Latvijā psihoanalītiķu pagaidām ir ļoti neliels skaits, varbūt tādēļ ļaudīm par tās būtību zināms maz. Patiesībā gan psihoanalīze var krietni vien palīdzēt uzlabot dzīves kvalitāti, sekmīgi atšķetinot dzīves kamolā iepinušos mezglus. Par to sīkāk šoreiz – psihoterapeits un topošais psihoanalītiķis Andris Veselovskis.
Sarmīte Karlšteina: Īsi un konkrēti - kas ir psihoanalīze?
Andris Veselovskis: Vēsturiski tas ir pirmais oficiālais psihoterapijas virziens. Tās pamatlicējs ir ebreju izcelsmes austriešu neirologs un psihiatrs Zigmunds Freids, dzīvojis no 1856. līdz 1939. gadam.
Patiesībā viņš pats nenošķīra jēdzienus "psihoanalīze" un "psihoterapija", tas notika vēlāk. Jāņem vērā arī, ka daudzo gadu gaitā gan vienai, gan otrai radušies neskaitāmi virzieni, skolas, teorijas. Būtībā šodien varam teikt, ka psihoanalīze ir intensīvāks un dziļāks process, lai sevi izzinātu, bieži vien – lai tiktu galā ar dažādiem neirotiskiem traucējumiem, uzlabotu dzīves kvalitāti, tiktu galā ar senām garīga rakstura traumām.
S. K.: Kādēļ tad ir vajadzīgs otrs cilvēks, speciālists, lai to veiktu? Vai tad mēs katrs pats sevi nevaram analizēt?
A. V.: Varam, protams. Jautājums – cik dziļi un patiesi, cik lietderīgi? Salīdzinājumam – vai mēs varam sevi apskatīt visu? Mēs redzam rokas, kājas, vēderu, varbūt nedaudz degungalu… Tikai, pieejot pie liela spoguļa, mēs redzam sevi visu – pilnā augumā, kopumā, un redzam arī savu seju, tās izteiksmi, skatienu.
Lūk, psihoanalītiķis, vienkārši runājot, ir kā šāds spogulis, vai, vēl precīzāk, labas izšķirtspējas kamera, kurš palīdz ieraudzīt sevi no dažādiem skata punktiem. Vai tas ir jauki un skaisti? Nē, tas ir grūti – ieraudzīt sevi reālu var būt pat biedējoši.
Atklājas kaut kas, ko cilvēks no sevis ir slēpis vai centies neredzēt. Taču psihoanalītiķis daudzu gadu garumā ne tikai mācījies zināt, bet tieši IZJUST. Pēc daudzu gadu teorētiskām, praktiskām mācībām, pēc sevis paša izzināšanas viņš prot patiesi sajust to, ko pacients.
Tēlaini runājot – vibrēt kā viena stīga, mācoties izvilināt skaistu melodiju, nevis pļerkstošu troksni. Šis "spogulis", "kamera" ir dzīvs, vairāk līdzinoties nevis kādam priekšmetam, bet drīzāk mammai un tētim, kas priecājas par bērnu, spoguļo viņu, palīdzot iepazīt sevi un pasauli; māca brīnīties, priecāties un sadzīvot ar īsto realitāti, nevis meliem un ilūziju.
Cilvēkam ir vajadzīgs otrs, lai tajā spoguļotos, lai iepazītu sevi, lai iemīlētu sevi. Un, kas būtiski – kāds, kurš ir kvalificēts un dziļi ieinteresēts. Dzīvē pat atrast vienkārši ieinteresētu klausītāju, kas stundu ar visu uzmanību kaut tikai jūs uzklausītu, būs grūti!
Psihoanalītiķis to dara, turklāt profesionāli, jo tā nav parasta uzklausīšana, parasta saruna, bet process, kas uzlabo cilvēka dzīves kvalitāti, padara viņu veselāku. Psihoanalīze sniedz katram ko citu. Daudziem tā ir iespēja vienkārši beidzot sajusties pa īstam dzīvam.
S. K.: Atceroties bērnību, "senos laikus", šķiet, ka zemenes bija garšīgākas, piedzīvojumi – aizraujošāki, dzīve – labāka… Cik pazīstami ir teiciens: "Jā, tagad jau vairs nav tas…", šajā "tas" iekļaujot milzīgu nedefinētu sajūtu kopumu. Kādēļ tā, kādēļ nereti šķiet, ka, lūk, tagad "vairs nav tas"; ka šobrīd dzīvē valda pelēkās krāsas, rutīna?
