Kāpēc franču bērni un vecāki nemokās ar divgadnieka krīzi  (32)

Ikreiz, kad Pamela redzēja uz ielas mazu, histēriski brēcošu bērnu, viņa par pārsteigumu sev atklāja, kair kāda tūristu pāra mazulis. Mazie francūži arī divu gadu vecumā histērijas nerīkojot. "Kurš gan bērns spēj izturēt lielveikalu kārdinājumus un konditorejas bodīšu vilinājumu, nekrist gar zemi un nekliegt, ja mamma atsakās nopirkt kaut ko košu un saldu?" Izrādās, ka franču bērni to varot. 

Neeksistē pat termins!

Rodas jautājums, kā franču vecāki audzina savus bērnus? Francijā neesot termina "divgadnieka krīze". Visā pasaulē par šo krīzi vecāki tiek informēti teju uzreiz, kā sieviete paliek stāvoklī, sak' "Esi gatava, ka pēc pāris gadiem tev neklāsies viegli." Francūzietes neizpratnē skatās uz sarunbiedri un apgalvo, ka tiešām pirmo reizi dzird par šādu problēmu un bieži vien pat nesaprot, par ko ir runa.  "Tiešām jums ir problēmas ar bērnu uzvedību? Nevar būt! Mēs nekad neko tādu neesam novērojuši!" neizpratnē ir ģimenes draugi. 

Lielākajā daļā pasaules divgadnieku krīzi sagaida kā neizbēgamu attīstības posmu. No bērna psiholoģijas un cilvēka smadzeņu attīstības bioķīmijas viedokļa šādai uzvedībai ir loģisks izskaidrojums. Psihiatri šo periodu skaidro ar jaunu saišu veidošanos smadzenēs un hormonālajām pārmaiņām, kas izsauc gluži neciešamu bērna uzvedību. Tāpēc tad, kad autores divgadīgās meitas kļuva par maziem huligāniem, mamma samierinājās un nolēma gaidīt to brīdi, kad savu lolojumu smadzenēs viss pamazām nostāsies savās vietās. Nav jēgas cīnīties pret dabu, vai ne? 

"Atskatoties pagātnē, es sapratu, ka ar savu samierināšanos es pilnā sparā palaidu niķošanās un neciešamās uzvedības mehānismu, kam neizbēgami sekoja trīsgadnieka krīze, kas tālāk pārauga četrgadnieka krīzē, " atmiņās dalās Pamela.  No šīm nepatikšanām franču ģimenes prot veiksmīgi izvairīties. Kā?

Paaudžu attiecības, uzticēšanās un stingrība

Pirmkārt, ģimenēs joprojām ir ciešas paaudžu saites. Vecvecāki aktīvi un labprātīgi iesaistās mazbērnu audzināšanā. Autore novērojusi, ka jaunie vecāki daudz labprātāk padomu prasa saviem vecākiem un vecvecākiem, nekā burās gudrās grāmatās vai jautā padomu interneta forumos. Ciešās emocionālās saites, tradicionālais un stabilais dzīvesveids, spēja prognozēt dzīvi vairākus gadus uz priekšu, iespēja rēķināties ar dzimtas atbalstu - tas viss dod daudz lielāku emocionālo un psihisko stabilitāti gan vecākiem, gan arī viņu mazajiem bērniem. 

Otrkārt, visur pasaulē māmiņu atbalsta grupas dzīvē un vecāku forumos kļūst arvien populārākas. No vienas puses tā ir lieliska vieta, kur iegūt dažādu pieredzi un atbildes uz saviem jautājumiem. No otras puses – tu padalījies, ko dara vai nedara tavs 3 mēnešus vecais bērns? Un tad sākās! Viena mamma brīdina, ka mazulis atpaliek attīstībā, cita redz novirzes no normas, cita salīdzina ar savējo. Tik daudz nepārbaudīts informācijas vienuviet pamatīgi var sajaukt galvu jaunai, nepieredzējušai mammai. Franču vecāki retāk pulcējas šādos "klubiņos".

