Es neesmu izlasījis kaudzēm bērnu audzināšanas grāmatu. Jā, ir diezgan dīvaini satikt vīrieti, kas raksta un spriedelē par par bērnu audzināšanu, bet nelasa par to. Tāpēc,ja izlemsiet tālāk nelasīt, sapratīšu!
Tālāk lasiet Džima Heilija raksta "25 Years of Fathering — and All I've Got Are These 3 Lousy Tips" tulkojumu.
Tas, ko neesmu izlasījis daudzajās bērnu psiholoģijas un audzināšanas grāmatās, esmu kompensējis garās un gudrās sarunās par bērnu audzināšanas tēmām ar gudriem cilvēkiem, esmu ieklausījies citu pieredzē, esmu izmēģinājis savā dzīvē, pielietojot visdrošāko un vienkāršāko - kļūdu un mēģinājumu, metodi. Gandrīz 25 gadu laikā, kopš esmu tēvs, man ir izdevies atrast labu attiecību ar bērniem atslēgu - lai būtu efektīvs tētis, nepieciešama ir saikne ar bērniem. Ja jums ir šīs saikne, tad viss pārējas notiks vieglāk un dabiskāk.
Neapšaubāmi, nodibināt paliekošu saikni patiesībā arī ir visgrūtākais uzdevums. Jo lielāki aug bērni, jo grūtāk šo saikni stiprināt. Tāpēc trīs ieteikumi no savas pieredzes, kā vieglāk rasts ceļu vienam pie otra un iemantot bērnu uzticēšanos.
Tikai vēsu galvu!
Jums nav uzreiz un nekavējoties jāreaģē uz jebkuru bērna izvirzītu problēmu vai sarežģītu situāciju. Apstājieties un padomājiet. Emociju izvirdums, lai kas arī būtu noticis, nepalīdz risināt situāciju nekad. Bērni nobīsies, bet vecāku plosīšanās veidos neadekvātus uzvedības modeļus.
Lai kas būtu noticis, dodiet sev laiku savākties un padomāt. Minūti. Piecas. Jo lielāks bērns, jo garāka drīkst būt pārdomu pauze vecākiem. Lielākie bērni var pagaidīt pat dienu un varbūt pat nedēļu.
Gaidīšanas mērķis ir likt bērnam saprast, ka jautājums ir atvērts un jūs pie tā atgriezīsieties tad, kad abiem - tēvam un bērna, būs laiks nopietni par to parunāt. Mazajiem bērniem, kuriem niķi uznāk spontāni un problēmas ir akūtas, noder pārdomu istaba, kur viņus var aiznest un dod laiku nomierināties un "atdzist". Ar skolniekiem šī taktika nestrādā. Tomēr - jo emocionāli nesavaldīgāk un karstasinīgāk reaģēsiet uz bērnu, jo vairāk jūsu bērns sajutīsies "iedzīts stūrī" un turpmāk iemācīsies reaģēt līdzīgi - nevis pārdomāti, bet spontāni un neefektīvi.
Tāpēc es bērniem skaidroju: "Tas, kā tu ar mani pašlaik sarunājies, galīgi nestrādā. Tomēr es uz tevi nedusmošos un nesodīšu. Aizej un padomā, kā tu runā, ko īsti tu gribi pateikt, bet kad nomierināsies - risināsim problēmu kopā". Protams, izņēmumi ir situācijas, kad ir reāli apdraudēta veselība vai dzīvība. Tad jārīkojas nekavējoties.
Bērniem ir ļoti nepieciešams sajust, ka viņus ciena! Neatkarīgi no bērna vecuma, cieņa ir ikvienu attiecību pamatā. Cieņa ir parādīt, ka jūs viņos ieklausāties un sadzirdat pat tajās situācijās, kad mazais bērns tādu pašu pietāti neizrāda vecākiem. Ja bērns jūt, ka viņu respektē, grūtāk ir uzvesties nejauki. Vienkārši pamēģiniet.
30 sekunžu likums
Izvairieties no moralizēšanas un monologu lasīšanas par audzināšanas tēmām. Ja tomēr liekas, ka neliela pamācoša uzruna ir nepieciešama, veltiet tai precīzi pusminūti.
Nevienam nepatīk morāles lasīšana, bērniem jo īpaši. Ja nevarat to, kas jums sakāms, pateikt 30 sekundēs, tad acīmredzot, sakāmā jēga ir pārāk izplūdusi arī jums pašam. Apdomājiet vēlreiz, kā domas esenci ielikt īsākā tekstā.
