Fluors ir kaitīgs? Populārākie mīti un to atspēkojumi  (20)

Mīts: Fluorīdi ir kaitīgi

Patiesība: Vienīgais zinātniski pierādītais efekts ir fluoroze. Tie balti plankumiņi uz zobu emaljas, ja fluorīdi regulāri palielinātās devās lietoti līdz 6 gadu vecumam. Turklāt fluorozi tikai vieglā vai ļoti vieglā formā novēro reģionos, kur tiek lietoti fluorīdi sistēmas veidā, t.i., ūdenī vai ar tabletēm. Fluoroze smagākās formās, kuras attēlus ar izteiktiem baltiem vai pat brūniem plankumiem un bedrītēm emaljā rāda fluorīdu pretinieki, novērojama tikai reģionos, kuros dabīgi fluorīdu saturs ūdenī ir apmēram 10 reizes augstāks nekā tā koncentrācija, kādā fluorizē ūdeni kariesa profilaksei. Citu saslimšanu (ļaundabīgu saslimšanu, artrīta, osteoporozes, vecuma demences, Dauna sindroma u.c.) saistībai ar fluorīdu lietošanu nav zinātniska pamatojuma. Fluorīdu pretinieki parasti izmanto metodiski nekvalitatīvus pētījumus, kuru rezultāti nav objektīvi. Veicot epidemioloģiskos pētījumus reģionus, kuros ūdeni fluorizē un tajos, kur to nedara, atšķirības dažādu saslimšanu izplatībā nav atrastas.

Mīts: Ja zobu pastā vispār ir fluorīds, tad tā ir piemērota mutes kopšanai

Patiesība: Fluorīdu pretinieku kustības dēļ arvien biežāk veikalu plauktos varam atrast zobu pastas, kurās fluorīdu koncentrācija ir ļoti zema. Pierādīts, ka jābūt vismaz 1000 vienībām (ppm), lai pasta būtu efektīva kariesa profilaksei. Pagājušā gadsimta 90-tajos gados kļuva populāras "bērnu" zobu pastas, jo attīstītajās valstīs lielākā daļa teritorijas bija nodrošināta ar fluorizētu dzeramo ūdeni. Fluorizējot zobupastas, kopējais uzņemtais fluorīdu daudzums bērniem bija augstāks nekā nepieciešams. Firmas sāka ražot bērniem domātas pastas ar zemāku - 400-500 ppm fluorīda daudzumu un neveicot bez to efektivitātes pārbaudes. Vēlāk pētījumos atklāja, ka šādas pastas nav efektīvas un šobrīd esošie pierādījumi liecina, ka bērniem jālieto pasta ar vismaz 1000 ppm, tikai jāievēro mazāks kopējais pastas daudzums uz birstītes. Tā tiek nodrošināts kariesa profilaktiskais efekts un izslēgta blakusefekta - fluorozes iespējamība.

Mīts: Nevar ieteikt maziem bērniem lietot 1000 ppm fluorīdu koncentrācijas zobu pastas, jo nevar uzticēties, ka vecāki ievēros rekomendācijas par zobu pastas daudzumu

Patiesība: Iesakot lietot augstākas fluorīdu koncentrācijas zobu pastas bērniem līdz 6 gadu vecumu, kad vēl pastāv fluorozes risks, ārsti it kā uzliek atbildību vecākiem, ka viņi pietiekami labi izkontrolēs zobu pastas daudzumu uz birstītes. Tomēr, vai var būt droši par vecāku līdzdarbību? Nevar! Tomēr ir pierādīts, ka, lietojot pat 1450 ppm zobu pastu pēc viena gada vecuma, vecākiem tikai rekomendējot "zirņa" lieluma pastas daudzumu, bet to nekontrolējot, nepalielinās fluorozes risks. Lai arī nevar izkontrolēt, ko bērni dara ar zobu pastu, norīšanas blakusefektu risks nemainās atkarībā no fluorīdu koncentrācijas pastā. Rekomendētajā plānajā slānītī pieaugušo zobu pastas kopējais fluorīda daudzums ir līdz pat 3 reizēm mazāks, nekā uzliekot bērnu zobu pastu pa visu zobu birstes galviņu, kā parasti mēdz darīt bērni, ja viņus nepieskata.

