Kontracepcijas vēsture - no pētersīļu košļāšanas un dejām pēc seksa līdz sterilizācijai  (13)

Latviešiem bijuši ap 30 kontracepcijas veidu, — stāsta folkloras grupas "Vilcenes" dalībniece Ieva Kalniņa. Pārsvarā dažādas zālītes un novārījumi. Piemēram, vītola lapu pulveris. Vīrišķais vītolu dzimtas koks saistīts ar neauglību - vīrišķie ziedi ir tikai putekšņu veidotāji. Šiem kokiem augļu nevar būt, bet tāpēc vien vītola lapu pulveris par kontracepcijas līdzekli noderēt nevar.

Vēl viens kontracepcijas līdzeklis bijis paparžu sakneņu pulveris, bet arī tas patiesībā nestrādāja. Farmācijas doktore Vija Eniņa skaidro, ka paparžu sakneņu pulveris gan varētu izraisīt abortus, jo tie ir toksiski.

Daudzas tautas ir pazīstamas ar īpaši aktīvu seksuālo dzīvi, un tādi ir arī indiāņi. Indiāņu sievietes kā izsargāšanās metodi izmantoja pētersīļus, jo uzskatīja, ka, četras dienas košļājot pētersīļus, kļūst neauglīgas. Kādreiz bija dažādi skaidrojumi, kāpēc sievietēm ir mēnešreizes. Indiāņi uzskatīja, ka deviņas dienas pēc mēnešreizēm nevajag nodarboties ar seksu. Savukārt Indijas tropiskajā daļā un Šrilankā sievietes seksuāli aktīvajās dienās, lai neiestātos grūtniecība, ēda papaijas augļus. Mūsdienās ir izpētīts, ka papaijā patiešām ir enzīms, kas, iedarbojoties ar hormonu progesteronu, novērš grūtniecības iestāšanos.

Arī īpašām dejām piedēvēja kontracepcijas iedarbību. Okeānu salu sievietes pēc seksa uzsāka īpašu deju, kurā, aktīvi kustinot gurnus, centās atbrīvoties no spermas. Ņemot vērā tā laika dažādos rituālus un maģiskās darbošanās, tas šķiet saprotami, tomēr arī mūsdienās daļa cilvēku no grūtniecības mēģina izsargāties, piemēram, pēc seksa pastaigājoties, lai sperma iztecētu laukā. Tomēr spermatozoīdi kustas daudz ātrāk nekā beidzas sekss, tāpēc pēc seksa no tiem atbrīvoties bieži vien ir krietni par vēlu.

Senos laikos īpaša nozīme bija maģijai, burvestībām un pesteļošanām, tāpēc sievietes ticēja, ka grūtniecību iespējams novērst ar burvestību palīdzību. Āfrikas austrumos dzīvojošās sievietes dodas mežā un izpilda īpašu rituālu, sasienot kopā divas virvītes no koka mizām, uzsmērējot tām virsū olas dzeltenumu, un tic, ka šis rituāls pasargās no nevēlamas grūtniecības. Bija arī vieta, kur sievietes nosmērējās ar menstruāciju asinīm, vai arī nēsāja līdzi amuletu, kas izgatavots no asparāga koka, un ticēja, ka nepaliks stāvoklī. Ļoti iecienīti bija dažādi amuleti ar savdabīgiem pildījumiem, piemēram, parazītiskiem tārpiem, kas izņemti no zirnekļa vēdera un ielikti briežādā. Ja šāds amulets uzlikts kaklā pirms saulrieta, varēja mīlēties bez uztraukuma. Sievietes pirms seksa makstī ievadīja speciālas zālītes vai saknītes, bet vīrieši, ja domāja par izsargāšanos, pārsvarā pielietoja pārtraukto dzimumaktu, retāk mēģināja apturēt ejakulāciju.

Viduslaikos radās jauns uzskats – ja sieviete seksa laikā neizjūt baudu, tad grūtniecība nevar iestāties.