Kad jūtu, ka neliels pamācošs monologs tomēr ir jānolasa, es saviem bērniem saku "Man ir nepieciešamas tieši 30 sekundes, lai tev pateiktu ko svarīgu. Vai tev šobrīd ir laiks mani uzklausīt?". Deviņos gadījumos no desmit bērniem ir gatavi gan uzklausīt, gan sadzirdēt to, ko es teikšu. Jo viņi zina, ka saruna neizvērtīsies bezgalīgi gara un nepatīkama.
Sarunu es beidzu ar vārdiem "Tas ir tas, kas man bija jāpasaka. Esmu gatava dzirdēt tavu viedokli, kas būsi apdomājis manis teikto.". Dažreiz bērni ir gatavi runāt uzreiz, dažreiz viņiem nepieciešams laiks. Jā, dažreiz nākas pie tēmas atgriezties vairakkārt, bet jebkurā gadījumā - tas ir dialogs un risinājuma meklēšana, nevis tikai bāršanās.
Sācies ar 30 sekunžu limitu. Tas darbojas!
Ne viss ir jāatrisina
Lai saprastu, ka ne viss vienmēr ir jāatrisina, man vajadzēja GADUS! Tēviem un vīriešiem vispār dažreiz ir grūti saprast, ka ne vienmēr viss ir uzreiz jāatrisina.
Kad jūtu, ka mani bērni ir skumji, aizvainoti, vīlušies, dusmīgi, tad vecāku sirds kliedz, ka ir jāpalīdz, jādod padoms, jāatrisina situācija. Jāaprunājas ar skolotāju, jātiek galā ar nepateicīgajiem draugiem, jāsamierina sakašķējušies brāļi un māsas... Saraksts bezgalīgs! Katrreiz, kad atloku piedurknes, lai mestos risināt problēmu, es ieelpoju un ... nerealizēju iepriekš izdomātu stratēģiju, kā būtu jārīkojas.
Es aizmirstu frāzes "Dari tagad tā....", "Nākamreiz, kas viņš tev pateikt to, atbildi šādi...", "Nekad neļauj pret sevi tā izturēties, jo..."
Ziniet, ko es esmu sapratis? Bērni ne vienmēr gaida, kad jūs risināsiet viņu problēmas. Viņiem vispār nav vajadzīgas jūsu gudrās stratēģijas. Viņi ir daudz spējīgāki nekā jūs domājat un paši spēj risināt problēmas un atrast risinājumus.
Visbiežāk viņi vienkārši grib, lai esat ar viņiem kopā, tā teikt - uz viena viļņa, blakus! Justu līdzi! Lai ir kāds, kas gatavs uzklausīt. To es sapratu kādā dienā, kad mana 13 gadus vecā meita sēdēja savā istabā dusmīga uz visiem un negribēja sarunāties. Man gribējās palīdzēt, bet nezināju kā.
Iegāju istabā un vienkārši apgūlos uz grīdas, domīgi lūkodamies griestos. Pēc kāda laika man pievienojās meita, kas atlaidās blakus un vēl pēc kāda laika pateica vienu teikumu "Es neciešu savus draugus." Es atbildēju "Jā, es saprotu, nejauki ir tā justies". Un tad notika lūzums - kamēr es pētīju griestus, meita izstāstīja, kas noticis un kā viņa jūtas.
Bet es tikai klausījos un teicu, ka viņu saprotu. Nekādus risinājumus nevajadzēja, vajadzēja tikai dot iespēju uzticēties un tikt uzklausītai.
Es tiešām ticu, ka šī pusstunda, ko pavadīju guļot un grīdas un klausoties sava bērna stāstā, bija pats labākais iespējamais risinājums.
Tas arī ir viss, ko gribēju pateikt. Šie trīs principi ir pamatu pamats tam, lai es būtu piemērots un labs tēvs saviem bērniem. Kādam, iespējams, liekas, ka šie trīs principi ir pārāk maz un pārāk vienkārša recepte, bet es apgalvoju - ar tiem pietiek, lai apstātos, padomātu un atrast kontaktu ar savu atvasi.
Pārdomāta komunikācija, laiks iepauzēšanai, precīzi formulēta doma, ko gribat nodot bērnam un emociju pieņemšana - tas ir viss, kas vajadzīgs, lai būtu labs vecāks. Pamēģiniet! Tas noteikti ir to vērts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
