Laumas meitiņa Helēna pašlaik mācās 3. klasē parastajā skolā un ir viena no Latvijas slēpošanas sporta uzlecošajām zvaigznēm. Kad vecāko klašu meitenes sāk ķircināt par dzirdes aparātiņiem, Helēnai nākas pastāvēt par sevi. Dzirdes aparātiņus meitene nēsā no 4,5 gadu vecuma, kad mamma devās uz Dzirdes centru, kurā atklāja, ka Helēnai abām austiņām ir 4. pakāpes vājdzirdība.
Līdz tam mamma gaidīja, kad Helēna sāks runāt. Mazulīte piedzima vieglās dzemdībās un līdz gadiņam bija vesels, labi attīstīts bērns. Gada vecumā viņa saslima, nācās lietot antibiotikas, kuru blaknēs bija norādīts, ka tās var atstāt ietekmi uz dzirdi. Ārsti nevar pateikt, vai tieši tās tas arī notika. Helēna nesāka runāt ne divu, ne trīs gadu vecumā, toties viņa, skatoties pieaugušo sejās, tīri labi prata komunicēt ar cilvēkiem. Tagad skaidrs, ka patiesībā viņa nolasīja teikto no lūpām. Meitenīte mēģināja arī runāt pati, bet skaņas un vārdi bija neskaidri un grūti saprotami. Pēc tam Dzirdes centrā atklāja smagu vājdzirdību. Vecāki un ārsti mācīja bērnu runāt. Protams, tas prasīja daudz laika, pacietības un izturības, atzīst Lauma.
Dzirdes centra ārste Sandra Kušķe piekrīt, ka atklājot dzirdes traucējumus, milzīgas darbs gaida ne tikai ārstus un bērnu. Strādāt nāksies arī vecākiem. Bērna, kuram ir dzirdes traucējumi, vecākiem jārēķinās ar pacietību un milzīgu darbu. Ja vecākiem dzīvē ir citas prioritātes, bet laika bērna attīstībai paliek maz, lai cik gudras būtu tehnoloģijas, bērns neapgūs runas mākslu arī pēc dzirdes implanta ievietošanas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
