Tests: Nosaki, kāds ir tavs vecāku personības tips  (2)

Lai kurš no šiem tipiem tu būtu, ar šīs sistēmas palīdzību ir iespēja paraudzīties uz pasauli tā, kā to redz bērns un izmantot jauniegūto skatījumu, lai sasniegtu bērna audzināšanā izvirzītos mērķus. Šis tests nāk no grāmatas "Noskaidro, kāds ir tavs vecāku personības tips" ("Know Your Parenting Personality", autore Dženeta Levaina).

Tu un tava bērna personība

Tu atklāsi, kā tava personība motivē tavu kā mātes izturēšanās veidu un kā tava bērna personība ietekmē tavējo. Šīs zināšanas tev dos brīvību, kas nepieciešama, lai kļūtu par patiesu audzinātāju un padomdevēju savam bērnam. Šī svarīgā informācija sniegts vecākiem ieskatu, kā veidot dziļākas, noturīgākas un mazāk saspringtas attiecības ar saviem bērniem. Tā palīdz padziļināt saskarsmi, mainīt destruktīvas uzvedības modeļus un veicināt bērna personības attīstību.

Motivācijas noskaidrošana

Sāksim ar astoņiem vienkāršiem jautājumiem. Šajā metodoloģijā, ar kuras palīdzību tiek identificētas tavas personības pamatiezīmes un dominējošā motivācija, nav pareizu vai nepareizu reakciju. Kad būsi sapratusi savu motivāciju, tu būsi gatava noskaidrot, vai tevī dominē Moralizētāja, Palīdze, Organizētāja, Sapņotāja, Analizētāja, Apšaubītāja, Izklaidētāja, Aizsargātāja vai Miera uzturētāja. Katram jautājumam seko trīs apgalvojumi. Izvēlies to, kurš tev šķiet visatbilstošākais.

Domājot par sevi kā bērna audzinātāju, kurš no sekojošajiem raksturojumiem visprecīzāk atbilst tavam stilam?

a. Jebkurš bērna audzināšanas stils nozīmē mijiedarbību un enerģiju, kontaktēšanos ar bērnu. Sev es jautāju, vai man izdodas nodibināt ar bērnu kontaktu emocionālajā līmenī? Es cenšos sajust, no kurienes nāk mans bērns. Vai viņš saprot, no kurienes es nāku? Kā bērns redz mani? Ir svarīgi, lai mūsu saskarsme būtu jēgpilna.

b. Mans bērna audzināšanas stils ir intuitīvs. Es intuitīvi sajūtu, kas ir labi un kas ir slikti, kas ir taisnīgi un kas nē. Konflikta situācijās mana attieksme ir nenoteikta, taču, kad man ir kas sakāms, man ir liela nepieciešamība to pateikt un tikt uzklausītai. Man nepatīk, ja mani apgrūtina ar nesvarīgām prasībām vai sabiedrības viedokli par to, kā vajadzētu būt.

c. Mans bērna audzināšanas stils ir intelektuāls, par to nav šaubu. Mani interesē, kā bērns domā, pārstrādā informāciju un strādā ar idejām. Es dzīvoju savās domās, man ir svarīga konceptualizācija, iztēle, pārdomas, izpēte un pierādījumi. Vārds "racionālisms" man nozīmē ļoti daudz.

Novērtē veidu, kādā tu komunicē ar savu ģimeni.

a. Man patīk viennozīmīgas un skaidras attiecības. Es neizmantoju viltu vai untumus. Par lietām es runāju tā, kā tās saprotu un cenšos pēc labākās sirdsapziņas. Ģimenei es godīgi pasaku visu tieši tā, kā domāju.

b. Man patīk pasniegt visu pēc iespējas pozitīvākā gaismā, ne jau melot, bet atrast veidu kā nodibināt saskarsmi, lai būtu pārliecināta, ka saņemšu reakciju. Tāpēc es savā ziņā rīkoju tādu kā šovu, uzsveru savas idejas, meklēju izteiksmes nianses, kas man palīdzētu pasniegt savu domu izteiksmīgāk. Es izmantoju emocijas un mazliet dramatisma, jebko, kas varētu palīdzēt viņiem mani labāk saprast.

