Vecu sievu tenkas vēsta, ka ja sieviete gaidību laikā sabīstas no ugunsgrēka un pieķer pie ķermeņa, tad mazulim tajā vietā palikšot ugunszīme - tāda kā sarkanbrūna, liela dzimumzīme. Ko saka pieredzējušās mammas, omītes un ārsti? Lasī vairāk un iesaisties sarunās portālā "Cālis".
"Šodien liftā attaisījās durvis citā stāvā, kur uzreiz suns bija priekšā, nebiju gaidījusi. Iekliedzos, salecos un pieliku rokas pie ķermeņa. Kāda pieredze – vai var būt sekas?"
"Vecu ļaužu dzīvesziņa galvenokārt ir vērsta uz to, ka grūtniecei sevi jāsaudzē, un viens no efektīvākajiem veidiem, kā to ieskaidrot topošajai māmiņai - ir caur bailēm. Uz to balstās daudz un dažādas māņticības. Pamats jau nav nekas slikts, lai saudzētu grūtnieci un liktu pašai saudzēties, bet nekādas sekas, visticamāk, nebūs. Es gaidīju meitiņu, redzēju ugunsgrēku - pleķa nav, no kaut kā tiku arī sabijusies - bez sekām."
"Nezinu cik liela taisnība vai cik lieli māņi tas ir, bet nesen izlasīju vienā forumā - ja sievieti grūtniecības laikā iekausta, tad pat salīdzinoši vājš sitiens pa vēderu var izraisīt uz bērniņam ugunszīmi uz ķermeņa tajā vietā, kur caur mammas vēderu ir trāpīts. Man bija tā, ka 8.grūtniecības mēnesī biju kritusi un kritu salīdzinoši veiksmīgi uz dupša kreisā vaiga. Ar bērniņu viss kārtībā un placentu tā pat, bet bērnam uz dupša kreisā vaiga ir tāds gaiši brūns pleķītis."
"Gadiem lasot cāli nebeidzu brīnīties, ka ik pa laikam šis un līdzīgi jautājumi uzpeld atkal un atkal. Man pašai divi bērni, gan sabīties gadījies, gan vēderā iebakstīt kaut kur nejauši ieskrienot. Gaidot otro veikalā paslīdēju un diezgan nopietni nokritu. Nav viņiem ne zīmju, ne pleķu, ne kā citādi traumēti."
"Es piedzimu ar ugunszīmi uz apakšdelma rokai, to gan vēl zīdainim esot man noņēma, jo mammai, medicīnas darbiniekam, bija labi sakari tajos laikos, jo neko tādu kosmētiski jau padomijā neveica bez galiem... Ugunszīme, kā stāstīja mamma radusies pēc tam, kad viņa grūtniece būdama, naktī pamodusies un pārbijusies, jo degusi pretējā māja. Nez cik tur tās taisnības, bet ja tā pavēroju savu mammu, tad stresiņa brīžos viņa tiešām tur to savu kreiso roku tajā vietā, kur man uz kreisās bija tā zīme, tagad gan tik minimāli pigmentēts tumšāks plankums pēc tās noņemšanas procedūras palicis."
"Man ļoti žēl tie mazuļi, kuru mammas satraucas par kaut kādām muļķīgām māņticībām un tādējādi viņiem jāsaņem tās negatīvās emocijas. Ja jau ļoti gribas tad jebkuru mazāko dzimumzīmi vai kādu citu iezīmi mazulim var izskaidrot ar kādu notikumu vai pārbīli grūtniecības laikā. Un pie friziera matus griezt arī neiesim jo bērnam prātiņu nogriezīsim. "
"Piekrītu, ka katram savs viedoklis, bet es gan neiesmeju par šiem un citiem mūsu senču ticējumiem. Šajā sakarā ir konkrēti zināms viens gadījums .Viena sabijās, pieķēra sev ,bērnam ugunszīme, cita sabijās un bērns rausta valodu. Varu minēt vēl vienu ticējumu - lai bērnam skolā un dzīvē būtu gaiša, gudra galva, bērnam piedzimstot, nabassaite ir jāsasien mezglā, bērna pirmajā skolas dienā šis mezgls bērnam pašam jāatraisa. Šo gudrību man teica mana māte, kad dzima mani bērni, darbojas 100% .Kas negrib, netic!"
