Suns un bērns jeb Par mazo sirdi pareizā ritmā  (45)

Jā, bija mūsu draugu un pat tuvāko radinieku vidū cilvēki, kas šādu kombināciju grūtniece + divi suņi - vai zīdainis + suņi, uzskatīja par šausmām. Šķiet, ka absurdi smieklīgākais bija manas mammas teiciens, glaudi, glaudi tos suņus – būs spalvains bērns… Ja man tagad jāatceras kaut viena neērtība, ko man abi dzīvnieki būtu sagādājuši meitas gaidīšanas laikā – tad nespēju. Atceros tikai to, ka vīrs ļoti bieži vakaros ilgi strādāja , kā arī brīvdienu naktīs darba dēļ nebija mājās, tad man bija divi lieli draugi, ar kuriem jutos droši un silti. Viņi mēdza uzlikt purniņus man uz vēdera, brīnījās, kas tur iekšā kustas. Viņi mani sildīja, kad dzīvoklī vēl nebija pieslēgta apkure. Viņi uztvēra katru asaru, kad grūtniecei acis bija slapjā vietā.

Piedzima meita. Sunīte Džeina bija drusku apvainojusies un pāris nedēļas izturējās rezervēti, bet Diks bija galvenais ziņotājs, kad bērns šūpulī sakustējās vai ratos ieraudājās. Es ļāvu abiem suņiem kārtīgi apostīt un sabučot jauno, mazo saimniecīti. Meita sāka rāpot un abi suņi bija galvenās aukles. Rāpojot garām bļodām, sanāca nogaršot pa dzīvnieku pārtikas cepumam – nu un ! Spalvas? – bija arī tās, bet tagad varu sacīt, ka manai meitai nav nekādu alerģiju, kas rodas no pārāk sterilās vides, kurā parasti cenšas audzināt zīdaiņus. Arī staigāt meita iemācījās, turoties pie abiem lielajiem sargiem.

Tad kādā ļoti aukstā februāra vakarā – mūsu lielajam mīļajam jau 17 gadus vecajam Dikam sākās sirdslēkme un daktere sacīja, ka tās ir beigas. Es gadu un 11 mēnešus vecajai meitai kā lielam cilvēkam apsēdos blakus un skaidroju, ka sunītim ir laiks doties uz citu pasauli. Gerda tikai vaicāja – Kur? Es stāstīju, ka viņš vienmēr būs uz kāda mākonīša un no tā raudzīsies mūsos un sargās. To, cik ļoti viņa saprata, es apjautu pēc gada, kad lidojām uz Grieķiju – Gerda sēdēja pieplakusi lidmašīnas logam un bija izteikti mierīga. Vienā brīdi viņa mani rāva aiz rokas un sauca "Mamm, re, kur mūsu Diks!" Un tik tiešām, starp lielajiem mākoņiem peldēja mazs mākonītis, kura viens stūris atgādināja suņa apveidu. Uz mākonīša pie Dika jeb citos medību laukos ir arī mūsu Džeina. Mums ir divi jauni mīluļi Savuks un Lote. Savuks tika izgrūst no mašīnas uz ielas, Loti atrada Mežparkā piesietu pie koka. Suns jau grauza mizas un izskatījās pēc skeleta. Kad vien ir iespējams, Gerda brauc ar mani uz Ulubeli, lai nevis tīksminātos gar dzīvnieku voljēriem, bet reāli palīdzētu – staigājot ar suņiem. Es zinu, ka mana meita nekad nedarīs pāri nevienam dzīvniekam un cik būs viņas spēkos - neļaus to darīt citiem. Es zinu, ka sirsniņa viņai sit pareizā ritmā un … vēl es zinu, ka viņa bieži raugās mākoņos.