Treškārt, konsultēšanās ar visiem pēc kārtas un pašizdomātu diagnožu uzstādīšana Francijā esot daudz mazāk izplatīta nekā citviet, jo vecāki tiek ieradināti konsultēties un ņemt vērā viena, bet uzticama speciālista viedokli. Tas ievērojami samazina jauno vecāku kopējo trauksmes līmeni, kas, protams, ietekmē arī bērnu emocionālo labsajūtu. 

Kas mājās ir galvenais?

Tomēr tas viss neatbild uz jautājumu, kāpēc mazie francūži nemokās ar divgadnieka krīzi. Atbilde ir vienkārša un arī sarežģīta vienlaikus. Kopš dzimšanas brīža mājās galvenais ir VECĀKI! Nevis bērni, pēc kuru vēlmēm un vajadzībām izlokās mamma un tētis, bet tieši pieaugušie, kas ir atbildīgi par mājas dzīvi un kārtību. 

Iespējams, ka citiem tas izskatīsies kā mazās personības apspiešana, bet bieži vien bērna uzvedības problēmu cēlonis ir vecāku pārprastā izpratne par to, cik tālu var iet, ņemot vērā bērna niķus, stiķus un vēlmes. Bailes apspiest bērna plaukstošo individualitāti var izrādīties par iemeslu tam, ka mazulis pats vairs nesaprot, ko viņš grib un kur ir vecāku stingro noteiktās, drošās robežas. 

Amerikāniete novērojusi, ka atšķirībā no citās valstīs redzētās pieredzes, franču ģimenēs ir ļoti stingra attiecību hierarhija - vecāki ir galvenie, bērni viņiem pakļaujas. Bērni aug ar pārliecību, ka ģimenē ir stingri noteikumi. Noteikumu pārkāpšana tiek strikti sodīta un novērsta jau pašā sākumā. 

Pārāk liela brīvība un vecāku piekāpība nāk par sliktu gan mazajiem, gan lieliem. Mammas arguments "Tu mani klausīsi, jo es esmu pieaugusi un galvenā!" ir pietiekami autoritatīvs un stingrs, lai to neapstrīdētu. 

Pieredze izrādījās pārsteidzoši efektīva - bērni nemaz nealkst, lai viņu viedoklis vienmēr tiktu uzklausīts un ņemts vērā. Divus un trīs gadus vecs bērns nemaz nespēj pieņemt lēmumus, bet, ja vecāki no viņa to prasa, tad tas rada lielu iekšēju stresu un labu augsni niķiem un kaprīzēm. Bērns vienkārši ir noguris no savu vēlmju aizstāvēšanas un atbildības, ko no viņa gaida pieaugušie. 

Ne vienmēr maigā mamma, kas piekopusi liberālu audzināšanu, spēj vienā dienā pieņemt lēmumu kļūt par stingro mammu. Rietumu pasaulē tiek mācīts - bērns ir individualitāte, viņa viedoklim ir nozīme!  Bet patiesībā bērnam ir vajadzīga stingra mamma un droša vide, kurā pašam nav jādomā, kādus lēmumu pieņemt, kamēr viņš tam nav gatavs. Izskatās, ka šīs sistēma strādā, jo pieaugot, franču mammām un meitām ir lieliskas attiecības arī vēlākā dzīvē. 

Kāda daudzbērnu mamma skaidro "Būt par mammu nenozīmē būt par sava bērna draudzeni! Mēs nemēģinām nopelnīt savu bērnu mīlestību jebkuriem līdzekļiem. Mans uzdevums ir būt par viņa mammu un ielikt drošus pamatus." 

Vēl viens interesanta nianse - vai bērns visu laiku ir jāņem klēpī, tiklīdz sākas niķi? Rakstniece novērojusi, ka šīs princips netiek pielietots franču ģimenēs. Samīļot, apkampt, sabučot - jā! Bet auklēties un nēsāt "opā" ikreiz, kad ir kaprīzes, veicina tikai izlaistu un pārāk prasīgu bērnu augšanu. 

Franču mammas mīlestības pamatā ir disciplīna un stingrība!