Zīdainim jau nav īpaši daudz veidu kā izpaust savas emocijas un gadās, ka pa dienu sakrājas diezgan daudz iespaidu, ko vajag izraudāt".
"Man ir dvīņi un ir neiespējami mīļot vienlaicīgi abus, tādēļ bieži ir tā, ka viens bimbā un otrs rokās. Rezultātā viņi vairāk vai mazāk paši tiek galā ar saviem kreņķiem. 2 - 3 min un bērns atrod nodarbi un ņemas savā nodabā līdz esmu klāt. Un, kad viņi ratos raud, es neņemu rokās, jo viņi raud ratos tikai tad, kad grib ēst, ja es ņemšu rokās katru, tad tas palēninās mājās iešanas procesu un bimba būs vēl lielāka. Bet nu normālos apstākļos, protams, jāņem mazo rokās un jāmīļo."
"Dienas iespaidus daudz labāk izraudāt mammai rokās, nevis pamestam vienam gultā ar mammu nezināmā attālumā? Lai bērns varētu izraudāt dienā sakrājušos stresu, nav nepieciešams viņu kaut kur pamest vienu, vienkārši nevajag viņu mēģināt mierināt ar uzmanības novēršanas metodi, jo tad stresa sakrājas vēl vairāk."
"Tas ir tikai normāli, ka rauda! Izņēmums - bērns badā, un kliedz no sāpēm. Jāiet skatīties. 5-10 min pirms aizmigšanas, un pēc pamošanās, ja nav ēdienreize, nu faktiski var uzskatīt par tādu kā balss saišu iztaisnošanas treniņu. Bez tam - ir bērni, kuri aizmieg tikai kliedzot . Nekā traka neredzu. Bērns raudāšana, ja tā nav histērija, ir uzskatāma par runāšanu. Ja mums bāztu uzreiz muti ciet- ar pupu, vai kādu lupatu vīkšķi - domāju neviens sajūsmā nebūtu , zīdainītis nemāk runāt, un lielākā dāvana ko var uzdāvināt māmiņai ir padziedāt viņai dziesmiņu".
"Mēs jau lielāka daļa esam izauguši ar tādu audzināšanu, bet padomā, cik daudz cilvēki mūsdienās mokās ar nepilnvērtības kompleksiem, nepārliecību par sevi, neuzticēšanos citiem..."
"Mamma stāstīja, ka stāvēja man blakām gultiņai un raudāja, jo "nedrīkstēja" ņemt rokās. Viņa esot arī ņēmusi, un devusi arī krūti "ārpus laika", bet šausmīgi baidījās, ka varētu kāds par to uzzināt.. Un vēl visādus murdziņus no padomju audzināšanas skolas. Māsa dzima 4,5g vēlāk, un tad jau sākās jaunās vēsmas, ka drīkstēja DzN izvēlēties, vai ņemt bērnu blakām palātā vai nē."
"Iesaku kādreiz ar mammu pie tējas tases un kūkas parunāt sīkumos to, kā viņai reāli gājis, audzinot savus bērnus. Kā viņa tajā laikā jutusies, atstājot bērnu "paraudāt vienatnē", vai ucinot naktī, lai izvilktu izbadējušos bērnu līdz atļautajam barošanas laikam. Neaizmirstot viņu pažēlot, ka dzīvoja tik grūtā laikā, kad nevarēja paņemt to brēcošo rokās, jo jāmazgā veļa un jācep kotletes, un nedrīkstēja naktī barot un vispār bija daudz vājprātīgu ieteikumu".
"Es vispār šo mītu par raudāšanu nesaprotu un man mana bērna raudas šķiet dikti sāpīgas. Es nemaz nevarētu noskatīties, kā mans mazulis raud 10 minūtes no vietas - esmu viņu vedusi ar auto un sāksies ik pēc 5 min, lai izņemtu no sēdeklīša un nomierinātu. Kad sapratu, ka nokavēsim ārsta vizīti, raudāju meitai līdzi."
"Atceros, ka mamma mamma ieteica pat noģērbt bērnu pliku ja tā raud un neganti spārdās, lai noskaidrotu kas par lietu. Un vienreiz tiešām bija gadījies sasiet pa stingru zābaciņa šņorīti ka kājiņa nospiesta. Citreiz kāda vīlīte spieda vai grauza pampera maliņa."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
