Miljonāre iesaka: Nepērciet bērniem telefonu, lai nopelna paši!  (85)

Latvijā viņa bija ieradusies, lai seminārā pastāstītu, kā ir audzinājusi savus bērnus, lai viņi būtu finansiāli neatkarīgi. "Esmu šeit un braucu uz citām valstīm, lai aicinātu vecākus aizdomāties un nepieļaut tās kļūdas, ko jau gadu desmitiem pieļauj amerikāņu vecāki. Mūsu bērni – jaunā paaudze, jau ir gandrīz zaudēti, jo pieraduši saņemt visu, ko grib, bet izauguši, dzīvo no valsts pabalstiem".

"Pasaulē 98% cilvēku strādā tam, lai nopelnītu naudu atlikušajiem 2%, kam pieder visas pasaules bagātības. Tāpēc mans veiksmes princips ir – dari otrādi, nevis tā, kā visi, un tev veiksies! Ja visi pērk kādu vienu preci, nepērc to! Ja visi rīkojas pēc viena šablona, dari otrādi! Un tev būs daudz lielākas iespējas nokļūt tajos 2%, kas ir mazākumā," tā savu dzīves formulu skaidro Džonsone.

Ne viss, ko iesaka miljonāre un personības attīstības eksperte, der Latvijas situācija, tomēr ir lietas, kas vismaz liek aizdomāties.

Bagātie cilvēki saviem bērniem kopš mazotnes uzliek skaidri noteiktus mērķus. Viņi audzina Hārvardas universitātes absolventus, nākamos uzņēmumu vadītājus, nākamos prezidentus, nākamos ārstus. Pārējie cilvēki dzemdē bērnus un dzīvo ar domu, ka varbūt paveiksies.

"Kad manu draugu ģimenē, kurai pieder savs bizness izdevējdarbības jomā, dēls negribēja studēt un vispār nezināja, ko grib darīt dzīvē, tēvs pieņēma kardinālu lēmumu. Jaunietis uz nedēļu bez nodrošinājuma tika nosūtīts strādāt bezpajumtnieku patversmē. Pēc nedēļas pusaudzis bija ļoti motivēts studēt un iesaistīties ģimenes biznesā, " stāsta Džonsone.

Būt par muļķi nav kauns, kauns ir negribēt neko uzzināt un iemācīties. "Kad sāku savu biznesu, es biju apaļa nulle itin visā, man nebija un nav koledžas diploma, mani vecāki – narkomāni, kas diennaktīm skatījās televīzijas pārraides, ne par ko neinteresējās un neko man neiemācīja. Bet man nebija kauns atzīt, ka es neko nezinu un jautāt, jautāt, jautāt!" Cilvēks, kas nāk ar apziņu, ka ir ļoti gudrs un visu zina, nedrīkst kļūdīties, no viņa prasa līdzvērtīgu attieksmi un vienmēr adekvātu, pareizu rīcību. Turklāt gudrie domā, ka viņiem nekas nav jāmācās. Sabiedrība no viņa gaida to, ka viņš visu zina un vienmēr visu dara pareizi. Par laimi, ja esi sevi pozicionējis kā nezinīti, tad tev ir atļauts kļūdīties.

Tas dod gara brīvību riskēt, kļūdīties, izgāzties un atkal celties un darboties. Nebaidīšanās riskēt un zaudēt ir visu uzņēmēju un finansiāli neatkarīgu cilvēku rakstura īpašība.

Kas ir visiem "normāliem" cilvēkiem, katram bērnam? Pareizi – televizors, dators un mobilais telefons. Džonsones bērni pirmo mobilo telefona saņēma 16 gados, pirmais dators viņiem bija tēva vecais dators, televizors ģimenes mājās nav vispār.

