"Zēnam ir 7 gadi. Gudrs, bet ļoti nervozs bērns. Vienmēr grib būt pirmais un būt perfekts. Piemēram, sporta nodarbībās, spēlējot stafetes, uzvar meitenes. Zēnam uznāk dusmu lēkme. Viņš lēkā, mētājas ar rokām, kliedz: "Stulbās meitenes", līst asaras, no kliegšanas pat aizraujas elpa. Cita situācija bērnudārzā - gatavojoties pusdienām, kārto rotaļlietas. Meitenes savu leļļu stūri sakārto ātrāk un iet mazgāt rokas un sēžas pie galda. Zēns atkal kliedz: "Es neieredzu meitenes!".
Arī darbiņus darot, zēns pārdzīvo, ja darbu nav pabeidzis pirmais. Ja audzinātāja parāda, ka uzrakstītajā vārdā ir kļūda, atkal seko iepriekš aprakstītais emociju izpausmes scenārijs. Ja viņam kaut kas tajā brīdī ir rokā, tiek mests vai sists citam bērnam. Vai tā ir septiņgadnieka krīze?"
Atbilde ģimenes atbalsta centra "Līna" psiholoģe Līga Liepiņa.
Ir diezgan dabiski, ka bērni pirmsskolas vecumā un reizēm arī vēl uzsākot skolas gaitas visur grib būt pirmie un nemāk zaudēt. Jautājums ir, cik bieži tas tā notiek un kādas ir emocionālās reakcijas. 5 gados spēlējot kādu galda spēli ir normāli, ja bērns sadusmojas un dusmās izjauc spēli vai dusmās aizskrien prom un raud, saka, ka vairāk neko nespēlēs utml.
Tomēr ap 7 gadiem bērnam vairāk vai mazāk jau vajadzētu būt apguvušam to, ka nevar visur būt pirmais, tas gan neizslēdz, ka kādreiz nevarētu būt spēcīgas emocijas par zaudējumu. Māku zaudēt var trenēt ģimenē kopā spēlējot spēles bērniem un vienmēr neļauj uzvarēt, krāpties vai izdomāt savus spēles noteikumus. Piemēram, spēlē "Cirks", kas ir veiksmes spēle un nav saistīta ar cilvēka spējām, ļoti labi var mācīties, kā veiksme mainās pat viens spēles ietvaros.
Kā reaģēt uz zaudējumu un to, ja iegribas netiek apmierinātas, bērns mācās ģimenē. Ja mazā vecumā bērns reaģē ar dusmu lēkmēm un histērijām, bet vecāks palīdz bērnam viņa emocijas noregulēt un saprast, ka ar kašķi neko nevar panākt, tad arī augot šādas, reakcijas mazināsies.
Svarīgi ir bērnu mazotnē neatstāt vienu ar viņa emocijām, pār kurām viņš nevalda, jo emociju kontrole neattīstās pati no sevis – bērnam ir jāpalīdz nomierināties un saprast, kas īsti notika, atspoguļojot viņa emocijas un rīcību.
Vēl viens faktors, kas var veicināt šādu uzvedību ir, ja bērns nejūtas novērtēts no vecāku puses un netiek apmierinātas patiesās bērna vajadzības, tad no bērna puses seko kāda rīcība, piemēram, histērija, agresija. Parasti pirms tam bērns cenšas dot kādu signāli, ka kaut kas nav tā kā vajag, kaut kas viņam trūkst, ja tas netiek pamanīts, tad var sekot neuzvedība. Piemēram, tas var būt uzmanības trūkums, bērnam vienkārši trūkst laiks, ko vecāks/i pavada kopā ar viņu. Tāds laiks, kur fonā nav TV, dators, netiek veikti mājas darbi vai skolas darbi.
Svarīgi arī ir tas, vai vecāki ir konsekventi savās prasībās, ja viņi tādi nav, tad arī bērna emocionālās reakcijas var būt līdzīgas – pārspīlētas, neatbilstošas situācijai.
Arī uzslavām un komentāriem par bērna paveikto ir jābūt adekvātām un precīzām, ja bērns visu laiku dzird, ka viņš ir vislabākais, visu dara perfekti, tad ārpus mājas, konfrontējoties ar realitāti, var būt neadekvātas emocionālas reakcijas. Adekvāts pašvērtējums nozīmē to, ka bērns apzinās to, kas viņam izdodas ļoti labi un nekrīt izmisumā, ja kaut kas nesanāk tā, kā viņš iecerējis, tas gan nenozīmē, ka viņš nedrīkst bēdāsies, bet tām nevajadzētu būt histērijām.
7 gados bērnam vajadzētu jau saprast, ka katrs cilvēks ir dažāds un ka mana rīcība ietekmē citus un otrādi. Iepriekš minētais nenozīmē, ka bērns ir nemitīgi jākritizē, bet, ja kaut kas neizdodas, tad ir, jāiedrošina mēģināt atkal. Bērniem, kuriem ir tendence uz perfekcionismu, ir jāredz, ka arī vecāki kļūdās un visu neizdara perfekti un ka tas nav pasaules gals. To vecāki bērnam var radīt, pievēršot uzmanību tam, kas viņiem ikdienā neizdodas.
Vēl ir jāpadomā vai nav kaut kas mainījies ģimenē, ja bērns ir visu laiku bijis vienīgais un ģimenē ienāk brālītis vai māsiņa, tad sajūta, ka viņš ‘’tiek nogāzts no troņa’’ var likt viņam uzvedībā regresēt. Tad atkal ir vecāku atbildība, kā palīdzēt bērnam šo krīzi pārvarēt, palīdzēt viņam sajusties īpašam un atrast savu vietu ģimenē.
Vienmēr arī jāņem vērā ir bērna temperaments un tas, cik bērns kopumā ir regulējams, kā spēj pielāgoties jaunām situācijām, pārmaiņām. Šādas asas reakcijas var būt arī nervu sistēmas īpatnības, kad bērnam vajadzīga kāda speciālista palīdzība, kas palīdz izprast, kas ar bērnu notiek un atrast labāko risinājumu, lai neciestu neviens.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
