Desmit principi, kā izveidot veselīgu attieksmi pret ēšanu un ēdienu

Tāpēc franču psihoterapeits Žerārs Apfeldorfers, grāmatas "Ēd mierā" autors, kas specializējas ēšanas traucējumu  problēmās, iesaka desmit padomus, kā ēšanu organizēt tā, lai tā nekļūtu par slimīgu apsēstību. Apgūstot šos emocionāli pareizās ēšanas principus jau bērnībā, vēlāk ir daudz mazākas iespējas iedzīvoties nepatīkamās, ilgi risināmās ēšanas problēmās. Galu galā francūži taču māk baudīt dzīvi un ēdienu.

Ēšanas ieradumus bērns apgūst, skatoties, kā to dara vecāki. Pie tam vērojot, kā ēdienu prot baudīt ģimenes pieaugušie, nevis klausoties, kas ir pareizi, bet kas nav. Seja pauž daudz ko! Arī to, vai vakariņas garšo. Varbūt tiek ēsts garšīgs, bet ne pārāk veselīgs ēdiens, vai otrādi – veselīgs, bet negaršīgs. Vainas sajūta, nosodījums vai vilšanās sejā daudz ko atklāj par ēdienu un ēšanas procesu kopumā.

Pajautājiet sev, vai ēdat ar prieku, vai ēdot nemokāties ar negatīvām emocijām par neveselīgi vai par daudz apēstām pusdienām?

Protams, vienmēr ēst kopā nav iespējams. Ir darbs, dārziņš, skola. Bet vismaz reizi dienā ģimenei ir jāatrod laiks vienai kopīgai ēdienreizei. Vairāki pētījumi ir pierādījuši, ka bērni, kas vismaz reizi dienā ēd kopā ar ģimeni pie viena pusdienu galda, daudz retāk cieš no aptaukošanās, liekā svara un citām ēšanas problēmām. Ēšanas ieradumi veidojas pie galda, nevis klausoties teorētiskas lekcijas.

Bērni ēšanas principus apgūst "darba gaita", ir labi redzēt dažādus piemērus – pašu ģimenē, pie vecmāmiņas, ciemos, kur var redzēt, kā ēd citi, kas tiek celts galdā citās ģimenēs. Kā citi uzvedas pie galda. Sarunājas? Ēd klusēdami? Novērtē pavāres veikumu? Ja mazulis vēl ir pārāk mazs, lai ēstu kopīgo ēdienu, sēdiniet viņu krēsliņā un ļaujiet piedalīties kopīgajā ģimenes vakariņošanas procesā, piedāvājot bērnam piemērotu ēdienu. Izrādiet, ka priecājaties, ka visi esat kopā pie viena galda.

Padomājiet, cik bieži jums izdodas savākt visus ģimenes locekļus pie viena pusdienu galda. Varbūt tas ir jādara biežāk.

Bērniem jaunas un neierastas garšas parasti nepatīk. Viņi ir konservatīvi, bet prasme pagaršot un novērtēt kaut ko jaunu nāk ar laiku. Ja bērns redz, ka pieaugušie nesteidzīgi un ar baudu ēd kaut ko līdz šim neredzētu, arī mazulis mēģinās līdzināties vecākiem. Bērniem patīk izpatikt, viņi mēģina rīkoties līdzīgi. Iemācieties runāt par ēdienu pie galda, runājiet par garšām, to, kas patīk, kas nepatīk. Prasiet bērna viedokli par ēdienu. "Vai tev garšo šī mērce? Vai jūti bazilika aromātu? Vai tev tas patīk?"

Pajautājiet sev, vai protat baudīt ēdienu un izjust katru kumosu. Vai neēda steigā un neizgaršojot ēdienu? Sātu cilvēks sajūt tad, kad ir apmierinātas visas garšu sajūtas. Ir vērts ēst lēnāk un baudot.

Gastronomiskie ceļojumi un stāsti par to, no kurienes nācis katrs auglis vai dārzenis, var būt ļoti aizraujoši. Stāsts par picas izcelšanos, kartupeļa vēsturi, kafijas ceļu ir izglītojoši un interesanti arī lielākiem bērniem un pat pieaugušajiem. Varbūt ģimenē ir tradicionāli leģendāri ēdieni! Vecmāmiņas buberts, krustmātes slavenais sacepums. Ēdieni ar leģendu dara  ēšanas procesu aizraujošāku, ar dziļāku saturu, līdzīgu mazam piedzīvojumam.
Noskaidrojiet iemīļoto ēdienu izcelšanos. Arī latviešu iecienītajām zupām un kotletēm ir sava vēsture.

Ēdiens ir vēl viens veids, kā savi sajust kā vienas ģimenes locekli. Skatoties, kā pie galda uzvedas pārējie ģimenes locekļi, kā viņi lieto galda piederumus, kā izturas viens pret otru, vai pasaka "paldies". Vai novērtē mammas vai tēta gatavoto.
Padomājiet, kā klājat galdu, kā pasniedzat ēdienu, vai uzvedība ir pie galda tāda, kādu to gribat iemācīt bērniem?