"Par ugunszīmēm man nav nekādu šaubu, ka tā ir taisnība, tiesa, ar visiem tā nenotiek. Zinu 3 ļoti spilgtus gadījumus, un vairākus mazāk izteiktus, kad tā izrādījās patiesība. Māte sēdēja un pa logu ieraudzīja, ka kūts deg, piespieda plaukstu pie kājas un spieda, lai nekliegtu. Bērns piedzima ar plaukstas nospiedumu uz kājas. Tāpat ir manai mātei līdzīgi, un vēl vienai sievietei, man pašai ir ugunszīme. Man ir vienalga, vai man tic, bet es ticu gan. Tiesa, kā jau teicu, vienmēr tā nenotiek un ne jau no nelielas sabīšanās, bet tikai no lielām šausmām, visbiežāk saistībā ar uguni."
"Atcerieties vēl vienu lietu - grūtniecības laikā nekādā gadījumā negrieziet matus! Un arī pirmajā dzīves gadā bērnam matus kategoriski aizliegts griezt! Ne valodas, ne prāta bērnam nebūs, nelīdzēs ne kaltētā (vai spirtā turēta) nabassaite mezglā, ne citi pesteļi!"
"Var smieties var nesmieties, bet man pašai ir tāda zīme uz ciskas. Mātei, mani gaidot, baloži ielidoja sejā. Nobijās un ar roku pieķērās sev pie ciskas. Man tai vietā ir biezāka un spalvaināka āda. Tieši plaukstas lielumā. Neviens jau tagad nepateiks, kāda āda man tai vietā būtu, ja nebūtu tie baloži. Protams, būs daudzi, kas smiesies, bet tas ir tas pats, ja runa būs par spokiem. Tie, kas netic, noliegs, bet tie, kas ir ar to saskārušies, nenoliegs redzēto."
"Es arī vienreiz pamatīgi pārbijos stāvoklī būdama - es pa virtuvi rosos, viss šņāc un čurkst, nedzirdu, ka vīrs no darba atnācis ātrāk. Bija karsta vasara, un viņš pa taisno uzreiz kreklu novilcis un noskalojies, nāk tāds uz virtuvi. Durvīm tāds matēts reljefs stikls, es vienā brīdī paskatos un pamanu, ka plika veča siluets kustās un tuvojas otrā pusē. Sirds gandrīz apstājās. Nezinu vai kur grābu vai ķēru, bet nav nekādu zīmju."
"9 mēneši ir garš laiks, katra sieviete šajā laikā paspēj nez cik reizes nobīties. Bet to atceras tikai tās, kuru bērniem pēc tam ir tās ugunszīmes. Un tad, atpakaļ skatoties, tiek piemeklēts gadījums, kas to var izskaidrot. Bet patiesībā sieviete jau pieskārusies sev visur kur, ne tikai tur, kur pleķis. Tie pleķi jau vispār ir diezgan izplatīta parādība.
Mana mamma pārcieta pamatīgi biedējošu ugunsgrēku kamēr mani gaidīja, bet man nekas, acīmredzot nav nekādas ģenētiskas noslieces uz tādiem pleķiem. Cita radiniece dzīvoja rāmi un mierīgi, nekādus satraukumus neatcerējās, bet meitai bija vairāki tādi pleķīši. Nav brīnums, ka meitas meitai arī bija.
No otras puses - ticībai ir milzīgs spēks, un, ja sieviete no visas sirds ticēs, ka pleķim pēc traumatiska notikuma ir jābūt, tad iespēja, ka tāds var rasties, teorētiski pastāv."
"Man par šo vakar vajadzēja domāt un prātā nāca viena ģimenīte, trīs bērni un visiem uz sejas ir spilgtas dzimumzīmes. Visiem apmēram vienādā daudzumā un vienādā izkārtojumā, domāju kāpēc tā un ievēroju, ka viņu mamma, kad runā un satraucas, pieliek plaukstu pie sejas, ir kā iebakstot ar pirkstiem sev sejā."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