c. Es cenšos par visu runāt pēc iespējas konceptuālāk un intelektuāli tīrāk. Man patīk uzdot jautājumus, trenēt savu skepsi, būt vērīgai domātājai. Es cenšos noskaidrot, kas slēpjas aiz virskārtas. Es vēlos, lai arī mani bērni iemācītos domāt līdzīgā veidā. Ja mēs varam palikt pie racionālā un loģiskā, mēs nezaudēsim stabilo pamatu zem kājām.

Tu centies iemācīt bērnam kā atrisināt problēmas un pieņemt lēmumus, veicināt viņa personības pozitīvu izaugsmi. Kādi aspekti tev šajā procesā šķiet vissvarīgākie?

a. Es veicinu viņu izaugsmi, izmantojot rosinošu prāta aktivitāti, atbilžu meklēšanu un aizrautību, kas rodas, atklājot jaunas iespējas, plašākas sakarības vai secinājumus. Šī psiholoģiskā enerģija stimulē arī manu domāšanu. Man tas patīk.

b. Es veicinu viņu izaugsmi, novērtējot viņus kā cilvēkus. Es viņus iepazīstinu ar visdažādāko cilvēcisko kontaktu un attiecību iespējām: emocionālajiem pacēlumiem un kritumiem, kopības izjūtu, kas rodas brīžos, kad piedzīvojam kādu dziļu savstarpēju saikņu esamību. Mana ģimene ir kā maza pasaule, kas ir pilnīga pati sevī, tajā mēs kopīgi izspēlējam savas dzīves - tā ir vienotība, kas balstīta uz empātiju un cilvēcisku sapratni.

c. Es veicinu viņu izaugsmi, cenšoties vadīt viņus virzienā, kur viņi varētu izcelties un rast savas dzīves piepildījumu. Cilvēkiem ir nepieciešama patības un savas vietas apziņa. Pasauli izprast ir grūti - apmaldīties tajā ir pārlieku viegli. Mācīt bērnus nozīmē dot viņiem zināmas iemaņas, prasmes, ceļa kartes, kas viņiem palīdzēs šajā dzīves ceļojumā.

Lai gan parasti tu ar bērniem saproties labi, laiku pa laikam gadās arī konflikti. Ko viņi šādos strīdu brīžos saka par tevi?

a. Runājot ar viņiem, es kļūstu pārāk emocionāla, viņiem šķiet, ka es cenšos ar manipulāciju palīdzību piespiest viņus kontaktēties ar mani. Kāpēc gan es nevarētu pateikt visu atklāti? Gandrīz šķiet, ka man būtu vajadzīga viņu atzinība.

b. Esmu pārāk abstrakta, pārāk teoretizējoša, pārāk atsvešināta. Viņiem no manis vajadzīgs tikai emocionāls, personīgs kontakts. Mēs runājam, viņi klausās, bet viņiem ir sajūta, ka es īsti neesmu šeit, ka es savā prātā esmu kaut kur tālu prom. Jo vairāk viņi cenšas atrast, kur viņi ir kopā ar mani, jo vairāk es distancējos. Viņiem rodas šaubas, vai emocionālā līmenī es vispār kaut ko uztveru.

c. Es spēju radīt nesatricināma, stabila, nepielūdzama spēka iespaidu, lai gan parasti es pati to tā neuztveru. Es zinu, ka varu ieņemt savas pozīcijas, un nekas, ko cilvēki teiks vai darīs, nespēs mani no tām izkustināt. Esmu saņēmusi pārmetumus, ka esmu pārāk neelastīga, stūrgalvīga un kritiska. Parasti es neapzinos, kādu iespaidu atstāju uz cilvēkiem.

