Tomēr sarunas iemesls šoreiz ir milzīgā ažiotāža, ko izraisīja sižets raidījumā "Bez tabu". Sievietei it kā bez iemesla tika atņemti bērni, pamatojoties tikai uz vecmāmiņas rakstītu vēstuli. Turklāt tas nav ne pirmais, ne vienīgais gadījums, kas izraisa šaubas ar bāriņtiesu darba kompetenci.
Cik zinu, bijāt Saeimas Juridiskajā komisijā. Par ko tika runāts?
Par plaši izskanējušo gadījumu šodien nerunājām, jo bija daudz žurnālistu, savukārt iztirzāt šīs lietas detaļas publiski nevaram.
Tomēr tieši gadījums ar mammu, kuras divas meitas vardarbīgi ir atņemtas un ieliktas krīzes centrā, bija par iemeslu tam, ka bāriņtiesas (BT) aktivitātēm uzmanību pievērsa pat Saeimas deputāti. Kāds ir Jūsu komentārs, kas īsti ir noticis? Kāpēc bērni ir izņemti un kas tik briesmīgs notika ģimenē, ja pat "bērnu izraušana no mammas rokam" bija attaisnojama?
Pirmkārt, bērnus neizņēmām mēs. BTAI ir uzraugoša un kontrolējoša institūcija, kas uzrauga bāriņtiesu darbu un, ja nepieciešams, konsultē. Šajā gadījumā ir zināms, ka lēmums par izņemšanu bija koleģiāls. Proti, par to izlēma trīs bāriņtiesas locekļi koleģiālā sēdē vērtējot visus lietas materiālus kopumā.
Nav skaidrs, kā tas ir iespējams, ka saņemot vienu vēstuli, kā tas bija šajā gadījumā – no vecmāmiņas, var lemt par bērnu atņemšanu mātei.
Tas nebija pēkšņs lēmums. Ar šo ģimeni sociālais dienests strādā jau sen, diemžēl bez rezultātiem. Sabiedrībā izskanējis ir tikai tas, ko mamma nolēma publiskot "Bez tabu" un iesniegt Saeimā, bet viņa, iespējams, nav atklājusi visus faktus. Ne visi dokumenti, kas ir saistīti ar šo lietu, ir publiskojami. Darbs ar ģimeni notika vairāku gadu garumā kopš 2009. gada un nebija nekāda rezultāta.
Vai gadījumā par bērnu izņemšanu no ģimenes, kas bija atspoguļots "Bez Tabu" (un līdzīgās situācijās) bērnu traumēšana nav lielāka nekā vecāku strīdi ģimenē?
Ja šeit būtu tā mamma un es būtu pilnvarota par šo gadījumu runāt detaļās, tad cita lieta. Bet viņa neatklāja visu. Vecāki, kas vēršas pie preses, atklāj tikai sev vēlamo informāciju. Sabiedrībai nav zināmi dati no Ieslodzījuma vietu reģistra, nav ziņu par dzimumnoziegumiem, par vecāku alkohola lietošanas ieradumiem, nav informācijas, ko sniedz ģimenes ārsti, skolotāji vai dārziņa audzinātāji, sociālie dienesti.
Vai jūs pašlaik runājat par konkrēto ģimeni?
Es teicu, ka konkrētu datus atklāt nevaru, bet zināma saistība ar uzskaitīto ir. Sīkāk nevaru komentēt.
Tomēr palasot to, kas ir nonācis presē saistībā ar bāriņtiesas darbību, tad jāsecina, ka pēdējos gados tie ir tikai negatīvi piemēri. Pirms vairāk kā gada no ģimenes Ikšķilē izņēma 4 mēnešus vecu zīdaini, pamatojot to ar faktu, ka mamma zīdaini nav ņēmusi pietiekami bieži rokās. Vecāki ir satraukušies, ka jebkura situācija no nelabvēļu puses var tikt interpretēta kā fiziska, emocionāla vardarbība un domā, ka vairs nevar justies droši par to, ka viņiem neatņems bērnus. Kā BT nodrošinās pret gadījumiem, kad kāds grib ieriebt konkrētajai ģimenei?