Produktu un ēdienu izvēle ir ļoti lieta, izdabāt var gandrīz visām gaumēm. Tomēr katra individuālā gaume ir bieži vien veidojas tieši uz konkrētu emociju pamata. Organisms pieprasa tos ēdienus, kas viņam ir nepieciešami un atsakās no tiem, kas varētu nākt par sliktu. Ir bērni, kas intuitīvi negrib ēst, piemēram, piena produktus vai riekstus, beigās izrādās, ka viņiem ir alerģija pret šiem visnotaļ vērtīgajiem ēdieniem.

Ņemot vērā katra individuālās vēlmes, tomēr nevajadzētu ēšanu pārvērst par izdabāšanu, kur katrs ēd kaut ko citu. Kur tad paliek kopīgās vakariņas? Ja ir laiks, apspriedieties, ko katrs gribētu ēst un vienojaties par kompromisu – šodien zivis, bet rīt makaroni!
Padomājiet, kurš ģimenē ir tas, kas veido ēdienkarti. Vai visu vēlmes ir ņemtas vērā?

Sarīkojiet degustācijas dienas, kad visiem ir jāpagaršo kaut kas jauns. Kāda ofisa darbiniece jaunajā gadā apņēmusies iemācīties divsimt jaunu, līdz šim ģimenē neizmantotu recepšu, lai dažādotu ģimenes ēdienkarti un arī apgūtu jaunu hobiju pati sev. Tomēr pārāk krasas garšas izmaiņas katru dienu ieviest nevajadzētu, jo katrā ģimenē ir savas ierastās, iemīļotās garšas, kas dod sāta sajūtu un ko par labām atzīst visi ģimenes locekļi.

Smadzenes analizē pazīstamās garšas un piefiksē, pēc kura ēdiena jūtamies labāk, omulīgāk, kad ir labāka fiziskā un emocionālā pašsajūta. Ēdiena garšai ir liela nozīme emocionālās labsajūtas veidošanā. Piemēram, ne velti bērniem, kas ir pārāk sanervozējušies, iesaka iedot siltu pienu ar medu. Siltā, saldā garša zemapziņai atgādina mātes pienu un nomierina.

Līdzīgi darbojas arī citas garšas, kas saistās ar patīkamām vai nepatīkamām sajūtām .
Padomājiet, kuras ir jūsu ģimenes pamatreceptes un cik bieži mēģināt ēdienkartē ieviest ko jaunu.

"Izēd tukšu šķīvi, tad varēsi iet prom no galda!", "Apēd griķus, tad iedošu konfekti!" u.tml. izteikumi ir dzirdēti gandrīz visās ģimenēs. Tā ir emocionālā šantāža, kas iemāca, ka saldumi ir balva. Tie ir labāki, vērtīgāki nekā veselīgais pamatēdiens. Neizceliet kādu ēdienu, novērtējot to kā svarīgāku. Visi ēdieni ir vienādi, pret visām garšām jāizturas vienādi.
Padomājiet, vai arī jūsu ģimenes ēdienkartē nav ēdieni – balvas. Tas var izrādīties nopietns klupšanas akmens ceļā uz veselīgu attieksmi pret ēšanu.

Pats svarīgākais punkts – atpazīst un pieņemt savas sajūtas. Sajust robežu, kad nav vēl iestājusies nepaciešama bada sajūta, kad gribas rīt visu pēc kārtas, bet nav arī pārēšanās spiedīgums pakrūtē. Lai to izdarītu, jāatšķir fizioloģiskā bada sajūta no vēlmes apēst kaut ko, lai justos labāk. "Es jūtos bēdīga. Man gribas saldumiņu," tā savas vēlmes raksturoja kāda paziņas meita, kas 7 gados jau cieš no liekā svara.

Fizioloģiskā bada sajūta ir tad, ja ir spēku izsīkums, nogurums, rūc vēders, bet sāta sajūtu iemāca atšķirt vecāki. "Izēdi visu tik ātri un paprasīju vēl papildporciju. Vai tagad nav smagi?". Atcerieties, ka sāta sajūta iestājas 10 – 15 minūtes pēc ēdiena apēšana, tāpēc pirmos kumosus aiciniet kārtīgi sakošļāt, lai nebūtu jāsamet vēderā vairāk nekā ir nepieciešams.

Pajautājiet sev, kad un kā sajūtat bada sajūtu paši. Vai beidzat ēst, kad jūtaties paēdis vai turpināt našķēties.

Iemāciet, kuros ēdienos ir vairāk kaloriju, kuri produkti satur vairāk vērīgu uzturvielu, bet kuros kalorijas ir tukšas un neko vērtīgu nedod. Pastāstiet, ka šokolāde ātri dod enerģiju un ka to nav jāēd daudz, bet makaroni pabaros uz ilgāku laiku, bet salātos un dārzeņos ir vielas, kas nepieciešamas veselīgam organismam. Uztura pamati jāmāca jau sākumskolniekiem.

Palielināta tieksme pēc salda vai sāļa liecina par emocionālām problēmām vai arī notrulinātām garšas kārpiņām. Tas notiek, ja ģimenē ēd pārāk saldus, sāļus ēdienus.

Ir teorija, ka saldus gribas ēst tad, ja trūkst emocionāla siltuma, mīļuma. Šīs problēmas labāk risināt emocionālā līmenī, nevis ar ēdienu. Vai ļaujiet apēst konfekti, bet pārrunājiet arī to, kā mazulis jūtas.

Pajautājiet sev, vai ģimenē brīvi varat runāt par savām sajūtām?