Redakcijā saņēmām vēstuli no topošās auklītes. "Mācos par auklīti un mums uzdots noskaidrot - ir vai nav jāper bērni. Kāpēc ir jāper, kāpēc nav. Lasu internetā visādus viedokļus. Vieni saka, ka bērnus var un ir jāieper, bet citi apgalvo, ka bērna iepēršana ir ar likumu sodāma darbība. Vai varat paskaidrot, kā tad īsti ir?"
Abild ģimenes atbalsta centra "Līna" psiholoģe Līga Liepiņa: "Neredzu nevienu pamatotu iemeslu, kas būtu par labu bērna pēršanai. Tas drīzāk ir jautājums par īstermiņa un ilgtermiņa vecāku mērķiem. Kā arī sabiedrībā valdošajiem mītiem, kā izaudzināt labu cilvēku."
Pēršana sarežģīto situāciju it kā palīdz atrisināt uzreiz, tā šķiet ātra un efektīva pieeja, kas ļauj vecākam atgūt noteicēja lomu pār situāciju un atgūt kontroli, skaidro psiholoģe Līga. Jautājums ir cits - ko tas dod ilgtermiņā, ko bērns iemācās un kādas sekas šāds soda mērs atstāj bērna psihē, kā pēršana ietekmē attiecībās starp bērnu un vecākiem.
Ne jau fiziski bērnam sāp pēršana vai uzšaušana par dibenu, ja vien runa nav par brutālu sišanu. Tas ir emocionāls pazemojums, bailes, bezspēcība, neizpratne, apjukums, kauns, dusmas u.c. Tās visas ļoti intensīvas emocijas un tas, kā bērns piedzīvo pēršanu, protams, ir atkarīgs arī no vecuma.
Nespēju kontrolēt? Tad panākšu ar varu
Mazs bērns - pirmsskolnieks, ir pilnīgā atkarībā no pieaugušā. Iedomāsimies, kā viņš jūtas, kad viņam iesit vai sapurina, bet pēc brīža tā pati mamma grib samīļot. Tik maziem bērniem vēl trūkst iemaņu regulēt savas emocijas, tikt ar tām galā. Gadās niķi un slikta uzvedība. Reizēm vecāki paši pieļauj kļūdas, nebrīdinot, ko bērns drīkst, ko nedrīkst, kādas pārmaiņas ir gaidāmas, vai notiks kas tāds, par ko iepriekš nav bijusi saruna.
Piemēram, restorānā ģimene gaida maltīti, trīsgadnieks garlaikojas. Kamēr pieaugušie ieinteresēti sarunājas, mazulis spēlējas ar dakšiņu vai glāzi, tad sāk skraidīt pa zāli, iespējams, ka kaut ko apgāž vai pat saplēš. Vecāki paliek dusmīgi, sakliedz un var iesist. Šādā situācijā bērna vaina ir minimāla vai nav nemaz, ja vecāki neparūpējās, lai bērnam nav garlaicīgi un ļāva skraidīt pa zāli.
Jautājums par pēršanu ir jautājums par pašu vecāku pieredzi, emocionālo stāvokli, zināšanām, personību. Bieži vien vecāki, kas atbalsta pēršanu, to argumentē ar to, ka paši bijuši pērti, tāpēc ir izauguši par labiem un kārtīgiem cilvēkiem. Arī sabiedrības nostāja pret pēršanu un bērna publisku raustīšanu ir iecietīga. Reti kurš pieaugušais citiem pieaugušajiem uz ielas aizrādīs un iejauksies.
Aplams ir uzskats, ka bērna pēršana iemācīs viņam cieņu pret vecākiem un citiem cilvēkiem, padarīs stiprāku raksturu, izveidos personību, iemācīs atšķirt labo un sliktā. Ja arī ārējās bērna uzvedības izpausmes izskatīties kā cieņas apliecinājums vecākiem un viņš būs paklausīgs, tad dziļākā šāda motivācija būs pavisam cita. Visdrīzāk tā būs bailes.
Mānīgā cieņas ilūzija
Paklausīgs un iebiedēts bērns radīs vecākiem mānīgu iespaidu, ka viņi kontrolē situāciju, nav bezspēcīgi, ka viņus ciena. Vecākiem vieglāk ir dusmoties, nevis izjust skumjas vai bezspēcību bērna priekšā. Pašu vecāku nogurums, stress, nespēja tik galā ar savām problēmām arī dažreiz izpaužas kā agresija pret bērnu. Lai arī kāds būtu pēršanas attaisnojums, efekts šādai audzināšanas politikai ir īslaicīgs un bērna personību graujošs.
Pēriens un iepļaukāšana pakāpeniski bojā attiecības. Pusaudžu vecumā vecākiem vien atliek brīnīties, kur pazudis kontakts ar bērnu. Tā vietā stājusies atsvešinātība vai pat vienaldzība. Bērns nestāsta, kas notiek viņa dzīvē. Smagākās situācijās parādās vardarbības epizodes - bērns dara pāri dzīvniekiem, konfliktē bērnudārzā, skolā problēmas risina ar kaušanos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