A. V.: Dažādu faktoru ietekmē cilvēka iekšējā pasaule it kā sastingst, kļūst nedzīvāka. Trīs dimensiju pasaules izjūta kļūst plakana. Dzīve iecērt brūces. Cilvēks ievainoto vietu cenšas saudzēt, nekustināt. Pēc tam nekustīgā ķermeņa daļa var kļūt stīva uz visu mūžu.
S. K.: Tātad arī traucē pilnvērtīgi dzīvot, gluži kā fiziska kaite! Ko darīt, lai tā nenotiktu? Vai tas vispār ir iespējams?
A. V.: Viss ir tieši tāpat kā tad, ja gūstam traumu fiziskajā ķermenī: ievainotā vieta, būtu jāiztīra, tad jāārstē. Pēc tam daudz jāvingro, pārvarot sāpes un stīvumu, lai ievainotajā ķermeņa daļā atgrieztos spēks. Depresijas gadījumā cilvēks parasti redz pasauli plakanu un tumšu. Pēc kāda laika viņš sāk redzēt telpiski. Vēlāk atgriežas krāsas, garšas, smaržas. Cilvēka dvēselei ir milzīgas reģenerācijas spējas.
Mēs, psihoterapeiti un psihoanalītiķi, esam savā ziņā ļoti izredzēti, jo varam piedalīties brīnumainos pārvērtības procesos. Pelnrušķītes pārvēršas par princesēm, no eža kažociņa izkūņojas princis. Var teikt, ka esam liecina "iekšējā neglītā pīlēna" pārvērtībai par brīnišķīgu, skaistu un laimīgu gulbi.
S. K.: Atgriežamies pie jautājuma – ar ko psihoterapija atšķiras no psihoanalīzes? Galu galā visu to taču dara arī psihoterapeits: atrod dziļi prātā iesakņojušos traumu, to izceļ dienas gaismā, izārstē un palīdz atgriezties dzīvē. Kādēļ tad būtu jāiziet psihoanalīze?
A. V.: Ja mēs salīdzinām ārstēšanu ar operāciju, tad psihoanalīzē ir vairāk laika, lai varētu tikt klāt bojātajai vietai un paveikt visu nepieciešamo, lai atjaunotu bojātā orgāna darbību. Virspusējākā terapijā var veikt atsāpināšanu, lai ciešanas nebūtu tik lielas, bet bojāto orgānu nevar izārstēt.
Virspuse tiek sadziedēta, bet dziļā patoloģija var palikt neskarta. Turklāt psihoanalīzē analītiķi un analizējamo saista intensīvākas saites, pats process ir dziļāks, intensīvāks, arī tīri fiziski, jo psihoanalītiķi parasti apmeklē nevis vienu, bet vairākas reizes nedēļā.
S. K.: Un kāpēc četras reizes nedēļā apmeklēt psihoanalītiķi ir labāk nekā vienu reizi nedēļā?
A. V.: Pacients it kā atgriežas bērnības pieredzē, kur viņa attīstība ir bloķējusies. Piemēram, divu gadu vecumā bērns ir guvis savainojumu un nonācis uz mēnesi bērnu slimnīcā bez vecākiem – jo kādreiz vecākiem nereti bija liegts būt līdzās bērnam klīnikā. Šī pieredze atstājusi viņa prātā neizturamu sāpju kamolu.
Pieaudzis šis cilvēks distancējas no pārējiem, jo jebkāda komunikācija izraisa sāpes dziļi paslēptajā sāpju kamolā. Iespējams, ka sāpju kamolu var atmudžināt, arī tiekoties reizi nedēļā, bet var arī būt, ka tā sāpes tikai paslēpjas dziļāk un turpina cilvēku mocīt. Tiekoties biežāk, ir lielāka iespēja ar patoloģiju tikt galā.
S. K.: Tātad psihoanalīze spēj atrisināt lielākas un dziļākas problēmas.
A. V.: Un arī pēc iespējas maksimāli atdzīvināt cilvēkā esošo potenciālu.
S. K.: Kā tas praktiski tiek realizēts?
A. V.: Cilvēks guļ uz kušetes un pēc iespējas brīvi runā to, kas nāk viņam prātā. Tikšanās notiek bieži – pat četras vai piecas reizes nedēļā. Te varbūt vietā iestarpināt, ka psihoanalīzē pacients runā brīvāk, psihoterapijā speciālists viņu vairāk virza, iezīmē kaut kādu virzienu, robežas.
