Pieci fakti par bērnu iedzimtajām spējām  (11)

Skaits mazulis vai zīdainītis vēl nenozīmē, ka nākotnē no šīs mazās mīlīgās kuniņas izšķilsies graciozs taurenis jeb izskatīgs pieaugušas. Žurnālā "Infant Behavior & Development" aprakstīts kāds eksperiments – studentiem lika aplūkot vairākas mazuļu bildes un lūdza novērtēt, kuri bērni ir skaisti, kuri, teiksim - ne tik ļoti. Pēc tam iedeva apskatīti šos pašus cilvēkus pieaugušo vecumā, nesakot, ka tie ir tie paši mazuļi, tikai izauguši. Tie cilvēki, kas kā bērni tika novērtētas kā skaisti, ne vienmēr izpelnījās izskatīga cilvēka apzīmējumu pieaugušā vecumā. Mazuļus biežāk nosauca par piemīlīgiem, bet tos pašus bērnus pieaugušo vecumā jau vērtēja kā gluži parastus cilvēkus.

Antropoloģe un psiholoģe Marisa Harisone skaidro, ka maziem, piemīlīgiem bērniem ir lielāka iespēja pievērst sev uzmanību un tādējādi izdzīvot nekā tiem bērniem, kuri nav piemīlīgi. Tas nozīmē, ka piemīlīgums bioloģiski ir svarīgs faktors, lai saglabātu dzīvību. Vēlāk augšanas procesā hormonu ietekmē sejas vaibsti un proporcijas var krietni mainīties, tāpēc nojaust, vai cilvēks būs skaists, var tikai pēc pubertātes vecuma sasniegšanas.

Lai arī bērni ļoti bieži plēšas un kliedz "Mans, neaiztiec!", patiesībā viņi lieliski saprot, ko nozīmē dalīties un kas ir taisnīga attieksme. 15 mēnešus veciem bērniem piedāvāja noskatīties filmu, kur diviem cilvēkiem dalīja pienu un cepumus. Vienam iedeva vairāk piena un cepumu nekā otram. Visi mazuļi to pamanīja un aktīvi pauda neapmierinājumu par tik netaisnīgu dalīšanos. Tas nozīmē, ka izpratne par taisnīgumu un godīgumu ir iedzimta īpašība.

Politkorekti un toleranti vecāki no bērna kājas saviem bērniem māca "Nevērtē cilvēku pēc ārējā izskata. Vērtē pēc darbiem, nevis pēc ādas krāsas". Un pareizi dara, ka māca, jo, ja nemācītu, tad nav prognzējams, kāda veidotos pasaule. No dabas noteikts, ka bērni draudzēties izvēlas ar savas rases cilvēkiem – baltie ar baltajiem, melnie ar melnajiem. Jau trīs mēnešu vecumā bērni sāk atšķirt, atpazīt, iegaumēt un šķirot sejas, labprātāk viņi komunicē ar tiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīga ādas krāsa, liecina Lielbritānijā veiktie pētījumi, raksta žurnālā "Psychological Science." Nez kā viņi zina, kādā krāsā ir viņu seja?

Ritms un mūzikas noskaņas izpratne arī, izrādās, ir iedzimta spēja, nevis vēlāk mūzikas skolās iemācīta prasme.
Jau piecus mēnešus veciem bērniem piedāvāja noklausīties dažādus muzikālus skaņdarbus – gan izteikti ritmiskus, gan melanholiskus, gan skumjus. Jo ritmiskāka un līksmāka bija mūzika, jo aktīvām bērni reaģēja, daži pat sāka plaukšķināt un ritmiski kustēties līdzi. Skumjās dziesmas laikā dažiem bēbīšiem acīs parādījās asaras, bet gandrīz visi sāka rādīt bēdīgas sejas.

Jeilas universitātes pētnieki nonākuši pie secinājumi, ka sešus mēnešus vecus bērnus var izmantot gandrīz kā melu detektorus. Pusgadu vecie mazuļi spēj atšķirt, kad rīcība ir pareiza, bet kad – nepareiza. Mazuļiem rādīja filmiņu, kurā rotaļu aitas mēģināja uzkāpt kalnā. Vienā gadījumā viena aita palīdzēja otrai, bet citā – vairs nepalīdzēja. Aktīvas pozitīvas emocijas bērni izrādīja, skatoties palīdzīgās aitas filmiņu.

Zinātnieki un cilvēka smadzeņu darbības pētnieki joprojām aizrautīgi izzina, kā tieši bērni apgūst valodu, runas prasmes un saziņas iemaņas. Augšana bilingvālā vidē runas prasmju apgūšanu padara mazliet lēnāku un grūtāku, toties šiem bērniem ir labākas vizuālās uztveres spējas, jo kopš zīdaiņa vecuma viņi iemācās nolasīt vecāku teikto no viņu lūpu kustībām.