BT ir jāreaģē uz ikvienu, arī anonīmu, iesniegumu. Tas ir normāli un pareizi. Bet tā nav, ka tiek izņemti bērni vai veiktas citas darbības, nepārbaudot reālo situāciju. Runā gan ar skolu pārstāvjiem, gan dārziņa audzinātājām, ģimenes ārstu, kaimiņiem. Protams, saruna notiek arī ar pašu ģimeni un bērniem. Apsekojam situāciju mājās. Ja nav pamata bažām, nevienu no ģimenes neizņem un aizgādības tiesības vecākiem nepārtrauc.
Vai BT ir vadlīnijas, pēc kurām nosaka, vai konkrētais ziņotājs - labdaris, ir pie pilna prāta vai tomēr nē?
Latvijā vairs nenotiek personas atzīšana par rīcībnespējīgu. Ja nu kāds raksta iesniegumus nepārtraukti un nepamatoti, sociālais dienests vai bāriņtiesa, kas ar šo informāciju strādā, protams, šo niansi ņem vērā, bet iesniegumus vienalga pārbaudīs.
Kā notiek šī apsekošana mājās? Konkrētajā piemērā tika minēts, ka pie sievietes dzīvokļa durvīm vēlā vakara stundā klauvēja 4 vīrieši. Ir saprotams, ka viņa nevēlējās atvērt durvis.
Ja tā ir Rīga, tad visdrīzāk tā bija Rīgas pašvaldības veidotā Mobilā brigāde. Tas var būt saprotams, ka negrib atvērt durvis. Tad to arī ieraksta protokolā. Vispār apsekošanas notiek arī vakaros, jo ir jāredz, kā dzīvo un kā laiku pavada ģimene pēc darba, kāda ir ikdienas dzīve, tad, ja ģimene ar bērniem ir nonākusi dienestu redzeslokā.
Kur paliek bērnu domas? Abi bērni izteica vēlmi palikt pie mammas. Ar viņiem nav jārēķinās?
Tiklīdz bērns spēj runāt un noformulēt savas domas, tās vienmēr tiek ņemtas vērā. Protams, saruna ar bērnu nenotiek tik vienkārši kā pajautāt "Vai tu gribi palikt ar mammu/tēti?". Visbiežāk bērns pateikts, ka grib palikt. Turklāt dažreiz iemesli var būt ļoti prozaiski. 10 – 12 gadus veci bērni var pateikt, ka grib palikt ar vecākiem, jo ģimenē neviens neliks iet uz skolu, ļaus nepalīdzēt mājas darbos, nevajadzēs mācīties. Bet ir jāizvērtē ne tikai tas, ko grib bērns, bet gan tas, kas nāks viņam par labu.
Tāpēc, runājot ar bērniem, saruna tiek veidota citādāk. Aprunājamies, kā tiek pavadīts laiks kopā ar vecākiem, vai viņi sarunājas ar bērnu, darbojas kopā, kā viņam šķiet, kā būtu pareizi rīkoties dažādās situācijās.
Cik ilgi bērns var atrasties krīzes centrā un vai atrašanās prom no vecākiem nav daudz traumējošāka nekā palikšana ģimenē, vienlaikus strādājot ar to?
Krīzes centrā bērns var palikt ne ilgāk par vienu mēnesi. Ja ir ierosināta krimināllieta, tad 2 mēnešus. Pēc tam BT meklē iespēju bērnu uzticēt kādam no ģimenes radiniekiem, ja tur neko piemērotu neatrod, tad meklē audžuģimeni. Ja bērns atrodas krīzes centrā ar mammu, tad centrā viņš var palikt ilgāk. Krīzes centrā bērnu ievieto tad, ja nav cita risinājuma.