Tātad psihoanalītiķis atrodas krēslā ārpus pacienta redzes lauka. Pusguļus stāvoklis dod iespēju dziļi ieiet savā iekšējā pasaulē, neietekmējoties no analītiķa sejas izteiksmes.
Tā guļot un iepazīstot sevi, cilvēks var ieraudzīt un saprast, kā viņš pats padara sevi slimu. Viņš saprot, kā viņš sevi bloķē. Piemēram, viņš ierauga, ka pilnīgi automātiski izdara izvēles, kas citiem ir izdevīgas, bet pašam nāk par sliktu.
To ieraudzījis, viņš var sākt ierasto rīcību apturēt un sākt parūpēties par sevi. Viņam rodas iespēja ļaut saviem iekšējiem spēkiem strādāt savā labā.
S. K.: Zināmā mērā kušete jau ir kļuvusi par tādu kā simbolu un par to tiek arī pasmaidīts… Vai tiešām tas ir tik būtiski? Vai, vienkārši sēžot krēslā, pacients nevar iedziļināties savā iekšējā pasaulē?
A. V.: Redzot terapeita seju, cilvēka uzmanība tiek pievērsta terapeita reakcijām. Neapzināti enerģija tiek veltīta tam, lai izvērtētu terapeita emocionālo atbildi. Pacients arī var uztraukties par to, kā viņš izskatās terapeita acīs, un var veidoties psiholoģiskas bruņas.
Guļot uz kušetes, ir vieglāk ieskatīties savā iekšējā pasaulē, sapņot, atmodināt intuīciju, atklāt savus resursus. Cilvēks pārslēdzas no trauksmaina aktivitātes stāvokļa uz sapņošanu, redz spilgtākas fantāzijas, brīvāk sapņo. Daudzi lieli atklājumi taču arī ir notikuši pussnaudā vai miegā!
S. K.: Varbūt varat minēt konkrētu piemēru, kā tad īsti atšķiras pacienta sajūtas psihoterapijas un psihoanalīzes seansā?
A. V.: Terapijā pacients var atcerēties, piemēram, ka bērnībā tēvs ir dzēris, un, kad pārnācis mājās, vecāki strīdējušies, bet pacients-bērns mēģinājis viņus samierināt. Psihoanalīzē pacienta sajūtas kļūst spilgtākas un dzīvākas.
Viņš var pēkšņi sajusties bezpalīdzīgs un nobijies kā bērnībā. Viņam pat var likties, ka analītiķis, sēžot viņam aiz muguras, iedzer, kā to paslepus mēdza darīt tēvs.
S. K.: Un ko tas dod, ja pacients tik spilgti pārdzīvo pagātnes emocijas?
A. V.: Minētajā gadījumā tas var palīdzēt pacientam saprast, kāpēc viņš, piemēram, dažkārt jūtas tik izmisis un nobijies autoritāšu priekšā. Svarīgi, ka šīs smagās emocijas var šobrīd, tagad izrunāt un izturēt kopā ar psihoanalītiķi.
Savas sajūtas, attieksmi viņš tiešā veidā pārnes uz analītiķi, it kā noliekot viņu citas personas vietā, izdzīvojot situāciju. Analizējot šo transferenci jeb pārnešanu, norit svarīgs ārstniecisks process. Kad tas izdarīts, ilgus gadus strutojušā brūce beidzot ir iztīrīta un sadzijusi.
Rēta paliek, tā var būt maza un neredzama, bet var būt arī manāma – ja brūce bijusi dziļa un ilgi neārstēta. Atkarībā no tā, cik rēta liela, tā tad arī traucēs vai netraucēs dzīvot tālāk. Izmisums un bailes autoritāšu priekšā mazināsies vai izzudīs pavisam.
Vēl svarīgs ieguvums – pacients gūst iemaņas pats tikt galā ar grūtībām, pārvarēt tās. Ja dzīve cirtīs jaunas brūces (un tā noteikti būs), cilvēks pats spēs sevi sadziedēt vai atradīs palīgus, lai tiktu galā ar traumu.
S. K.: Pastāv gan arī uzskats, ka psihoterapeiti tāda šarlatānu būšana un naudas izmānīšana no lētticīgajiem vien ir… Kādēļ tā – vai tāpēc, ka pretī nesaņem neko taustāmu, redzamu?