Tavam bērnam skolā ir nepatikšanas kāda nopietna pārkāpuma dēļ. Kā tu centīsies palīdzēt šādā grūtā brīdī?

a. Es cenšos palīdzēt, saglabājot loģiskās domāšanas spējas un neļaujot vaļu emocijām. Es varu izskaidrot bērnam skolas noteikumos paredzētā soda neizbēgamību. Vislabāko atbalstu es varu sniegt, esot loģiska. Tad mēs varam racionāli apspriest notikušo un es varu palīdzēt bērnam saprast iemeslus, kas noveduši pie šī iznākuma. Bērns zina, cik ļoti es viņu mīlu, tam nav nekāda sakara ar šo gadījumu - skolas noteikumi paliek skolas noteikumi.

b. Es cenšos palīdzēt, esot tieša un konkrēta, atklāti izrunājoties ar bērnu. Mēs abi zinām, ka esam vienoti, cik nesatricināmi es viņu mīlu. Šis notikums nekādā ziņā neietekmēs mūsu attiecības, tā nu tas vienkārši ir noticis. Bērns ir pieļāvis kļūdu. Mēs visi kļūdāmies. Vislabāk šādos gadījumos atklāti izrunāties, necenšoties runāt kaut ko lieku.

c. Es cenšos palīdzēt, liekot bērnam saprast, cik svarīgs viņš man ir. Man vispār nepatīk šādas situācijas. Kad bērnam ir nepatikšanas, tās man ir īstas sirdssāpes. Šādas situācijas mani uztrauc vairāk nekā es to vēlos atzīt - emocionālas raizes mani patiešām nomāc. Savu bērnu es tik labi pazīstu, es zinu, kā viņš jūtas, it kā tā būtu es pati. Lai gan bērns ir rīkojies nepareizi - un mēs visi to zinām - es centīšos likt viņam saprast, cik ļoti viņu mīlu.

Pēdējā brīdī bērns tev pasaka, ka vēlas savu dzimšanas dienu svinēt kopā ar draugiem, labi zinot, ko tu esi ieplānojusi šai dienai. Kāda ir tava pirmā reakcija?

a. Neticība - es to pilnīgi nespēju akceptēt. Es saprotu, ka bērnam ir jāaug un jākļūst neatkarīgam, bet kāpēc tieši šodien, kāpēc tieši dzimšanas dienā? Mēs esam plānojuši šīs dienas pasākumus jau mēnešiem ilgi. Viņš zina, cik ļoti man patīk dzimšanas dienas. Esmu tik sarūgtināta, šķiet, ka mana sirds lūst. Man būs vajadzīgs laiks, lai tiktu tam pāri.

b. Šķiet, man vajadzēja paredzēt, ka tāds brīdis pienāks. Viņš par kaut ko tādu ieminējās jau pagājušajā gadā. Viņš pieaug - visas zīmes par to liecina - man vienkārši neienāca prātā, ka tas notiks tieši šajā dienā. Bet, ja to prātīgi un loģiski apsver, jāatzīst, ka šāda prasība ir visnotaļ pamatota un liecina par veselīgu izaugsmi. Es ļāvu savām cerībām padarīt mani aklu. No šī gadījuma es gūšu labu mācību nākotnei. Protams, viņš grib būt kopā ar draugiem, vēlas pats savus piedzīvojumus un atmiņas. Es to neuztveršu personīgi.

c. Mani tas uztrauc un sanikno. Kas sarunāts, sarunāts. Gluži vienkārši nedrīkst atteikt cilvēkiem pēdējā brīdī. Viņam vajadzēja brīdināt mani iepriekš, lai es velti neko neplānotu šai dienai. Tā vai citādi, cilvēks šajā pasaulē saņem triecienus, pat no saviem bērniem. Dusmas ir nevaldāmas, es tās jūtu visā savā ķermenī. Labi, es aizskaitīšu līdz 10, bet bērnam ir jāsaprot, cik nepareizi viņš rīkojas.