Daudzkārt pieminēts papiruss, kas apliecina savdabīgas ziedes lietošanu kontracepcijas nolūkos. Ēģiptiešu papiruss datēts ar 1850. gadu p. m. ē., un tajā aprakstīts padoms sajaukt krokodilu mēslus (vēlāk secinot, ka ziloņu mēsli ir efektīvāki) ar eļļu, lai iegūtu ziedi, kas ievadāma sievietes makstī pirms dzimumakta. Tādā veidā varēja izveidot gan mehānisku barjeru, gan ekskrementu sārmaino īpašību dēļ nodrošināt spermatozoīdu novājināšanu, tādējādi samazinot to iespēju nokļūt līdz sievietes olšūnai. Jāsaka, ka tajā laikā cilvēki nemaz nezināja, ka sievietei ir olšūna, ko apaugļo spermatozoīds. Tika uzskatīts, ka vīrietis ir dzīvības devējs un sieviete bērniņu vienkārši iznēsā.

Aristotelis atklājis, ka grieķu sievietes no nevēlamas grūtniecības izsargājušās, intīmo ķermeņa daļu ieziežot ar ciedru un olīvu eļļas maisījumu vai ar medus un olīveļļas maisījumu.

Indija ir seksuāli ļoti aktīva zeme, un fakti apliecina, ka tur kontracepcijas metodes lietoja jau pirms 2000 gadiem. Dzimumakta laikā indieši lielu nozīmi veltīja reliģiskai pašdisciplīnai, kas nozīmē gan pārtraukto dzimumaktu pielietošanu, gan arī speciālu medus, eļļu un rozmarīna maisījumu izmantošanu. Maisījumu smērēja makstī vai ar to sasūcināja kokvilnu, ko lika makstī. Medus uz īsu brīdi veido aizsargplēvi dzemdes kaklam. Lietoja arī speciālus traukus, kur kūpināja vīraku kopā ar oglēm un vasku. Sievietes virs tiem apsēdās, lai kvēpinātu maksti pirms dzimumakta.

Savukārt Lielbritānijā jau 19. gs. sievietes makstī ievadīja C vitamīnu, lai izsargātos no grūtniecības. Iepriekš to mēdza darīt, skalojot maksti ar citrona sulu.

Dažādi augi vienmēr bijuši aktuāli, lai izsargātos no grūtniecības, tai skaitā arī Latvijas teritorijā.

Viduslaikos iecienīts izsargāšanās līdzeklis bija granātābola sēklas. Mūsdienās ir noskaidrots, ka tās lielā koncentrācijā satur fitoestrogēnus, kas pēc ķīmiskā sastāva un bioloģiskās iedarbības atgādina sievietes organismā sintezēto dzimumhormonu. Tikai diez vai viduslaiku sieviete zināja bīstamo faktoru šo sēklu lietošanai. Ja sievietes ar normālu estrogēnu sintēzi pietiekami ilgi lieto granātābola sēklas, tiek nomākta olšūnu veidošanās, bet, ja estrogēnu veidošanās ir ierobežota, sēklās esošais hormons darbojas pretēji un veicina ovulāciju.

1539. gadā ārsts, botāniķis un arī teologs Hieronīms Boks izdeva grāmatu par augu kontraceptīvo un arī abortu izraisošo iedarbību. Viņš uzskatīja, ka tīruma zilausis (Consolida regalis) novērš grūtniecības iestāšanos un baltās lilijas saknes (Radix Nymphaeae albae) mazina dzimumtieksmi, tātad palīdz saglabāt nevainību. Grāmatā uzskaitīti daudzi aplami fakti, tāpēc aprakstītā augu izmantošana sievietēm dzīvē vairāk kaitēja, nevis palīdzēja.

Pat mūsdienās dzirdēts, ka maksti pēc dzimumakta jāskalo ar citrona sulu. Tie ir mūsdienās lietoto spermicītu pirmsākumi.