Sižetā izskanēja fakts, ka māti un bērnus bija jāšķir un pašlaik mammu nelaiž pie meitenēm. Mamma esot bijusi "pārāk emocionāla". Tas ir neskaidrs jēdziens - ja māte ir pārāk satraukta - tātad emocionāli nestabila un tādu nevar laist pie bērniem, ja mierīga, tātad tas viņu nemaz nesatrauc un bērni neinteresē.
Tas, kas izskanēja televīzijā, iespējams, ir mīkstināts notikušā raksturojums. Domāju, ka nevienam negribētos, lai viņa emocionālo stāvokli detalizēti aprakstītu kameras priekšā, stāstītu, ka māte, piemēram, bija histērijā, kliedza, trakoja vai uzvedās pilnīgi nepieņemami un neadekvāti. Darbiniece, iespējams, centās nenomelnot mātes tēlu publiski.
Nav skaidrs, ko sauc par "sadarbošanos". Piemēram, vecāki pieņem, ka nesadarbošanās ir plaši interpretējams jēdziens, sākot ar nepiekrišanu visam, ko saka "bāriņtiesas dāma". Vai ir skaidri noteikti kritēriji, kā tiek vērtēta situācija?
Sākumā ar ģimeni un vecākiem strādā sociālais dienests, kam ir izstrādāta riska novērtējuma anketa ar konkrētiem kritērijiem. Tajā uzskaita gan riskus, kas ir ģimenei, gan esošos resursus. Sastāda plānu, kā labāk rīkoties, vienojas, cik daudz ir gatavi strādāt un problēmu risināt vecāki. Piemēram, ja vecākiem piedāvā bez maksas apmeklēt bērnu emocionālās audzināšanas kursus, bet viņi tos neapmeklē, tad anketā to atzīmē kā vienu no nesadarbošanās piemēriem. Mums ir bijis gadījums, kad vecākiem tiek uzdots pierakstīties pie psihologa. Viņi pierakstās un neaiziet. Kad jautā, kāpēc neaizgāja, viņi atbild, ka nebija jau uzdots pie psihologa iet, bet vajadzēja tikai pierakstīties.
Šāds izstrādāts rehabilitācijas plāns var ilgt gadu, pa šo gadu savācas vairākas epizodes, kas apliecina, vai ģimene sadarbojas vai nē. Ja ģimene sadarbojas, tad sociālais dienests raksta ziņojumu bāriņtiesai un vecākiem atjauno aizgādniecības tiesības, ja pirms tam tās bijušas noņemtas.
Kas var atcelt BT lēmumu par bērnu izņemšanu no ģimenes?
Tikai administratīvā rajona tiesa, ja vecāki vai viens no vecākiem, kuriem pārtrauktas aizgādības tiesības, iesniedz pieteikumu.
Mēs zinām, cik ilgi var ilgt tiesa, bet 3 gadus vecam bērnam 1,5 gads, kamēr tiesa izskata lietu, ir dramatiski ilgi.
Iesniegumā var norādīt, ka spriedums "jāaptur nekavējoši". Tas gan neatjaunos vecāku tiesības, bet tiesnesis jau sākotnēji, saņemot lietu, skaidros, vai jāpieņem šis pagaidu lēmums.
Kādas tad īsti ir bāriņtiesas funkcijas?
BT uzdevums ir sargāt bērna intereses un drošību no likuma viedokļa. Savukārt vecāki joprojām nesaprot, kur beidzas viņu pilnvaras. Joprojām ir neizpratne "Kā tad tā, vai tad es vairs pat savu bērnu nopērt nevarēšu!?". Žagara pedagoģija joprojām ir aktuāla un sabiedrībā atbalstīta audzināšanas forma.
