Desmit gudrības strādājošām mammām vieglā franču vecāku stilā  (40)

Nupat nākusi klajā vēl viena grāmata par bērnu audzināšanu franču stilā "Franču vecāki nepadodas. Simts padomi bērnu audzināšanā no Parīzes".

Savukārt žurnāls "Forbes" publicējis Pamelas Drukermanes desmit ieteikumus strādājošajām sievietēm, kā apvienot ģimeni, karjeru un sevis mīlēšanu. Šķiet, ka daudz ieteikumi neatšķiras no mūsdienu psihologu ieteikumiem ikvienā valstī. Tomēr francūžiem tas izdodas ar dabisku eleganci...

Viens no grābekļiem, uz kuriem uzkāpj gandrīz visas strādājošās sievietes, ir centieni būt gan par ideālu mammu, gan neaizstājamu, uzticamu darbinieci. Praksē tas nozīmē divi pilnas slodzes darbi mājās un birojā, kas visbiežāk beidzas ar nelaimīgu, pārgurušu un nodzītu sievieti.

Ieteikums ir necensties būt ideālai nevienā savā lomā. Pirmām kārtām tas nozīmē mainīt attieksmi pret bērna audzināšanu, nepārvēršot to par maratonu 18 gadu garumā vai līdz brīdim, kad bērns ir izaudzis un veiksmīgi atradis sev darbu vai augstskolu.

Mazo bērnu mātēm tas nozīmē necensties katru brīvu brīdi pārvērst izglītojošā stundā, kuras laikā māca lasīt, rakstīt vai rēķināt. "Mēs pārāk steidzamies ar bērnu formālo izglītošanu. Līdz sešu gadu vecumam galvenais ir iemācīt prasmi koncentrēties, pacietību, paškontroli un komunikācijas iemaņas. Ja pareizajā laikā iemācīsies šīs prasmes, tad arī pārējo spēs apgūt pietiekami veikli, ejot skolā" uzskata grāmatas autore. Francijā bērni skolas prasmes sākot apgūt tikai 6 gadu vecumā. Ne ātrāk!

Ir patīkami būt finansiāli nodrošināta vīra azotē, tomēr pat apprecoties ar nodrošinātu vīrieti, francūzietes izvēlas strādāt un ātri atgriežas darbā. Finansiālā neatkarība ir loti svarīgs aspekts, lai sieviete justos patiešām droši par savu un savu bērnu nākotni. Profesija, izglītība un darbs ir viens no emocionālās stabilitātes vaļiem, kas ļauj dzīvot mierīgāk. Mammas sirdsmiers ir ļoti svarīgs arī bērna emocionālajai labklājībai. Nekā no iztēlotās franču romantikas, toties ļoti prātīgi.

Mammu lamatas ir kļūdainais viedoklis, ka visa dzīve jāvelta bērnam. Ziedot lielāko daļu sava laika, kad bērni ir mazi, ir ļoti dabiski, tomēr ir svarīgi laicīgi pateikt "Stop!" . Uzupurēties nevajag, uzskata īstena francūziete. Visas franču kultūras pamatā ir doma, ka cilvēks pats sev ir vissvarīgākais. Nekad un nekādos apstākļos nedrīkst aizmirst palutināt sevi. Vecākiem noteikti ir jāatrod laiks tikai savu interešu un hobiju īstenošanai.

Laiks sev līdzsvaro vecāku dzīvi. Bērnam nav jādomā, ka visa pasaule griežas ap viņu. Tas ir nepareizi un neveselīgi. Vēl viena lieta, ko jāiemāca bērniem, ir pacietība – neskriet uz pirmo bērna saucienu pēc palīdzības, ļaut viņam tikt galā ar problēmu pašam.

Emocionāla tuvība ir svarīga, bet laiku pa laikam abiem – mammai un bērnam, vienam no otra mazliet jāatpūšas un jādistancējas. Tas dod svaigumu attiecībām un jaunu satikšanās prieku. Pamēģiniet uz vienu dienu mazuli aizsūtīt ciemos pie vecmāmiņas, bet paši veltiet laiku sev. Pēc dažām stundām būsiet viens pēc otra jau tā noilgojušies, ka aizmirsīsies iepriekšējie strīdiņi un kašķus. Visi viens no otra nogurst, arī bērni no vecākiem.