"Mani bērni nevar atļauties mobilo telefonu, jo viņi paši nepelna," komentē māte. Mobilais telefons iemāca neorganizēt un neplānot savu laiku, bet televizors parāda nepareizos dzīves modeļus. Ko jum iemāca multiplikācijas filma "Bobs Sūklis"? Slinks, izlaidīgs, nihilistisks vīrelis priecājas par to, ka apved ap stūri pārējos. Vai jūs novēlat saviem dēliem izaugt par tādiem vīriešiem, vai jūs novēlat savām meitām tādus vīrus? 30 dienas neskatoties televizoru, no šīs atkarības ir iespējams atbrīvoties.

Tuvojoties nedēļas nogalei, ko dzird bērni? Beidzot piektdiena, varēšu atpūsties no TĀ darba, un priekšnieks man ir cūka, padotie neklausa un darbs vispār riebjas. Tas pašos pamatos iemāca, ka darbs ir slikti, grūti, nepatīkami. Šādi domāt trenēti bērni nebūs motivēti paši strādāt vai uzsākt savu biznesu, uzskata uzņēmēja.

Tāpēc viņas bērni jau no 2 gadu vecuma veic vienkāršus mājas pienākumus, bet no 11 gadu vecuma pienākumu klāsts ir vērā ņemams, jo "viņi tā maksā par dzīvošanu un ēšanu mūsu mājā, jo nekas dzīvē nav par velti." Ģimenē nav pavāres, uzkopējas vai aukles. Ar visu tiek galā paši.

Veicot darbiņus, kas nepatīk, kuru izpildei ir jāpiespiežas, cilvēks attīsta raksturu, gribasspēku, mērķtiecību. Darot to, kas patīk, sevi nav jāpārvar. Tas neko nemāca.

"Es dodu 50 dolārus gadā apaviem un nopērku četrus pārus džinsu nēsāšanai. Nekādus daiļos apavus par tādu naudu nopirkt nevar, bet, ja gribi ko skaistāku – strādā un nopelni, vai arī gaidi atlaides!" Tādā veidā bērniem tiek nodrošināts pats nepieciešamākais, bet savas vēlmes un fantāzijas, ja ļoti gribas, jāpapūlas īstenot pašiem.

"Pats sliktākais, ko vecāki var izdarīt – pelnīt naudu, lai iedotu bērniem to, kas pašiem trūka bērnībā. Kad bērni kļūst pilngadīgi, viņi nonāk pasaulē, kurā nevarēs atļauties dzīvot tā, kā to nodrošināja vecāki " skaidro Džonsone.

Ir tikai divas izvēles – tērēt naudu lietām, kas nav vajadzīgas, un ļaut iegūt labu izglītību un ceļot to uzņēmēju bērniem, kas tirgo šīs nevajadzīgās lietas, vai arī iemācīt bērniem, ka naudu var pelnīt, krāt un investēt. "Kā motivēt bērnu netērēt naudu tur, kur tas nav vajadzīgs? Mums mājās ir noteikums – sakrāj 10 dolārus, un es tev vēl 10 iedošu klāt. Kad nauda ir sakrāta, pirkt drīkst lietas, kas ir investīcija, kas tev ļauj augt un attīstīties – velosipēdu, mūzikas instrumentu, ceļojumu." Nepērciet to, ko pērk citi! Vairumā gadījumu tās ir liekas lietas, kas aizņems telpu.

Lielākā daļa veiksmīgu biznesa cilvēku ir emocionāli un materiāli devīgi. Viņi neesot skaudīgi un ir ļoti dāsni, stāsta miljonāre. "Māciet cieņu, tas ir ļoti svarīgi, lai būtu veiksmīgs cilvēks!"

Ne velti Bībelē noteikts, ka 10% ir jāziedo. To Džonsone iemācījusi arī bērniem – no katra nopelnītā dolāra 10% tiek ziedoti bāreņiem, 20% veltīti atpūtai un paša priekam, pārējais noguldīts krājkasē jeb kā viņa saka – investēts nākotnei un idejām.

Paldies "Valodu vēstniecībai" par iespēju apmeklēt semināru