Lietas, ko noklusē par adopciju un audžuģimenēm  (85)

Kāpēc mums tiek stāstīts par to, ka Latvijā 1400 bērni sapņo par iespēju uzaugt ģimenē, bet noklusē, ka daļa no šiem bērniem jau laimīgi dzīvo audžuģimenēs un par dzīvi ģimenē sapņo visi 1800 bērnu namos dzīvojošie bērni?

Kāpēc mums tiek apgalvots, ka bērniem, kas ir vecāki par 7 gadiem un/vai ar veselības problēmām, nav iespējams atrast ģimeni Latvijā, bet tiek noklusēts, ka audžuģimenes pārsvarā ņem skolas vecuma bērnus un lielākajā daļā audžuģimeņu dzīvo bērni ar nopietnām veselības problēmām?
Kāpēc tiek skandināts, ka adopcija ir vislabākajās bērna interesēs, bet noklusēts, ka tā būtiski pārkāpj bērna tiesības un visbiežāk ir vērtējama kā bērnu interešu pārkāpums?

Mums tiek apgalvots, ka adopcijā tiek ņemts vērā bērna viedoklis, bet tai pašā laikā adoptētājiem tiek piedāvāti bērni, par kuriem pie apraksta skaidri minēts, ka ir ļoti pieķēries savai audžumammai un tāpēc adoptētājiem ir jārēķinās ar grūtāku un ilgāku adaptācijas procesu.

Tātad bērnu interešu aizstāvji apzināti realizē šāda veida vardarbību. Katra ģimenes maiņa bērnam ir ļoti traumējoša un būtiski samazina viņa spēju veiksmīgi integrēties jaunajā ģimenē.

Bērnu namos dzīvo ļoti daudzi bērnu, kas tiešām sapņo par ģimeni, bet viņi juridiski nav pieejami adopcijai un valsts sistēma tiecas liegt visiem, kas nav bērna tuvinieki, viņus paņemt aizbildnībā, lai nodrošinātu stabilu un ilglaicīgu aprūpi ģimenē. Pat vairāk – katru gadījumu, kad kādai ģimenei izdodas uzzināt par bez ģimenes gādības palikušu bērnu, valsts pārvaldes iestādes rūpīgi izmeklēt, lai atklātu informācijas noplūdi un pasargātu bērnus no iespējas nonākt ģimenes aprūpē. Nav saprotams, kāpēc valsts iestāžu pārstāvjus nesatrauc tas, ka bērnu dzīves tiek kropļotas bērnu namos, nesatrauc bērnu beztiesiskums un neaizsargātība adopcijā, bet ļoti rūp par katru cenu neatkarīgi no bērna interesēm un vēlmēm veicināt tieši adopciju.

Un te nu mēs esam – ar pārpildītiem bērnu namiem un nu jau gadiem ilgām adoptētāju rindām.

Kāpēc adoptētāji vēlas mazus un veselus bērnus? Viss ir vienkārši – visbiežāk adoptētāji ir cilvēki, kuriem adopcija ir pēdējā iespēja piepildīt sapni par SAVU bērnu. Un kurš gan sapņo par slimu bērnu? Adopcijas regulējums nosaka to, ka šādā veidā ģimenes piemeklē sev piemērotāko bērnu nevis bērnam tiek piemeklēta ģimene. Rezultāts ir likumsakarīgs, un cilvēki tiecas izvēlēties pēc iespējas labākas kvalitātes preci adopcijas veikala piedāvājumā.

Vēl vairāk – ja pārbaudes laikā atklājas, ka ir gadījies brāķis, tad to veiksmīgi var apmainīt pret citu. Tāpēc arī adoptētāju skaitam pieaugot, nevis samazinās bērnu skaits bērnu namos, bet gan kļūst garāka tā saucamā adoptētāju rinda. Un tā arī ir viena no būtiskākajām atšķirībām, salīdzinot ar aizbildņiem un audžuģimenēm, kuras atsaucas uz bērna vajadzībām un pieņem savā ģimenē arī bērnus ar veselības problēmām, tajā skaitā no paliatīvās aprūpes, arī bērnus, kas ir vecāki par 3 gadiem un nav ar labiem "ciltsrakstiem".

Ko tad bērns iegūst un ko zaudē adopcijā? Ieguvums viennozīmīgi ir iespēja uzaugt ģimeniskā vidē. Parasti tiek uzsvērts, ka adopcija nozīmē stabilitāti un atbildību. Un tiek noklusēts, ka nav likuma, kas piespiestu adoptētājus nodrošināt bērnam aprūpi savā ģimenē - tāpat kā nebija likuma, kas piespiestu šo pašu bērnu bioloģiskos vecākus rūpēties par viņiem...

Kā vēl viens no nozīmīgākajiem ieguvumiem tiek parasti uzsvērtas mantošanas tiesības. Tikai aizmirst piebilst, ka tās atšķirībā no citiem ir ierobežotas jeb mantot var tikai no adoptētājiem un viņu bērniem. Nerunājot par to, cik šāds uzstādījums ir nekorekts attiecībā pret adoptētājiem, kuriem teju vai par pienākumu kļūst pēc bērnu izaudzināšanas prasties laicīgi nolikt karoti, lai neaizkavētu mantojuma saņemšanu.