Kontracepcijas zinātniskā izpēte sākās 17. gs, laikā, kad atklāja pirmo mikroskopu. Tad zinātnieki pierādīja spermatozoīdu kustīguma mazināšanos, mainot maksts pH līmeni ar etiķskābi. Vīriešiem ieteica mazgāt dzimumlocekli ar etiķi un sālsūdeni. Ir cilvēki, kas pH līmeni izmaina ar Coca-Cola palīdzību. Vēl līdz 20. gs. hinīns – alkaloīds, ko iegūst no hinīnkoka mizas, – bija vienīgais zināmais un efektīvais spermicīds.

Ēģiptē izmēģinātas dažādas metodes, viena no tām aprakstīta uz kādas papirusa strēmeles, kas būtībā ir pirmais rakstiskais pierādījums vaginālajām svecītēm. Tur rakstīts: "Lai sieviete nekļūtu grūta divus līdz trīs gadus, samaļ dateles un akācijas koka vārpas un to visu sajauc ar medu. Šajā masā samērcē kokvilnas auduma tamponu un ievieto vagīnā." Šādus tamponus sievietes ievietoja makstī pirms dzimumakta. Akācijas izdalīja līmei līdzīgus sveķus, kas pārvērtās pienskābē un iedarbojās tikpat efektīvi kā spermicīds, kas nogalina spermu. Bet daudz vienkāršāka izsargāšanās metode bija skābu augļu pusīšu ievadīšana makstī pirms mīlēšanās. Okeānu salu sievietes pirms seksa makstī ievadīja jūras aļģes sūkļus.

Pienskābi, kas radās no akāciju koka, vēl 20. gs. sākumā izmantoja diafragmu izgatavošanā. Pirms gumijas diafragmas ieviešanas lietoja tā sauktos bloka pesārijus – no koka grebtus kvadrātveida klucīšus ar noapaļotām malām. Vienīgi rodas jautājums – vai šādā veidā sekss sagādā baudu vai sāpes?

18. gs. Francijā kā kontracepcijas metodi izmantoja īpašu sūkli, kas sajaukts ar dažiem pilieniem konjaka. Sūkli ievadīja makstī, un sperma netika tālāk, bet, ja arī tika, tā sajaucās ar konjaku, un spermatozoīdi kļuva neaktīvi.

Spermatozoīdi atklāti un vārdā nosaukti tikai 1977. gadā, tomēr dažādi ieteikumi, kā aizkavēt vīrišķās sēklas iekļūšanu dzemdē, saglabājušies jau no seniem laikiem. Lai vai kā, bet interesanti, ka prezervatīvs arvien ir gandrīz vienīgais līdzeklis, ar ko izsargāties vīrietim, nevis sievietei.

Varētu teikt, ka pats pirmsākums prezervatīviem varētu būt okra pākstis, jo ar tām sievietes nosedza dzemdes kaklu. Noslēgtā pāksts daļa atbalstījās pret dzemdes kakliņu, bet caur atvērto pāksts daļu vagīnā varēja ievadīt vīrieša dzimumlocekli.

Japāņu erotiskajās grāmatās minēts "koytai", kas darināts no plānas ādas, taču nav zināms, kas to lietoja – sieviete vai vīrietis. Vēlākos aprakstos minēti cieti prezervatīvi, kas darināti no ragiem vai bruņurupuča apvalka.

Pirmie zināmie prezervatīvi bija no lina vai kāda cita austa materiāla, bet saprotams, ka to aizsardzība nebija efektīva. 1504. gadā kādā medicīnas grāmatā tiek aprakstīts īpašs audekla maisiņš, kuru ieteica uzvilkt uz dzimumlocekļa, lai izsargātos no seksuāli transmisīvajām slimībām, jo īpaši sifilisa, kas tajos laikos bija cilvēku bieds, jo izplatījās ļoti strauji.

Vēlāk sāka izmantot prezervatīvus, kas izgatavoti no kazas vai govs zarnām, un arī tie galvenokārt bija paredzēti, lai pasargātu no sifilisa. Ar laiku parādījās no gumijas gabaliņiem sašūti prezervatīvi. Bet, kad 19. gs. vidū sākās gumijas vulkanizācija, sāka ražot prezervatīvus, kuri aizstāja dzīvnieku zarnu un zivju pūšļu kondomus.