A. V.: Iespējams, ka tas ir viens no iemesliem. Ja nav, ko vilkt kājās, cilvēks dodas uz veikalu pēc kurpēm vai zābakiem. Ja jūtas nomākts, depresīvs vai nespēj runāt auditorijas priekšā – tas šķiet "pārejoši", "vitamīnu trūkums" , "tāds es esmu" un tā tālāk.
Viņš netic vai pat neinteresējas par to, ka savas dzīves kvalitāti iespējams būtiski uzlabot! Un, mainoties pašam, mainīsies arī pasaule apkārt, jo tā savukārt spoguļojas cilvēkā.
Minēšu konkrētu, visai izplatītu situāciju – pacienti ar veģetatīvo distoniju (veģetatīvās nervu sistēmas disbalanss, kas saistīts ar pārslodzi, stresu, neatrisinātām problēmām u. tml.) pie psihoterapeita nereti nokļūst tikai pēc tam, kad vairākus gadus apstaigājuši visus iespējamos "fiziskos" speciālistus, dzēruši kaudzēm nomierinošos līdzekļus un antidepresantus.
Veiksmīgi noritot psihoterapijai, traucējumi mazinās. Daļa šo pacientu stāsta - neviens neesot izskaidrojis, ka veģetodistoniju veiksmīgi var ārstēt ar psihoterapiju. Citi saka, ka zinājuši par tādu iespēju, taču viņiem ir bijuši vajadzīgi vairāki gadi, lai, izmēģinot citas metodes, nonāktu pie psihoterapijas.
Liela ietekme ir arī kultūras, sabiedrības tradīcijām. Dominējošā tradīcija ir ciest, slimot, dzīvot grūtu dzīvi. Tāpēc jau arī jebkurš piedāvājums reāli ārstēties nereti tiek uztverts naidīgi. Ne tikai psihoterapija.
Pat ārstu izrakstītie medikamenti pārsvarā netiek lietoti. Ieteikums stundu dienā pakustēties, pastaigāties svaigā gaisā daudziem varētu krietni vien uzlabot veselību. Taču tāda veida padomi pārsvarā enerģiski tiek noraidīti vai vienkārši klusi ignorēti. Slimošana ir mīļāka par veselību.
S. K.: Veģetodistonija šobrīd ir visai izplatīta. Vai patiesi psihoterapija vai psihoanalīze var to ārstēt?
A. V.: Psihoterapeits vai psihoanalītiķis var tikai palīdzēt strādāt ar sevi, viņš nevar izārstēt slimību pacienta vietā. Te svarīga ir pacienta dalība, un liels solis jau ir tas, ka viņš ir devies pie terapeita. Tomēr jārēķinās – jo ilgāk slimība turējusi cilvēku savā varā, jo grūtāk būs palīdzēt. Bet, jā – uzskatu, ka īpaši jauniem cilvēkiem var izdoties veiksmīgi no šīs kaites tikt vaļā, ja vien cilvēks strādā ar sevi.
S. K.: Ko īsti nozīmē šis tik bieži dzirdētais "strādāt ar sevi"? Kāpēc tas vispār ir vajadzīgs – vai tad cilvēks nevar būt vesels un justies labi vienkārši tāpat?
A. V.: Lai cilvēks būtu vesels, ir fiziski jākustas un tas ir jādara regulāri. Tas ir darbs ar sevi. Lai iemācītos spēlēt vijoli, gadiem ir jātrenējas. Tas arī ir darbs ar sevi. Tāpat ir jātrenē un jānorūda savs prāts, lai tas var pēc iespējas labi funkcionēt, pārvarēt krīzes, stresa situācijas.
Ja prāts nav trenēts vai strādā nepareizi, tas sabrūk ārēju vai iekšēju destruktīvu spēku ietekmē. Ja cilvēks gadiem ilgi domā, ka viņš ir sliktāks par citiem, viņš pamazām sevi novājina, zaudē konkurencē, bieži slimo.
Kļūdainā domāšana ir jāsaprot un jāaptur. Vienlaikus ir jāuztrenē un pēc tam jāuztur jaunā radošā domāšana. Grūtības ir jāpārvar, uztrenējoties un kļūstot stiprākam. Ja nesanāk, jāturpina meklēt risinājums. Ja vēl nesanāk, palīdzēs to cilvēku pieredze, kas ir spējuši tikt galā ar līdzīgām grūtībām. Sava un citu veiksmes pieredze stiprinās. Ilgstoša sēdēšana nelaimē novājinās aizvien vairāk.
