Toties Andresa ar prieku savās un vīra Kārļa mājās tepat Rīgā rīko nelielas futbola ballītes katru reizi, kad spēlē Brazīlija. "Visi Brazīlijā gaida, ka mēs uzvarēsim Pasaules čempionātā. Nav šaubu, ka tā tam jābūt. Kaut vai ar tiesnešu palīdzību, bet uzvarai jābūt. Visi aizmirsuši, ka pirms tam bija lieli protesti pret to, ka čempionātu rīko tieši Brazīlijā. Tam nebija liela atbalsta".
"Latvijā visi ir par hokeju. Man arī ļoti patīk, esmu bijusi uz Rīgas Dinamo spēlēm," aizrautīgi stāsta Andresa. Viņai nav problēmu, kuru komandu atbalstīt pasaules hokeja čempionātā, jo tur Brazīlija nespēlē. "Un tad Kārlis var ar mani būt par Brazīliju futbolā".
Andresai ir 21 gads un Latviju par savām mājām viņa sauc jau divus gadus. Pirms apsēžamies uz sarunu kafejnīcā Rīgas centrā, oficiante jau paspējusi viņai angliski pajautāt, ko vēlēsies. Andresas patumšā ādas krāsa un skaistie kuplie, lokotie mati ir acīmredzamas pazīmes, ka to īpašniece Latvijā ir ārzemniece. Kad sakām:"Andresa runā latviski", apkalpotāja manāmi samulst.
Andresa komentē: "Pārsvarā mani Rīgā uzrunā angliski. Bieži arī atbildu angliski, ko tur gari skaidrošu, ka dzīvoju Latvijā un runāju latviski".
Par sarunas valodu starp angļu un latviešu Andresa izvēlas latviešu, sakot: "Ja es kādu vārdu nezināšu, tad pajautāšu".
"Man ir ļoti laba latviešu valodas skolotāja", ar siltumu saka Andresa, un piebilst, ka skolotājai šīs intervijas laikā vēl daudz kas būtu labojams. Andresai ir skaista latviešu valodas izruna, viņai ļoti patīk skanīgie latviešu burti – kā "dz" un "r", tos viņa izrunā skaidri un ar īpašu garšu. "Portugāļu valodā šādu skaņu nav, arī "r" ir citādāks."
"Latviešu valoda skan kā dziesma ar garajām skaņām – māja, kāja. Tas ir līdzīgi kā mēs runājam Baijo reģionā Brazīlijā, kur es uzaugu. Dažas latviskās intonācijas gan es laikam nekad nespēšu atkārtot," kritiska ir Andresa.
Andresa Latvijā nonāca mīlestības dēļ. Kādās brīvdienās viņa ar citām meitenēm kā bieži devās uz slaveno Kopakabana pludmali Rio de Ženeiro, ko šajās dienās daudz var redzēt reklāmās un raidījumos no Pasaules čempionāta futbolā .
Tur satika trīs latviešu puišus, kas bija atbraukuši iepazīt Brazīliju. "Ļoti klišejiski,"smaida Andresa. Kā izrādās, interese par brazīļu meitenēm gan bija nevis Kārlim, bet citam no grupas puišiem.
Kārlim tika iedalīts tulka gods, jo viņš, kurš iepriekš daudzus mēnešus ceļojis pa Latīņamerikas valstīm, runāja spāniski. "Mēs varam saprast spāņu valodu, jo tā ir tuva portugāļu valodai", komentē Andresa un piebilst, ka tieši spāņu valoda sākumā bija liels palīgs saziņai ar acīs un sirdī iekritušo latvieti, jo angliski viņa nerunāja nemaz. Meitene arī piebilst, ka pirmajās iepazīšanās dienās no latviešu puišiem pat mazliet baidījusies.