Mīts: Zobu pastas atbilstība bērnam jāizvērtē pēc tā, kas norādīts uz iepakojuma

Patiesība: Firmas uz zobu pastu iepakojumiem norāda bērnu vecumu, kuram tās domātas, bet rekomendācijas parasti ir saistītas ar garšas izvēli konkrētajā vecumā. Tā kā sabiedrībā joprojām populārs mīts, ka mazākiem bērniem jālieto pastas bez fluorīda vai ar zemu fluorīda saturu, daudzu firmu "bērnu" zobu pastās ir nepietiekams fluorīdu daudzums. Vienīgais indikators, pēc kā jāizvēlas bērnam atbilstošā pasta, ir fluorīdu koncentrācija - līdz 6 gadu vecumam 1000 ppm, pēc 6 gadu vecuma - 1000 ppm un augstāka.

Mīts: Arī kalcijs un fosfāti stiprina zobus, fluorīds nav vajadzīgs

Patiesība: Kalcija un fosfāta joni piedalās remineralizācijas procesā, bet nevar to uzsākt. Kad ap zobiem rodas skāba vide un zobu emalja sāk šķīst, izdalās daudz kalcija un fosfāta joni, kas nevar šajā skābajā vidē atkal atgriezties emaljas sastāvā. Tikai fluorīda joni ir pietiekami spēcīgi, lai apvienotu izšķīdušos kalcija un fosfāta jonus un kopā ar tiem atjaunotu bojāto emalju. Piegādāt papildus kalcija un fosfāta jonus pie jau siekalās esošajiem joniem, bet bez fluorīda, nav nekādas nozīmes.

Mīts: Ja jau firmas piedāvā zobu pastas bez fluorīda, ir jābūt kādam pamatojumam

Patiesība: Vienīgais iemesls, lai firma kaut ko ražotu, ir to veiksmīgi pārdot. Sekojot pieprasījumam, veidojas piedāvājums. Ir tikai dažas firmas, kas seko pasaules zinātnieku rekomendācijām savu produktu izstrādē, un tās ir lielās kompānijas, kuras nebaidās no atsevišķu kustību, piemēram, fluorīdu pretinieku, ietekmes.

Mīts: Fluorīdi izraisa alerģiju

Patiesība: Fluorīdi dabā ir sastopami gan ūdenī, gan pārtikas produktos. Pat reģionos, kur fluorīdu saturs ir ļoti augsts (to koncentrācija ūdenī pat 10 reizes pārsniedz rekomendējamo daudzumu), nav novērotas alerģiskas reakcijas.

Mīts: Lielākā daļa valstu, kurās bijis fluorizēts ūdens, to šobrīd aizliedz vai jau ir aizliegušas

Patiesība: Amerikā un Austrālijā fluorīdu pretinieki runā, ka Eiropā aizliedz dzeramā ūdens fluorizāciju, Eiropā runā, ka Amerikā aizliedz. Tāpat tiek izplatīti dažādi mīti par ūdens fluorizācijas uzsākšanas iemesliem. Tā, bez pierādījumiem, pret fluorīdiem noskaņotas organizācijas rada emocijas iedzīvotājos, lai panāktu lielāku atbalstu savām idejām.

Mīts: Fluorīdi ir mākslīgi pievienota viela, medikaments

Patiesība: Fluorīdi sastopami dabā - ūdenī, augos, mūsu pārtikas produktos. Tas nav medikaments, bet gan minerālviela. Pasaulē ir reģioni, kuros dabīgi zemes dzīles satur vairāk fluorīdu, bet citur to saturs ir zemāks. Ir novērots, ka vietās ar augstāku saturu, zobu veselība ir labāka, tādēļ arī vietās ar zemāku saturu, to var pievienot līdz vēlamajam daudzumam. Sliktāk ir reģionos, kur dabīgi fluorīdu saturs ir daudz augstāks nekā vēlams. Kā jebkura viela, arī fluorīds lielos daudzumos var būt kaitīga. Šajos reģionos dara pretējo - samazina fluorīdu daudzumu līdz rekomendētam.

Mīts: Valstij jādod cilvēkiem tiesības izvēlēties, lietot vai nelietot fluorīdus saturošus līdzekļus

Patiesība: Valsts pienākums ir radīt tādus apstākļus, lai tās iedzīvotāji būtu tik veseli, cik vien iespējams, tādēļ valstij jāveicina tādu produktu pieejamība, kuru efektivitāte veselības veicināšanā ir pierādīta.