Saru dzīšanas rituāls mierīgam un saldam mazuļa miegam  (35)

Pirtīžu laikā bērniņam tika dzīti sari. Par to lasot ticējumos, vecmāte Dina sākumā nobrīnījās, kas gan šie sari varētu būt un kā tie izskatās, līdz reiz viņa izmēģināja saru dzīšanu, kā tas aprakstīts latviešu tradīcijās: bērniņa ādiņu iemasē ar maizes raugu vai rupjmaizi, vai mammas pienu. Dina to darīja ar pieniņu, mazu pilīti ieslaucot saujā un izmasējot bērniņam muguriņu, dupšuku un pleciņus. Darot to pietiekami ilgi, mazulītim no ādas nāk laukā tādi kā cieti sari tumši pelēkā krāsā. "Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, domāju, ko lai tagad dara un kā lai tos dabū nost! Tad turpināju masēt, jo ticējumos rakstīts, ka jāmasē tik ilgi, kamēr sari atkrīt. Pēc minūtēm divdesmit patiešām tie atkrita paši. Pa to laiku mazulis bija pie pupa un vēl izbaudīja mīļu masāžu," teic Dina.

Domājot, kas gan īsti ir sari, viņa secinājusi, ka visticamāk tie ir sierveida ziedes dziedzeri, kas apņem bērniņu, dzīvojot mammas puncī – tas palīdz ādai ūdenī neatmiekšķēties. Kad mazulis piedzimst, viņam šie dziedzeri vairs nav vajadzīgi, tādēļ tie atmirst, noberžas ar veco ādas slānīti. Ticējumi vēsta, ka tie mazie bērniņi, kuriem nav izdzīti sari, ir nervozāki, gultiņā trinās, jo viņiem niez muguriņa, viņi negrib gulēt.

Kad bērniņš un māmiņa pirtīžā bija izmasēti un izmīļoti, viņus ģērba baltos linu krekliņos un devītajā dienā notika krustabas. Ja astotajā pirtīžu dienā vecmāte atdalīja māmiņu no bērniņa, tad devītajā dienā tuvējie piederīgie uzņēma mazuli kā atsevišķu ģimenes locekli ciltī.
Uz krustabām māmiņai jau pašai bija jāklāj galds, protams, piepalīdzot saimes sievām. Mammai bija jācep pirmais apaļš kukulis – kā pilnības simbols. Krustabas bija diena, kad bērniņš ieguva vārdu un tika pirmo reizi likts atsevišķā guļvietā – šūpulī.

Nākot raudzībās, vienalga, vai krustabu dienā vai pirms vai pēc tās, bija jānes ciema kukulis. Ar "kukuli" jāsaprot ēdamais – bieži aprakstīts, ka jānes svaigs pirmpiens un rauši, lai māmiņai būtu barojoša pārtika un viņa varētu zīdīt bērniņu. Dāvināt varēja arī praktiskas lietas, teiksim, krekliņu bērniņam.