To, ka vardarbība mūsu valstī ir ļoti izplatīta, vēlreiz apliecinājis Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras ziņojums "Vardarbība pret sievietēm. ES mēroga apsekojums", kurā Latvija līdz ar Somiju un Dāniju ierindota starp valstīm, kur sievietes kopš 15 gadu vecuma visbiežāk bijušas pakļautas partneru fiziskai un/vai seksuālai vardarbībai. Protams, retāk, bet vardarbības upuru lomā var būt arī stiprā dzimuma pārstāvji, turklāt tai bez iepriekš minētajiem var būt arī citi veidi.
Ļoti gribas ticēt, ka no šā gada 31.marta vardarbības izpausmes mūsu valstī ievērojami saplaks, jo spēkā stājas principāli jauns tiesiskais regulējums, kas līdzšinējās upura un varmākas attiecības faktiski apmet "ar kājām gaisā".
Mājoklis jāpamet nevis upurim, bet pāridarītājam
Izmaiņas īsumā var izteikt šādi: ja pret kādu personu ir vērsta jebkāda fiziska, seksuāla, psiholoģiska vai ekonomiska vardarbība, kas notiek starp bijušajiem vai esošajiem laulātajiem vai citām savstarpēji saistītām personām neatkarīgi no tā, vai aizskārējs dzīvo vai ir dzīvojis vienā mājsaimniecībā ar aizskarto personu, upuris var vērsties pēc palīdzības policijā vai ar pieteikumu tiesā un, ja tam ir pietiekams pamats, iegūt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Tas nozīmē, ka tiesa var noteikt šādus pagaidu aizsardzības līdzekļus:
- pienākumu atbildētājam atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo prasītājs, un aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā;
- aizliegumu atbildētājam atrasties tuvāk par tiesas lēmumā minēto attālumu no mājokļa, kurā dzīvo vardarbības upuris,;
- aizliegumu atbildētājam uzturēties noteiktās vietās;
- aizliegumu atbildētājam satikties ar prasītāju un uzturēt ar to fizisku vai vizuālu saskari;
- aizliegumu atbildētājam jebkurā veidā sazināties ar prasītāju;
- aizliegumu atbildētājam, izmantojot citu personu starpniecību, organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar prasītāju;
- aizliegumu atbildētājam izmantot prasītāja personas datus;
- citus aizliegumus un pienākumus, kurus tiesa vai tiesnesis noteicis atbildētājam un kuru mērķis ir nodrošināt prasītāja pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
Pirmām kārtām viss iepriekš minētais nozīmē, ka vardarbības upurim vairs nevajadzēs bēgt no sava pāridarītāja, bet, gluži pretēji – mājoklis būs jāpamet varmākam, un viņš tam nedrīkstēs tuvoties (gan ar nosacījumu – ja atbildētājs sasniedzis pilngadību). Par to gādās policija, tiesa, un, ja vardarbībai pakļauti bērni, tiesības iesniegt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret varmācību ar grozījumiem likumā "Par bāriņtiesām" dotas arī bāriņtiesām.
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska pauž viedokli, ka Latvijā attieksmē pret vardarbību sākusies jauna ēra: "Līdz šim fiziskas vardarbības gadījumos īstenībā pat nebija cita risinājuma, kā uzsākt kriminālprocesu par miesas bojājumiem – ja nodarījumi bija atbilstošā smaguma pakāpē. Ja tie nebija tik bīstami, tad policija vainīgo varēja aizturēt īslaicīgi, brīdināt, bet viņš tik un tā atgriezās mājās un visbiežāk turpināja tuviniekus terorizēt. Šobrīd, var teikt, izveidojies tāds standarts: ja ģimenē ir vardarbības situācija, tad, lai no tās izvairītos, no mājas bēg projām māte ar bērniem vai sieviete viena pati, bet vardarbīgā persona bez jebkādām raizēm paliek mājoklī."
Kā lemj par pagaidu aizsardzību?
Pieteikums par pagaidu aizsardzību noformējams pēc noteikta, Ministru kabineta apstiprināta parauga, kurā iekļautas nepieciešamās ziņas gan par aizsardzības prasītāju, gan atbildētāju, apstākļiem, kuru dēļ aizsardzība nepieciešama, kā arī piemērojamie aizsardzības līdzekļi.
"Ja persona vēršas tiesā pati, tai ir jāmēģina raksturot, kāda veida vardarbība pastāv, un viņai ir jāspēj ticami un pamatoti to izklāstīt. Ja ir liecinieku liecības, ierakstīti, nofilmēti, fotografēti materiāli, tas viss ir iesniedzams tiesā un vērtējams kā pierādījumi. Taču, kā liecina krīzes centru pieredze, personas, kuras dzīvo vardarbības situācijās, visbiežāk nav tādā emocionālā stāvoklī, lai spētu mērķtiecīgi savākt pierādījumus un tikai tad vērsties tiesā," stāsta D.Palčevska. "Tāpēc civilprocesā ieviests diezgan " revolucionārs" risinājums, ka cilvēks var vērsties tiesā arī bez pierādījumiem un izklāstīt vardarbības situāciju savā pieteikumā. Ja tā ir bīstama un nekavējoties novēršama, tiesa uz šī pieteikuma pamata var vienas darba dienas laikā izdot pozitīvu lēmumu, lai personu pasargātu no vardarbības. Galvenais - tiesai ir jānotic, kāpēc situācija ir uzskatāma par vardarbību, un jo īpaši sākumā lielā mērā tas būs izpratnes jautājums, sevišķi tad, ja iepriekš nav iesaistīta policija.
Iespēja ir, ja ir vēlme ko mainīt
Inese Ruka, biedrības "Skalbes" psiholoģe: "Kad Latvijā sāka aktualizēties jautājums par tiesiskā regulējuma izmaiņām, darba grupā kā nevalstisko organizāciju pārstāvjus uzaicināja gan mūs, gan biedrību "Resursu centrs sievietēm MARTA". Man šķiet, ka šīs likumu izmaiņas nodrošina divas lietas: ir panākts, ka visos līmeņos tiek atzīts, ka vardarbība ģimenē ir vardarbība, nevis ģimenes iekšējā lieta, policijai būs pienākums reaģēt uz šādiem izsaukumiem, turklāt tai doti reāli instrumenti konkrētai rīcībai. Policija var varmāku aizturēt uz ievērojami ilgāku laiku, un upuris pa to laiku var sākt rīkoties, lai sevi pasargātu un pieņemtu attiecīgus lēmumus. Varbūt pēc pāris nedēļām sieviete teiks - lai viņš nāk mājās! Bet tām, kuras gribēs kaut ko mainīt, šīs iespējas nu ir dotas. Tas ir otrs lielākais sasniegums."
Visu rakstu lasiet Latvijas Vēstneša portālā "Par likumu un valsti"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!