Tiek apgalvots, ka ar adopciju bērns iegūst ģimeni uz visu dzīvi. Diez ko adopcija var nodrošināt vairāk nekā asinsradniecība? Nez kāpēc tiek noklusēts, ka viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no savstarpējām attiecībām un ģimenes labās gribas un iespējām.

Par zaudējumiem, diemžēl netiek runāts vispār. Adopcija pretēji likumā garantētajām bērnu tiesībām izmaina viņa identitāti, pielāgojot bērnu adoptētāju ģimenes vēlmēm un vajadzībām.

Adopcijas tiesiskais regulējums ne tikai rupji ignorē bērna tiesības uz savu oriģinālo identitāti (visbiežāk vārda un uzvārda mainīšana tiek veikta bez bērna apzinātas piekrišanas), bet arī negarantē bērnam tiesības zināt savu izcelsmi. Teikt vai neteikt par adopciju bērnam, jau ir adoptētāju brīva izvēle, jo likums bērnu neaizsargā šajā jautājumā. Adopcijas rezultātā bērna dzimšanas apliecībā kā viņa vienīgie vecāki, kuriem konkrētais bērns ir piedzimis, tiek ierakstīti adoptētāji. Izrietoši bērna izcelsmi un identitāti adopcija noliedz kā kaut ko sliktu, slēpjamu un ignorējamu.

Ar adopciju bērnam tiek mainīta ģimeniskā piederība un viņš pilnībā zaudē savu ģimeni un nav likumiski garantētu tiesību kaut ko uzzināt par to līdz pilngadībai. Arī sasniedzot pilngadību, iespējas apzināt savus ģimenes locekļus ir ierobežotas, jo adopcijas noslēpums liedz uzzināt par brāļiem un māsām, kuri adoptēti citās ģimenēs. Augot citās aprūpes formās, bērniem ne tikai ir tiesības būt informētiem par saviem radiniekiem, bet arī uzturēt attiecības ar viņiem, kas daudziem bērniem ir ļoti svarīgi. Adopcija nevar atcelt asinsradniecību. Vispārzināms fakts, ka audžuvecāki nekad nedrīkst teikt ko sliktu par bērna miesīgajiem vecākiem, tāpēc, ka bērns to uztvers personīgi, jo jebkurš bērns sevi identificē ar saviem bioloģiskajiem vecākiem.

Būtisks zaudējums saistīts arī ar valsts atbalstu – ar adopciju bērns zaudē virkni sociālo garantiju, kas varētu gan uzlabot viņa dzīves kvalitāti līdz pilngadības sasniegšanai, gan atvieglot patstāvīgas dzīves sākšanu, sasniedzot pilngadību. Tas lieliski atspoguļo valsts ieinteresētību adopcijā, jo adoptēts bērns tiek pielīdzināts ģimenē dzimušam un, ja neskaita vienreizēju adopcijas atlīdzību, tad nekādas citas sociālās garantijas ģimenei pieņemta bērna audzināšanas atbalstam

papildus netiek nodrošinātas. Neatkarīgi no aprūpes formas visi šie bērni ir piedzīvojuši smagus zaudējumus, cietuši no dažāda veida vardarbības un tas nozīmē, ka adoptētu bērnu nevar pielīdzināt ģimenē dzimušam bērnam, jo vidējais pieņemtais bērns ģimenei nozīmē daudz lielākus izdevumus un ieguldījumus nekā vidēji ģimenē dabiski dzimušais. Sociālās garantijas ietekmē ģimenes kopējo labklājību un izrietoši bērna dzīves kvalitāti un iespējas. Attiecīgi ar adopciju bērns tiek nolemts zemākai dzīves kvalitātei nekā būtu augot aizbildnībā vai audžuģimenē, jo adoptētājiem nav prasība būt turīgiem. Vēl vairāk – ikgadējā adopcijas kampaņā tiek uzsvērts, ka nav nozīmes potenciālo adoptētāju algas lielumam.

Tas ir negodīgi no valsts puses visas rūpes un atbildību par bērnu uzvelt tikai uz adoptētāju pleciem, jo tieši valsts darbības un bezdarbības dēļ bērns ir nonācis līdz vajadzībai pēc audžuvecāku ģimenes. Var runāt gan par valsts audzinātajiem jeb bērnu namos uzaugušajiem vecākiem, kas veiksmīgi atražo nākošos bērnu namu bērnus. Gan par preventīvo un sociālo darbu, kas netika veikts ar ģimeni un kļuva par iemeslu tam, ka tā nespēja parūpēties par savu bērnu. Var runāt par atbalsta trūkumu un to, kāpēc pie mums ir izveidotas modernas bērnu pamešanas kastes, bet akūti pietrūkst ģimenes un grūtnieču krīzes centri.

Adopcija ir salīdzināma ar laulībām - tāpēc tai jābūt abpusēji brīvprātīgai un apzinātai izvēlei. Tikai tad mēs varam runāt par vislabākajām bērna interesēm adopcijā. Adopcija nav stāsts tikai par dzīvošanu ģimenē, tā maina ģimenisko piederību. Uzstādījums, ka tikai adopcija nodrošina bērnam iespēju stabili dzīvot ģimeniskā vidē, maldina sabiedrību un būtiski ierobežo daudzu bērnu iespējas piepildīt sapni par savu ģimeni, nolemjot viņus dzīvei bērnu namā.