"Mēs baltos saucam par gringo, man tie bija svešinieki. Par Latviju neko nezināju, jaucām to ar Lietuvu (portugāliski – Letonia, Lituania skan līdzīgi.) Vakarā pēc satikšanās aizgāju mājās un datorā meklēju, kur Latvija vispār ir", Andresa ar rokām attēlo klabināšanu pa datora taustiņiem.
Andresas mamma bija bažīga, uzzinot par jauno draugu, jo Brazīlijā zināmi daudzi nepatīkami stāsti par gringo - baltajiem vīriešiem, kas uzaicina brazīlietes uz Eiropu, bet te par viņām zaudē interesi vai sāk izmantot. Bažas izgaisa, kad mamma satika Kārli un saprata, ka meitas nodomi ir nopietni.
Pēc kopā pavadītajā brīvdienām Rio un saulē, Andresa pēc mēneša devās ciemos uz Latviju.
"Kad braucu prom no Rio, tur bija +40 grādi, bet Rīgā bija ziema un mīnus 15. Man bija tikai viens džemperis, nebija pat kārtīgu kurpju, ne arī citu silto drēbju", par pirmo ierašanos stāsta Andresa.
"Arī dzīvoklī, kur toreiz apmetāmies, nebija kārtīgas apkures. Toties tagad mums ir jauks dzīvoklis. Ziemā istabās plus 25 grādi". Sniegu Andresa pirms tam nebija redzējusi. "Patika?", jautājam. "Pirmo nedēļu", viņa enerģiski atjoko.
"Mana īstā "ierašanās" Latvijā notika pirms gada, kad biju jau gadu te nodzīvojusi. Bijām Līgo svētkos un, klausoties dziesmas, apraudājos. Es sapratu, ka man jāpieņem latvieši, kādi tie ir, ka es viņus nemainīšu, ka ir dažādas kultūras. Man palika vieglāk te dzīvot. Tagad jūtos Latvijā gandrīz kā mājās."
"Man kļuvis vieglāk te dzīvot arī tāpēc, ka protu latviešu valodu un varu pajautāt, ja ko nezinu,"atzīst Andrea.
"Kad atbraucu, trīs mēnešus gāju Integrācijas fonda rīkotajos valodu kursos. Tur bija interesanti, satiku dažādus cilvēkus no Ēģiptes, Īrijas, Ukrainas". Pēc tam ķēros pie angļu valodas mācību kursiem internetā, jo angļu valodu arī nezināju.
Viņa iemācījusies tikt galā arī ar neslēpto interesi, ko cilvēki par viņu izrāda uz ielas. Daži rāda ar pirkstiem pāri ielai, daži izsaka aizskarošas piezīmes. Dažreiz pat, stāvot man blakus, kaut ko pasaka. "Tad es pagriežos un latviski saku: "Paldies!", Andresa stāsta un demonstrē pašcieņas pilnu skatu, ko velta aprunātājiem.
Mamma Andresu mudinājusi skatīties uz to, ka viņa ir atšķirīga no latviešiem, kā uz priekšrocību, kas dod daudz pozitīva. "Ja tu pati jutīsies labi, par to, kāda esi, arī citi uz tevi tā skatīsies", iedrošinājusi mamma.
Andresas latviešu radinieki zina stāstīt, ka daži gadījumi ar rupjībām uz ielas bijuši īpaši sāpīgi, Andresa mājās atgriezusies raudādama.
"Man patīk iet pie cilvēkiem. Bijuši daži uzaicinājumi uz skolām pastāstīt par Brazīliju, uztaisīju arī nacionālo ēdienu. Biju ciemos uz vīramātes vadīto bērnu dārzu angliski ar viņiem aprunāties.
Mazajiem ļoti interesēja mani mati, ļāvu tos pataustīt", priecīgi stāsta Andresa. Viņai patīk bērni, un, kad laiks ļauj, viņa dažām ģimenēm Rīgā tos palīdz arī pieskatīt.
"Tava mamma ir tālu prom. Kā Tevi pieņēmusi vīra mamma?" jautājam, uz ko Andresa ar maigumu balsī atbild: "Ļoti labi. Kā savu meitu".