Bāriņtiesa ir lēmējinstitūcija, kas pieņem lēmumus, pamatojoties gan uz sociālā dienesta sniegto, gan lietā savākto informāciju. Ja sociālais dienests ziņo, ka sadarbība ar ģimeni nav izveidojusies un nekas nemainās, tad bāriņtiesa lemj, ko darīt tālāk.
Ir dzirdēti piemēri, ka bērna pratināšanas laikā daļu no viņa teiktā var nejauši "nedzirdēt". Turklāt vardarbības pret bērnu gadījumos būtu vajadzīgs liecību filmēt un otru reizi bērnu nepratināt. Vai šādi grozījumi likumā nav paredzēti?
Pirmkārt, bāriņtiesas darbinieki bērnus nepratina, tā ir saruna. Visa saruna ir jāprotokolē. Bet ideja par filmēšanu brīdī, kad bāriņtiesas pārstāvji ierodas uz apsekošanu ģimenē, ir bijusi. Tas būtu noderīgi un iespējams, ka šis priekšlikums tiks iekļauts darba grupā, ko veidos Labklājības ministrija darbam pie iespējamām Bāriņtiesu likuma izmaiņām. Pašlaik notiek vērienīgas izmaiņas Bāriņtiesas likumā, kas saistītas ar tiesisko lēmumu izpildīšanu. Eiropā nav iedomājams, ka tiesas lēmumu var nepildīt. Latvijā tas diemžēl tiek uztverts pilnīgi normāli, ka tiesas lemtais tiek ignorēts.
Tā tas notika arī situācijā ar bērniem, kura tēvs dzīvo Gruzijā un mamma Latvijā. Ja tiesa lēma, ka bērniem jāatgriežas Gruzijā, lai Gruzijas tiesa noteiktu, kāda turpmāk būs vecāku un bērnu saskarsme, tad tas ir lēmums, kas jārespektē. Ja sieviete nepakļaujas tiesas lēmumam, kas atliek, kā bērnus šķirt no ģimenes, kā to paredz Bāriņtiesu likums un ievietot krīzes centrā?
Kaut kā dīvaini iznāk – bāriņtiesa darbojas, lai aizstāvētu bērnu intereses, bet rezultātā iznāk, ka aizstāvot viņu intereses, visvairāk cieš paši bērni. Vai tiešām nav iespējams atrast maigāku, bērnus mazāk traumējošu risinājumu, jo māte jau bērnus faktiski neapdraud!?
Jā, bērni iznāk kā ķīlnieki situācijai, kurā vecāki nespēj vienoties, nespēj sarunāties, negrib viens otrā ieklausīties, atrast risinājumus, lai saglabātu cilvēcīgas attiecības arī tad, ja vecāki izlemj nedzīvot vairs kopā (jo bērni vienmēr grib dzīvot kopā ar abiem vecākiem) un negrib arī ievērot likumus. Cieš bērni dēļ pieaugušo nespējas vienoties, bet vainota tiek bāriņtiesa.
Vairumā gadījumu BT redzeslokā nonāk nelabvēlīgas ģimenes, kurās bērni tiek pakļauti reālai fiziskai vardarbībai. Vai ir arī citi kritiski gadījumi, kad bez iejaukšanās neiztikt?
Piemēram, pāraprūpe vai citas problēmas ģimenē?
Ļoti dažādi un ne tikai alkoholiķu ģimenes. Pāraprūpēti bērni ir agresīvi pret citiem un ir bijuši gadījumi, kad vecāki paši vairs netiek ar šiem bērniem galā un no tiem atsakās. Arī šiem bērniem meklējam audžuģimenes. Ar pāraprūpes gadījumiem biežāk saskaras skolās.