S. K.: Vai nav tā, ka palīdzēt var arī viena vienīga konsultācija? Notiek pareizais "klikšķis"…
A. V: Tā var būt. Un ne jau visiem jāmeklē palīdzība pie psihoterapeita – ja cilvēks seko, kas ar viņu notiek, ja viņš attīstās, kļūst stiprāks, viņš ir uz pareizā ceļa. Ja kaut kas neiet ar veselību, mācībām, darbu, attiecībām, ir jādomā, kā kļūt stiprākam.
Cilvēks var kļūt stiprāks daudzos un dažādos veidos – atrodot aizraujošu vaļasprieku; strādājot sapņu darbā; laimīgi apprecoties. Un viens no veidiem, īpaši tad, ja pats vēlas ko mainīt, uzlabot, bet īsti nav skaidrs, ar ko sākt jaunu, skaistu dzīvi, ir psihoterapija, cits - psihoanalīze.
Psihoanalītiķu skaits Latvijā gan pagaidām ir neliels – tas tādēļ, ka psihoanalīze Latvijā ienākusi nesen, un vajadzīgs arī ilgs laiks, lai psihoterapeits būtu gatavs veikt psihoanalīzi. Ar psihoanalītiķiem var iepazīties mājaslapā www.psihoanalizelatvija.lv.
Es pats jau no 2005. gada mācos un supervizējos pie somu psihoanalītiķiem, apgūstot psihoanalītisko psihoterapiju. No 2013. gada esmu uzsācis psihoanalīzes apmācību Latvijas-Igaunijas psihoanalīzes grupā. Pats eju psihoanalīzē pie somu psihoanalītiķa jau septīto gadu.
S.K.: Kādēļ psihoanalītiķim noteikti pašam jābūt izgājušam psihoanalīzi?
Man ļoti patīk britu psihoanalītiķes Betijas Jozefas (Betty Joseph) uzskats, ka psihoanalītiķim ir jābūt godīgam pret sevi. Ja psihoanalītiķis ir godīgs pret sevi, viņš spēj atzīt un saprast savu iekšējo pasauli, pieņemt un pieskatīt savus iekšējos dēmonus.
Viņam nav vajadzības sevi izcelt uz citu cilvēku rēķina. Citiem vārdiem sakot, viņam nav vajadzības izmantot pacientu, lai celtu savu pašapziņu. Godīgs un pietiekoši vesels cilvēks spēj izturēt, ka viņš nespēj palīdzēt ātri, spēj izturēt, ka viņš kaut ko kādreiz nesaprot. Viņam nav nepieciešamība sevi mānīt. Nav vajadzības bēgt no pacienta patiesajām jūtām.
Šī spēja pieņemt patiesību palīdz arī pacientam ar laiku pieņemt un mīlēt sevi. Personīgā psihoanalīze ir kā laba skola, kurā nākamais analītiķis iemācās iepazīt sevi, saprast sevi, iegūst pieredzi, kā atrisināt dažādas problēmas. Tas, kurš pats ir spējis uzkāpt augstā kalnā, spēs to palīdzēt izdarīt arī citiem cilvēkiem.
S. K.: Kādiem cilvēkiem psihoanalīze varētu noderēt visvairāk?
A. V.: Ja visa iepriekšējā dzīve ir bijusi veiksmīga, bet problēmas ir vien dažus mēnešus, psihoanalīze nebūs vajadzīga. Pietiks ar krīzes terapiju vai īstermiņa terapiju. Savukārt, ja gadiem ilgi attīstījušās un nostiprinājušās iekšējās programmas, kas noved pie neveiksmīga rezultāta, piemēram, vienmēr izjūk attiecības ar pretējo dzimumu vai arī cilvēks jūtas aizvien nelaimīgāks gadiem ilgi, tad gan psihoanalīze var būt efektīvāka par citām ārstēšanas metodēm.
Protams, tas arī nebūs ātri, bet ja palūkojam, cik ilgi cilvēks dzīvojis pēc vienas, kļūdainas programmas, braucis pa sen iebrauktām risēm reizēm pat desmitiem gadu! Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai to dabiskā veidā "pārregulētu". Parasti psihoanalīze ilgst gadiem.
