Rotas ar senām latvju zīmēm: sargā, dziedina un stiprina attiecības  (39)

Jau akmens laikmetā


Vairāki ģeometriskā ornamenta pamatelementi (slīpais un taisnais krusts, līklocis, skuja, rombs, aplis jeb saulīte) ir pazīstami jau kopš akmens laikmeta pirms divarpus miljoniem gadu. Gadsimtiem ritot, zīmes gan saglabājās, gan bieži papildināja cita citu, pat saplūda un ar laiku kļuva par patstāvīgām zīmēm, grāmatā “Arheoloģijas ceļvedis latviešu un Latvijas vēsturē” raksta vēsturnieks Arnis Radiņš. “Dzelzs laikmeta beigās visizplatītākais bija ugunskrusts, jumtiņš, jumis, saule un stūrainā saule. Daudzas no lietotajām zīmēm ir sastopamas arī citu tautu kultūrā, bet tieši to kombinācijas veido attiecīgajai etniskajai grupai raksturīgu ornamentu. Ornaments bija cieši saistīts ar reliģiskajiem ticējumiem. Senie zīmju nosaukumi, kas saistīti ar mitoloģiskajiem priekšstatiem, dabas spēku personificējumiem, daudzos gadījumos tagad jau aizmirsti.”

Latvju zīmēm piemīt liels spēks – tās spēj aizsargāt, dziedināt, nest veiksmi, stiprināt attiecības, vairot pārticību un vēl citādi iedarboties. Protams, ir jāzina šo zīmju simboliskā nozīme, kā arī jābūt pārliecinātam par to iedarbību.

Daudz informācijas

Senatnē rotas ne vien saturēja apģērbu un greznoja cilvēku, bet arī liecināja par viņa mantisko un sabiedrisko stāvokli un etnisko piederību. – Tiem, kuriem bija augsts statuss sabiedrībā, rotas varēja būt no vairāku metālu sakausējuma vai pat ar sudraba platējumu, ne tikai no bronzas, – uzsver rotu meistare Inita Straupe. Kopā ar dzīvesbiedru rotkali Vitautu Straupi viņa kopš studiju gadiem no sudraba veido baltu rotu atdarinājumus un rada oriģināldarbus, pamatojoties uz bagātīgo etnogrāfisko mantojumu, kas apkopots Ernesta Brastiņa, Oskara Lamstera, Valda Celma un citu seno zīmju pētnieku sarakstītajās grāmatās.

Senču rotas atrada kapulaukos, veicot arheoloģiskos izrakumus. Apglabājot aizgājēju ietērpa svētku drānās un aplika arī viņam piederošās rotas. Inita Straupe stāsta, ka pēc vīrieša rotām varēja noteikt viņa sociālo stāvokli, bet sievietēm – etnisko piederību. – Sievietes rotas mantoja pa mātes līniju. Zinot reģionam raksturīgās rotaslietas, iespējams secināt, ka zemgaļu vai lībiešu apdzīvotajās vietās ieprecējusies latgaļu meitene vai pat atnācēja no tālienes, piemēram, Gotlandes.
Sievietēm rotu komplekts bija bagātīgāks nekā vīriešiem un arī vairāk rotāts ar zīmēm. Krekla saspraude, lielā sakta – villaines saturēšanai, kakla riņķi, spirālaproces, gredzeni, amuletu piekariņi… Vīri izmantoja krekla saspraudi, aproces, gredzenus, lielo saktu vai adatu apmetņa saturēšanai. Rotas bija arī bērniem – tādas pašas kā pieaugušajiem, tikai daudz mazākas. Interesanti, ka gan pie mazuļa rotām, gan apģērba stiprināja zvārgulīšus, lai māte, dzirdot to skaņas, varētu vieglāk atrast savu atvasīti.

Biežāk izmantotās zīmes

Māksliniece stāsta, ka šodien rotās plašāk izmanto Dieva, Saules un Māras zīmi, arī Krusta zīmes motīvus. – Krusts var būt vērsts vertikāli vai horizontāli vai arī novietots 45 grādu leņķī. Vienai no šīm zīmēm piemīt spēja iedvest mieru, piebremzēt rotas nēsātāja pārāk straujo skrējienu, bet otra ir vērsta uz kustību, tādēļ noder cilvēkam, kurš jūtas iestrēdzis kādā situācijā, grib uzsākt kaut ko jaunu.

Rotkale novērojusi, ka tuvinieki, pavadot savus mīļos strādāt vai mācīties uz ārvalstīm, bieži viņiem dāvina rotas ar Māras krustu, Dieva zīmi, Jumi, Ūsiņa zīmi. Tās gan aizsargā, gan atgādina par mājām un mudina atgriezties.

Mīļotajam vīrietim kaklā var iekarināt rotu ar Laimas zīmi, Māras krustu, lai veicas darbos, bet bērnam – Dieva zīmi garīgas attīstības ceļam. Sievietei piemērota ir Saules zīme, arī Dieva zīme kombinācijā ar Māras zīmi. Lai mājās netrūktu naudas, jāizvēlas Laimas slotiņa vai Jumis, bet attiecības stiprinās Dieva zīme.