Tu vēlies būt lieliska māte - tavi sapņi atspoguļo tavas būtības dziļākos slāņus. Tava pārliecība par šo sapni ir balstīta uz:

a. Sajūtu, ka man ir kaut kas vērtīgs, ko varu sniegt saviem bērniem. Esmu pārliecināta, ka man ir viss nepieciešamais, lai godīgi, labvēlīgi un efektīvi to viņiem sniegtu. Galvenais ir cilvēki, esmu ar viņiem saskaņā, es viņus labi saprotu. Es vēlos, lai arī maniem bērniem piemistu šī spēja. Sirdī esmu pārliecināta, ka tā tas arī ir.

b. Nojauta, intuitīva sajūta, ka esmu īstajā laikā un īstajā vietā un daru to, kas man jādara, kam es esmu radīta. Kad mans prāts, sirds un intuīcija ir vienoti kādā jautājumā, šai pārliecībai es varu uzticēties. Es varu to aizstāvēt ar visu savu spēku. Es nekad neuzņemtos mātes lomu, ja nebūtu simtprocentīgi pārliecināta, ka būšu tai piemērota. Esmu māte par 110 procentiem.

c. Apziņa, ka esmu pārdomājusi idejas par vecāku lomu, kas nāks par labu manam bērnam. Es nekad neuzsāktu kaut ko, ja nebūtu pārliecināta par savu ideju pamatotību, ja nebūtu visu pārdomājusi, un tas attiecas arī uz mātes lomu. Ja es nebūtu absolūti pārliecināta par manas domāšanas pareizību, es neuzņemtos bērna audzināšanu.

Tavs bērns raksta skolas sacerējumu par tematu - kāpēc tu esi labākā mamma pasaulē. Sacerējums tiek publicēts skolas žurnālā. Kāda ir tava reakcija?

a. Tas ir brīnišķīgi - tas ir apliecinājums tam, ka mans bērna audzināšanas stils ir pareizais. Lieliski, ka bērns novērtē to, kā es vienmēr pārdomāju visu, ko daru, un manu intelektuālo enerģiju. Mana loģiskā pieeja visam ir kaut kas tāds, ko bērns var novērtēt un aprakstīt. Tā ka esmu iepriecināta.

b. Tas ir ļoti jauki, bet tas nav par mani. Es neesmu tā, ko daru. Sacerējumā galvenais ir pats bērns, viņa labās novērošanas spējas un rakstītprasme. Tas, ka šis sacerējums ir publicēts, nekādā veidā neko nemainīs - tas mani nepadarīs par labāku cilvēku, nepiešķirs manai dzīvei vairāk jēgas, nemainīs manas attiecības ar bērnu. Es arī turpmāk būšu tāda pati mamma kā līdz šim.

c. Es zinu, ka esmu laba māte, tāpēc esmu pelnījusi šādu atzinību, bet labu vecāku pasaulē netrūkst. Svarīgākais ir tas, ka mans bērns uzrakstījis par mani. Tas man nozīmē visu. Tas, ka bērns mani tik labi pazīst, tik augstu vērtē, ir man tik tuvs un ir gatavs to atzīt. Tas mani patiesi iepriecina. Ko es domāju? Ko es JŪTU?

Rezultāti

Tagad, kad esi atbildējusi uz šiem jautājumiem, atzīmē savas atbildes zemāk attēlotajā shēmā. Tavu dominējošo stilu atspoguļos shēmas apvidus, kurā būs visvairāk tavu atbilžu. Iespējams, ka dažas no atbildēm nebūs saskaņā ar šo dominējošo stilu. Tam ir pamatoti iemesli, kas ir saistīti ar dominējošā noskaņojuma maiņu, ko var radīt stress vai īpaši droša situācija. Tomēr dominējošais stils būs tas, kurā būs atzīmēts visvairāk atbilžu.

Sajūtošais stils (Piesaistošais):
1a, 2b, 3b, 4a, 5c, 6a, 7a, 8c

Intelektuālais stils (Atsvešinātais):
1c, 2c, 3a, 4b, 5a, 6b, 7c, 8a

Instinktīvais stils (Aizsargājošais):
1b, 2a, 3c, 4c, 5b, 6c, 7b, 8b