Laimīgu vecāku un labi audzinātu bērnu tandēma noslēpumi  (13)

Pat ja niķu, dusmu vai aizvainojuma lēkmē bērni mūs stumju prom, patiesībā vienīgais, ko krīzes brīdī viņiem vajag, ir pieejami vecāki. Ja viņi paklūp (emocionāli vai fiziski), tad tikai vecāki var sniegt to atbalstu, ko nekad un nekādos apstākļos nespēs sniegt draugi, skolotāji vai klases biedri.

Vismaz tā nav vajadzētu būt. Vai tas nozīmē, ka vecākiem vienmēr jāliek apakšā spilventiņš un jāmierina sava atvase? Nebūt nē! Drīzāk jāpieņem fakts, ka bērni jāmīl vienlīdz stipri gan tad, kad viņi ir labi un ar viņiem var lepoties, gan arī grūtā brīdī un tad, kad bērni "nav labi un paklausīgi". Vienīgais, no kā var saņemt beznosacījuma mīlestību, ir bērnības laiks un vecāki. Jo īpaši mamma.

Ģimenes kuģi ir jāvada pieaugušajiem, kas nosaka noteikumus un robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Protams, ka robežas vienmēr izraisa protestus, bet patiesībā tieši stingrie noteikumi un skaidri zināmās prasības dod bērnu dzīves drošību gan mazotnē, gan vēlāk tīņa vecumā un pat jauniešu gados. Bērniem patīk autoritatīvi vecāki, ar kuriem gan var pacīnīties, bet ne uzvarēt. Kurš gan grib, ka kuģa kapteinis - tēvmāmiņa, ir vārguļi? Vēl sliktāk ir, ja situācijas vadību pārņem pats bērns.

Dažreiz vecāki negrib apbēdināt savus mīlulīšus un piekāpjas, tādējādi izdarot īstu lāča pakalpojumu. Savukārt bērni tā arī neiemācās svarīgo dzīves patiesību - ne vienmēr viss ir dabūjams un atļauts, bet tas nebūt nav pasaules gals. Toties bērni drīkst dusmoties un samierināties, kā arī saprast, ka spēj arī ar nepatīkamajām emocijām tikt galā paši.  Pat ja mamma visu neļauj, viņa tāpat mīl!

Būt konsekventam savās prasībās nenozīmē to pašu, ko būt nežēlīgam vai nepamatoti stingram. Konsekvents ir paredzams, bet paredzamība nozīmē stabilitāti. "Katru vakaru pēc ziņām mēs ejam gulēt, bet pirms tam - tīram zobus un lasām grāmatu. Mēs neēdam dzīvojamā istabā, bet brīvdienās kopīgi apmeklējam baseinu!" - ritms, režīms un paredzamība dod drošības sajūtu.

Bet kā ar fleksibilitāti? Tieši rutīna dod iespēju trenēt arī prasmi pielāgoties izmaiņām. Pat nelielas izmaiņas - vecvecāku atbraukšana ciemos, vecāku došanās nelielā ceļojumā, izsit ikdienas režīmu no iepriekšējā ritējuma un trenē prasmi pielāgoties. Vienīgais, ko vecākiem būtu jāizdara - jāpaskaidro bērniem, kāds ir izmaiņu iemesls un kāpēc ir izveidojusies šī situācija.

Ļoti bieži vecākiem gribas savos bērnos ieraudzīt kaut ko izcilu, tāpēc pat mazus sasniegumus uztveram ar sajūsmu. "Ak, viņš jau iet uz podiņa!", "Kāds malacis, pats uzvilka zeķes!", "Cik lieliski, ka mazulis prot novākt aiz sevis istabu!". Tas viss tiešām ir brīnišķīgi, bet būs dienas, kad viņš to darīt negribēs un nedarīs. Arī pieaugušajiem, kuriem mēdz būt vienkārši slinkums, 3. prognoze vai PMS dienas, kad neko negribas un nav spēka. Tāpēc esiet reāls! Neesat kritiskāks un prasīgāks pret jaunāko ģimenes locekli nekā pret sevi pašu.

Arī regresija, pat vēlme atkal būt "kā maziņam", negribēšana kaut ko jaunu apgūt ir pilnīga normāla izaugsmes daļa. Solis uz priekšu, divi atpakaļ. Divi uz priekšu, viens atpakaļ. Pat ja viss iznāk tā, kā iecerēts, vecāku drošā roka blakus ir vienkārši nepieciešama.

Bērni ir no mums, bet viņi nav tieši tādi paši kā mēs. Pat izskats atšķiras, nemaz nerunājot par personības īpatnībām. Tik daudzi vecāki ir nepatīkami pārsteigti vai vismaz šokēti, kad atklāj, ka viņu bērns NAV tāds pats kā viņi, ka viņš nedomā un negrib to pašu, ko mamma vai tētis. Pat temperaments nav tāds pats!

Kāda mamma, kas rotaļistabā vēroja savus 2 gadus veco dēlu, kas negribēja iesaistīties kopīgās spēlēs, secināja, ka bērnam ir bail. "Vai redzat, cik viņš ir nobijies?". "Pēc kā jūs spriežat, ka viņš baidās?". "Es zinu šo sajūtu, bērni ar mani negribēja spēlēties un es jutos nožēlojami," atbildēja sieviete.

Jūsu bērni nav jūs, nepiedēvējiet viņiem savas sajūtas un sapņus. Vecāku pagātne nenozīmē, ka tāda pati būs arī bērnu nākotne.