Uzsākot darbu, īpaši, ja bērniņš vēl mazs, ļoti daudzas mammas mokās ar vainas apziņu, ka ir izvēlējušās doties pelnīt naudu, nevis auklēt savu bērnu. Tās ir pilnīgi bezjēdzīgas pārdomas. Ja jāstrādā, tad jāstrādā. Toties der padomāt par laika plānošanu. Francūzietes mēģinot darbā tikai strādāt, bet, atgriežoties mājās un ejot pastaigā ar bērnu, veltīt nedalītu uzmanību tikai bērnam – paspēlēties smilšu kastē vai uzspēlēt paslēpes parkā, nevis sēdēt uz soliņa, lasot žurnālu vai pļāpājot pa telefonu. Iemācieties būt šeit un tagad.

Nespējot pietiekami daudz laika veltīt vecāku pienākumu veikšanai, dažreiz mātes un tēvi to cenšas kompensēt ar neskaitāmiem pulciņiem. Lai tiktu uz 2-3 nodarbībām dienā, nākas kļūt par sava bērna personīgo šoferi. Aplami!

Francūzietes bērna pulciņus un aktivitātes vispirms pieskaņo savām ērtībām, nevis otrādi. Mammu, kas strādā kā bērnu izvadāšanas operators, neviens neuzskatīs par māti – varoni. Tikai žēlīgi nopūtīsies, jo kur tad paliek sevis mīlēšana? Par labu pārslodze nenāks arī skolniekam, kam vairs nav laika mierīgām rotaļām un atpūtai mājās.

Starp mammu un tēti jābūt kādam mazam noslēpumam; kaut kam, kas bērnam nav pieejams. Un tā ir guļamistaba! Līdz 3 mēnešu vecumam mazie francūži drīkst gulēt vecāku gultā, pēc tam viņus pārvieto uz savu gultiņu, vēl pēc dažiem mēnešiem – uz savu istabu.

"Vecāku guļamistaba man vienmēr bijusi tabu zona, kaut kas līdzīgs svētnīcai, kurā ienākt drīkstēju tikai pēc pieklauvēšanas," atmiņās dalās kāda kundze gados. Šīs pašas tradīcijas lielākā daļa franču ģimeņu piekopj joprojām.

Bērniem nav jāzina viss par pieaugušo dzīvi. Ja jau tajā nepaliek nekādu noslēpumu, kāda jēga pieaugt?

Pat strādājošas franču dāmas neprasa, lai vīrietis pilnīgi vienlīdzīgi iesaistītos mājas pienākumu veikšanā. Tas ir drošākais ceļš uz konfliktiem un abu pušu neapmierinājumu. Daudzās Skandināvu valstīs un ASV sievietes no vīriešiem prasa vienādi aktīvu mājas pienākumu veikšanu, bet franču sievietes šajā jautājumā domā citādāk. Harmonija un saskaņa ģimenē svarīgāka par pilnīgu vienlīdzību.

Tas gan nenozīmē, ka vīriešiem mājās nav nekādu pienākumu, vienkārši to ir mazāk nekā saimniecēm. Ja francūziete netiek galā ar mājas pienākumiem, viņa labāk noalgo mājkalpotāju, nekā dzenā vīru.

Vienu nedēļas nogali mēnesī svēti pienākas pavadīt bez bērniem un nestrādājot, tikai divatā ar vīru un atpūšoties. Bērnus aizsūta pie vecmāmiņas, darbus atliek, māju nepucē. Dienu pavada guļot, gardi ēdot un veltot laiku viens otram. Tas ir mazs medusmēnesis, kas palīdz izturēt nebūt ne vieglo vecāku dzīvi. Turklāt bez mazākās vainas sajūtas, jo laimīgiem bērniem vajadzīgi laimīgi vecāki. "Vecāku tiesības" ir ne mazāk svarīgas par bērnu tiesībām, uzskata parīzieši.

Ārkārtīgi svarīgi ir pieņemt pašai un iemācīt bērniem, ka mamma ir boss. Nevis diktators, bet tieši boss, kas nosaka, kas un kad notiks. Bērniem tiek daudz brīvības un iespēju izpausties, bet pēdējais vārds pieder mammai (ne omēm, skolotājām vai izglītotām guvernantēm). Tas dod uzticēšanās un paļāvības sajūtu – mamma (vai tētis) zina, kas jādara.