Andresas vietējo atbalsta sistēmu veido brazīliešu draudzenes, kuras arī dzīvo Latvijā. Viena no viņām - pavāre Vanesa - piedalījusies arī TV3 veidotajā raidījumā "Gandrīz ideālas vakariņas".
Savukārt no latviešu meitenēm Andresa pagaidām ieguvusi tikai vienu draudzeni, ar kuru iepazinusies kopīgu paziņu rīkotā pasākumā.
Jautāta par saviem tālākajiem plāniem, Andresa atzīst, ka gribētu apgūt praktiskas iemaņas dizaina, modes jomā.
"Latviešu meitenes ģērbjas labi, interesanti. Pie mums Rio ir tik karsts, ka mēs parasti staigājam šortos un pludmales čībās. Kāda tur mode! Kad ierados te, vīramāte man teica lai pludmales čībās pa pilsētu nestaigāju. Tomēr domāju, ka pavisam latviešu stilu nepārņemšu, saglabāšu savējo -tādu, kurā jūtos es pati", atzīst Andresa.
Lielu pielāgošanos dzīvei Latvijā prasījusi arī ēdiena gatavošana. Te nav daudz kā, visvairāk jau Brazīlijas augļu. "Man liekas, ka mēs ēdienā lietojam daudz garšvielu, bet vīramāte, viesojoties Rio teica, ka pēc garšas viņai abu tautu ēdieni liekas līdzīgi", stāsta Andresa.
"Kad atbraucu, es mācēju taisīt tikai brazīļu ēdienus. Daudzos mūsu ēdienos ir vajadzīga garšviela kumins. Es aizgāju uz veikalu viena un nopirku latviešu ķimenes. Hmm, nebija visai garšīgi," smiedamās atceras Andresa.
"Tagad, kad taisām fežuādu (brazīļu gaļas ēdiens feijoada ar gaļu un melnajām pupiņām), dodamies uz tirgu un nopērkam visu vajadzīgo. Brazīļu kafija gan jāpērk Stokholmā. Kad bijām tur ceļojumā, atvedu, arī citas lietas no brazīļu veikaliņa".
Pie latviešu ēdieniem meitene gan pilnībā nav pieradusi: "Neēdu rupjmaizi un kefīru. Bet man ļoti garšo biezpienmaize un vispār viss, kur ir biezpiens."
"Man patīk ceļot. Ļoti patika Stokholma, arī Somija – bijām Turku. Tagad brīvdienās brauksim pie draudzenes uz Milānu. Brazīlijā tagad uz dzīvi neatgriezīsimies. Kārlis saka, ka tikai pensijas vecumā," klāsta Andresa.
"Tu teici, ka jūties Latvijā gandrīz kā mājās. Ko mēs varam darīt, lai Tu justos te patiešām mājās?" jautājam, uz ko meitene atbild: "Es neprasu, lai jūs vienmēr smaidāt un apķerat mani satiekoties (Andresa rāda plašu apskāvienu), jo latvieši to nedara. Bet saprotiet, ka es šeit atbraucu mīlestības dēļ un gribu dzīvot šajā sabiedrībā un tai piederēt".
"Mēs Brazīlijā esam ļoti atvērti pret svešiniekiem, uztveram tos ar lielu interesi un prieku. Es vairs neprasu no latviešiem, lai katrs no jauna satiktais mani pieņemtu ar sajūsmu. Es saprotu, ka atturīgums nenozīmē negatīvu skatu. Tomēr vairāk pretīmnākšanas gribētos," cerību izsaka brazīliete un latvieša Kārļa sieva Andresa.
Raksts tapis sadarbībā ar integrācijas projektu "Saredzēt! Sadzirdēt! Saprast! Rīkoties!" III posms.
Projekta ieviešanu finansiāli atbalsta Eiropas Trešo valstu valstspiederīgo integrācijas fonds (75%) Latvijas valsts (25%).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!