Pagastos un mazākās pašvaldībās nelabvēlīgās ģimenes vairāk ir sabiedrības acu priekšā un tās pamana ātrāk. Rīgā vai citās lielās pilsētās to, kas notiek aiz durvīm, ierauga retāk. Piemēram, gadījums ar mammu, kas katru vakaru par normu uzskatīja izdzert 1 – 1,5 l alus pudeli. Arī viņas meita tika atrasta alkohola reibumā, bet mamma neuzskatīja, ka tas ir iemesls uztraukumam, jo attaisnojās "Es viņai dzert neļāvu".
Par vīna glāzes izdzeršanu svētkos nevienam nekas netiek pārmests.
Arī ārēji ļoti labvēlīgās, nodrošinātās ģimenēs nākas pārtraukt aizgādības tiesības. Vēl viens piemērs – meitenei par katru skolā nopelnītu 8nieku tēvs lika skriet 5 kilometrus, bet pats līdzi brauca uz motocikla. Un tā regulāri. Tā ir emocionālā vardarbība.
Sabiedrības attieksmi pret problēmām labi rāda viens piemērs, ko piedzīvoju, gaidot autobusu. Pieturā bija iedzērusi sieviete ar 2-3 gadus vecu bērnu, kas visu laiku dīdījās, bet sieviete viņu raustīja, bāra un pēra pa dibenu. Teicu, lai beidz šādi izturēties pret bērnu, citādi pasaukšu policiju. Sieviete sāka rupji lamāties, bet apkārt stāvošie viņu kušināja "Neklaigājiet, citādi tiešām izsauks policiju!" Viņus uztrauca nevis bērns, bet tas, ka var izsaukt policiju. Tāpēc tomēr aicināšu nebūt vienaldzīgiem. Ja vajag, labāk ziņot anonīmi.
Vai bāriņtiesas darbiniekiem iestājas arī kāda atbildība par viņu, iespējams, kļūdaini pieņemtajiem lēmumiem, kas ģimenei un bērnam dažreiz dramatiski var salauzt dzīvi?
Bāriņtiesas locekļu atbilstību amatam izvērtē pašvaldības vadītājs, viņus var atcelt no ieņemamā amata. Vienreiz ir bijusi krimināllieta, ko ierosināja pret vienu darbinieci, kas nebija pamanījusi, ka ārēji labvēlīgā ģimenē patēvs fiziski iespaido bērnu. Uz ielas šī ģimene izskatījās ideāli, patēvs bērnu nēsāja uz pleciem, bet mājās ar kājām spārdīja pa vēderu. Bērniņš nomira.
Vai pieļaujat, ka cilvēciskais faktors vai nepietiekamas zināšanas arī var būt viens no BT tēlu graujošajiem faktoriem?
Likums nosaka, ka visiem BT locekļiem jābūt ir psihologa, pedagoga, ārsta vai jurista izglītībai. Sākot darbu bāriņtiesā, visi iziet vēl 160 stundas ilgu apmācību, kurā apgūst gan dokumentu noformēšanas prasības, gan bērnu psiholoģiju, gan bērnu tiesību jautājumus.
Kāpēc kopumā bāriņtiesai ir tik ļoti slikta reputācija sabiedrībā? Sabiedrība tai neuzticas un pat apzīmē par "mūsdienu VDK, kas darbojas uz kļauzu pamata".
Iespējams tāpēc, ka bāriņtiesa nedala nekādus labumus. Ja ir jāiesaistās divu vecāku attiecībās, kas nevar sadalīt bērnus, tad viens vienmēr paliks neapmierināts. Presē izskan baumas, ka BT tirgo bērnus adopcijai uz ārzemēm. Visas šīs lietas vienmēr izskata policija, kā arī gala vārdu būt vai nebūt adopcijai saka tiesa, sēdē klātesot prokuroram. Dažreiz BT ir spiesta šķirt bērnus no ģimenes, iejaukties ģimenes lietās. Tie ir emocionāli ļoti smagi lēmumi, bet sabiedrībā joprojām ir nepareiza izpratne, cik daudz drīkst atļauties pret vājākajiem ģimenes locekļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