Psihoanalīze derēs arī tiem, kuriem vienkārši ir interesanti saprast, izprast sevi, dzīvot harmonijā ar sevi un apkārtējiem, un kuri ir gatavi tam veltīt laiku, darbu un pacietību.
Psihoanalīze ir izvēles metode psihoterapeitiem. Tā dod vislielākās iespējas iepazīt sevi. Jo vairāk terapeits sevi sapratīs, jo vairāk spēs palīdzēt citiem.
S. K.: Tad jau psihoanalīze ir visefektīvākā metode?
A. V.: Tā ir visefektīvākā metode daļai cilvēku. Cilvēkiem, kas spēj domāt par sevi, runāt par sevi, analizēt sevi. Cilvēkiem, kuriem tas ir interesanti. Tiem, kas ir gatavi investēt laiku, naudu, enerģiju garā, nezināmā, dažādiem izaicinājumiem pilnā ceļojumā.
Parasti šajā ceļojumā ir daudz negaidītu atklājumu. Tie var būt dažādi, arī nepatīkami, piemēram, cilvēks, kurš sevi visu mūžu uzskatījis par jauku un labsirdīgu, atklāj sevī intensīvu naidu pret līdzcilvēkiem. Kāds, kurš izmācījies par juristu, izrādās, ir vienkārši piepildījis vecāku, ne savu sapni.
Taču var būt tikpat negaidīti, bet ļoti patīkami atklājumi – kad cilvēks sevī atrod jaunu potenciālu, atklāj jaunas personības šķautnes. Šādi un daudzi citi atklājumi var būtiski izmainīt visu cilvēka dzīvi.
S. K.: Vai jums pašu nepārņem drūmas sajūtas, smagums sirdī, kad cilvēki stundām ilgi stāsta par kaut ko traģisku, neizturamu? Kā jūs pats tiekat galā ar uzkrātajām negācijām?
A. V.: Ja pacients dalās ar smagām un neizturamām jūtām, es par to priecājos, jo viņš vairs nav viens, es varu būt kopā ar viņu un abi uzsākam ārstēšanas procesu. Smagās jūtas signalizē, ka te konkrētajā vietā kaut kas salūzis, nedarbojas, ir notikusi katastrofa.
Tātad, ja abi nonākam bojājuma vietā, jau ir labi, tas nozīmē, ka varam saprast notikušo, novākt gruvešus, atbrīvot radošo potenciālu, kas parasti bloķējas emocionālo traumu rezultātā. Mūsos visos ir potenciāls izturēt, pārvarēt visgrūtākos pārdzīvojumus.
Šo potenciālu psihoanalīze aktivē. Var teikt, ka purvā atrodam naftu! Vai arī milzīgo mēslu kaudzi, izrādās, var labi izmantot par mēslojumu leknai ražai.
Negācijas es neuzkrāju. Man tās nav vajadzīgas. Uzkrāju vērtīgu pieredzi, kā pārvarēt grūtības. Uzkrāju prieku par pacientu drosmi sevi mainīt un uzdrīkstēties. Redzēt, kā cilvēki kļūst stiprāki, paveic agrāk šķietami nepaveicamo, ir ļoti iedvesmojoši.
Ja nonāku strupceļā, iekrītu kādās smagās jūtās, no kurām nespēju uzreiz izkāpt, runāju ar kolēģiem, supervizoru vai savu psihoanalītiķi. Sportoju, baudu dzīvi. Citreiz atrisinājums atnāk sapnī – radošā zemapziņa aktīvi strādā pati no sevis. Es cenšos barot savu radošo , bet savus dēmonus turēt badā, lai tie kļūst arvien vājāki.
S. K.: Vai tik jūs pats pārlieku neesat aizrāvies ar sevis analizēšanu?
A. V.: Jā, tas ir viens no maniem dēmoniņiem! Man ir sevi jāpieskata, lai apstādinātu pārmērīgo analizēšanu un brīvāk piedalītos dzīvē. Un šobrīd tieši jūs palīdzējāt man, uz to norādot.
S. K.: Paldies, ir gūts vismaz neliels priekšstats par psihoanalīzi un tās būtību. Atļaušos teikt, ka tās varētu dēvēt par ciešām, savstarpējām, labām attiecībām, kas rada labas pārmaiņas.
A. V.: Ļoti precīzi teikts! Paldies jums!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
