Lēmums par bērna laišanu pasaulē ir gan vienkāršs un dabisks, gan grūts un atbildīgs. Kāpēc cilvēki grib bērnus? Tāpēc, ka bērni ir visiem? Vai varbūt lai tos mīlētu vienkārši tāpat? Ir dzirdēti arī racionāli argumenti – gribu izjust tieši šādu dzīves pieredzi. Gribi nodot tālāk savus gēnus. Iespējams, ka tas ir primitīvs vairošanās instinkts.Kāda bija jūsu motivācija bērnam? Par vai pret bērna radīšanu praktiski un emocionāli pārdomās dalās arī vecāki un bezbērnu cilvēki portālā "Cālis".
Dažreiz cilvēki plāno un dzemdē bērnus, uzliekot tiem īpašas misijas un uzdevumus.
"Es bērnu gribu, jo gribu ģimeni, viens vīrs vēl nav nekāda ģimene manā skatījumā!" Neapšaubāmi – bērni ģimeni savieno.Bieži vien, ja ģimenē ir konflikti un problēmas, sieviete apzināti vai pat neapzināti pieņemt lēmumu iesviest bērnu. Neplānoti palikt stāvoklī nav nemaz tik sarežģīti, bet kad bērniņš jau pieteicies, viņam tiek uzlikts par pienākumu glābt ģimeni no iziršanas. Ja problēmas attiecībās ir dziļas un nav atrisinātas, ģimene beigās izirst tāpat, bet bērns jūtas vainīgas par vecāku šķiršanos. Bērni gandrīz vienmēr jūtas vainīgi, ja viens no vecākiem aiziet.
Senos laikos ģimenes funkcija tiešām bija radīt mantiniekus, kam atstāt īpašumu. Mūsdienās nekas daudz nav mainījies, ja ģimene ir ar statusu, mantu un stāvokli sabiedrībā. Meita vai vēl labāk – dēls, ir biznesa mantinieks, kuram jāturpina tēva iesāktais. Ja šādā ģimenē dzimis bērns izlemj iet savu ceļu un darīt kaut ko pilnīgi citu, viņš var tikt izstums no ģimenes loka un nosaukts par neveiksminieku.Sieviete izlemj dzemdēt bērniņu "priekš sevis", jo tā arī nav satikusi dzīves vīrieti. Iespējams, ka tas ir pietiekams iemesls svarīgajam lēmums. Tomēr te ir cits risks – vienīgajam bērnam tiek uzlikta milzīga atbildība par mammas laimi. Pārāk mīlēts, lolots un pāraprūpēts, var izaugt vīrietis, kas neprot dzīvot savu dzīvi un izveidot savu ģimeni.Ja tomēr tas izdodas, mīļā un vienīgā mamma kļūst par jaunveidotās ģimenes trešo locekli, kas turpina aprūpēt savu "puisēnu" un rausta aiz aukliņām ikreiz, kad nepieciešama uzmanība. Jo "es tevi viena audzināju, no visa atteicos, bet tu – nepateicīgais…"
Veselībai, jo ārsts iesaka
Joprojām vēl ir maldīgs stereotips, ka dzīvot bez seksa un bez vismaz viena bērna dzemdēšanas ir neveselīgi. Arī ginekologi mudina – nu vismaz vienu jau vajadzētu. Kad saņemsieties? Tāpēc sievietes pēc 35 steidz palikt stāvoklī un laist pasaulē bērnu. Bet grūtniecība nav panaceja pret slimībām, tā pat var saasināt jau esošās kaites."Visām draudzenēm ir bērni, tikai man nav!". Kad apkārt vienas vienīgas grūtnieces un jaunās māmiņas ar ratiņiem, tad šķiet, palikt "baltajam zvirbulim" bez bērniem ir kaut kā nepareizi. Savukārt drosmīgi sev un citiem atzīt, ka bērnus negribas, nepietiek dūšas. Pēc tam, kad bērns jau ir piedzimis un izrādās, ka mātes instinkts tā arī nav pamodies, nākas cīnīties ar dubultu problēmu – kā pieņemt situāciju un kā tikt galā ar bērna niķiem. Vecāki nevar sagaidīt mazbērnus
"Mamma jau piecpadsmit gadus prasa, kad viņai beidzot būs mazbērni. Laikam vismaz viens bērns jāsagādā. Lai liekas mierā…, " reiz kādā ballītē spriedelēja mazliet iereibis zvērināts vecpuisis. Arī vājš arguments, jo vectētiņi un vecmāmiņas gan ar prieku mazbērnu auklēs, bet visas slimošanas un skolas problēmas nāksies viens risināt pašiem vecākiem. Dažreiz tiešām tā arī notiek – sievietes un vīrieši, kas dzemdējuši bērnus vecākiem par prieku, pamazām uztic mazbērna audzināšanu omēm. Lai vecumdienās ir, kas parūpējas
Bailes no vientuļām vecumdienām nav nemaz ne tik rets arguments, lai lektu pēdējā vilcienā un paspētu dzemdēt bērnu pirms iestājas menopauze. Karjera, iespējams, jau ir izveidota un tagad visu enerģija var ielikt, lai izaudzinātu labi izglītotu, labi pelnošu un uzticamu kopēju vecumdienām. Diemžēl ar šādu motivāciju radīts bērns vai nu pārrauj važas un pazūd no vecāku redzesloka pavisam, vai tiešām kļūst par aprūpētāju saviem nevarīgajiem vecākiem un cīnās ar vainas apziņu, ka nejūt sajūsmu par savas misijas pildīšanu.Kāda sieviete atzīst, ka lai bērnu plāno tāpēc, lai pēc gadiem būtu kāds radinieks. Jo laika gaitā tuvinieki diemžēl nomirst - parasti vispirms vecvecāki (varbūt kādam vēl vecāka paaudze), tad vecāki, pēc tam jau pa kādam vienaudzim - un bezbērnu gadījumā cilvēks paliek aizvien vairāk viens.
Lai bērns piepilda nerealizētos sapņus
Vecāki, kas paši nav piepildījuši savus sapņus – mamma nekļuva par balerīnu, vai tēvs – par ārstu, neuzkrītoši vai nepārprotami bīda savas atvases savas sapņu nodarbes virzienā, vadā pa neskaitāmiem attīstošiem pulciņiem, mākslas, mūzikas, sporta skolām. Bet tas vēl būtu mazākais ļaunums.
Daudz traģiskāk ir vērot, kā nerealizējušās skaistumkonkursu dalībnieces savas mazās meitas teju no zīdaiņa vecuma vadā pa bērnu skaistumkonkursiem un burtiski posta mazo meiteņu dzīves, realizējot savus sapņus. Par laimi, tā nav Latvijas problēma.
Latvijā realitāte ir bērns kā ienākumu avots. Ir ģimenes, kurās bērns tiešām ir ienākumu avots vismaz gadu, pusotru, kamēr valsts pārskaita naudu. "Nupat grasījos plānot otru mazuli, jo māmiņalga bija vienīgais daudz maz stabilais ienākumu avots 11 mēnešus. Tagad man būtu bail par savu otro bēbi, varbūt valsts mums atņems pēdējo garozu, " par lēmumu – vai tiešām vajadzīgs vēl viens bērns, reiz prātoja kāda sieviete.Lai gan reiz kāds atraktīvs, enerģisks vīrietis, kas nodzīvojis interesantu, piedzīvojumiem bagātu dzīvi, bet savā 70. dzimšanas dienā atzinies, ka vienīgais, ko nožēlo dzīves nogalē, ka nav radījis bērnus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