1843. gadā amerikāņu ķīmiķis Čārlzs Gudjiers (Charles Goodyear) izgudroja pirmo elastīgas gumijas prezervatīvu, kas turklāt bija ūdens necaurlaidīgs un izturīgāks nekā iepriekšējie. Tomēr interesanti, ka daudzas valstis aptiekām neatļāva tirgot jauno izgudrojumu, lai arī būtībā arvien plašāk un, varētu teikt, skaļāk izskanēja viedokļi par izsargāšanās nepieciešamību un kontracepciju kā tādu. Gumijas prezervatīvus nomainīja lateksa, tad silikona prezervatīvi. Lai arī mūsdienās prezervatīvus bieži izgatavo no lateksa, kas var izraisīt alerģisku reakciju, pieejami arī poliuretāna prezervatīvi, kā arī dažādas smēres, lai tie būtu slīdīgāki, ērtāki un patīkamāki.

Pasaulē dārgākie un ekskluzīvākie ir ASV ražotie jēra zarnu prezervatīvi, kas ir pilnīgi dabīgi, neizraisa alerģisku reakciju un būtībā neatšķiras no 18. gs. lietotajiem. Norvēģijā un Lielbritānijā ražo arī prezervatīvus sievietēm, ko var ievadīt makstī jau pāris stundas pirms dzimumattiecībām.

Mūsdienās smaidu izraisa arī mehāniska aizsardzība, viduslaikos pazīstamā tikumības josta – ap sievietes vidukli aplikta metāla josta ar piestiprinātu plāksni, kas iet starp sievietes kājām. Izrādās, ka līdzīgas jostas tika izmantotas pat pirms mūsu ēras. Protams, tās ne tikai aizsargāja no grūtniecības, bet arī no sieviešu ļaušanās seksa baudām. Šis savādais priekšmets sastāvēja no metāla jostas, kas tika nostiprināta ap vidukli un tērauda lentas, kas bija savienota ar jostu. Apģērba valkāšanas laikā tērauda lenta atradās tieši sievietei starp kājām. Pirmās tikumības jostas valkāja meitenes Florencē, kā arī dažās citās Itālijas pilsētiņās.

Visos laikos pastāvējuši arī dažādi ieteikumi sterilizācijai. Jau Vecajā Derībā varam atrast ieteikumu, kurā minēts ņemt ēģiptiešu troņa sveķus, alaunu un dārza safrānu, samaisīt un izdzert kopā ar divām glāzēm vīna. Tas radot neauglību.

Seno ķīniešu medicīnas grāmatā vēstīts, ka jāņem dzīvsudrabs, tas visu dienu jākarsē, tad tukšā dūšā jāieņem viena maza lodīte, un tā varot kļūt neauglīgs uz visiem laikiem. Pārapdzīvotība Ķīnā gan liek šaubīties par šīs metodes iedarbību.

Antīkajā pasaulē Hipokrāts ieteica lietot šķīdumu, kas veicina neauglību. Šī šķīduma sastāvā ietilpa metāla un minerālu elementi.

Pirmo reģistrēto sievietes sterilizāciju veica 1881. gadā Ziemeļamerikā. Procedūras laikā 2,5 cm attālumā no dzemdes tika pārgriezti olvadi, kurus pēc tam aizšuva ar zīda diegu. Tādējādi tika nosprostots olšūnas dabīgais ceļš no olnīcas līdz dzemdei. Mūsdienās vairumā sterilizācijas operāciju olvadus piededzina (termokoagulācijas metode) vai uzliek tiem skavas.

Interesanti, ka sākotnēji vīriešiem vazektomiju un sievietēm sterilizāciju veica, lai cilvēks ilgāk būtu jauns. To, atšķirībā no prezervatīvu un uzmavu iegādes, kas bija bagāto priekšrocība, varēja atļauties nabadzīgie.

Rakstā izmantoti dažādi interneta resursi.