Jautā lasītāji, atbild rakstniece: No Laumu zemes uz Mēnesi un atpakaļ  (1)

Jūlija sākumā izsludinājām jautājumu konkursu un esam arī saņēmuši atbildes. 10 labāko un interesantāko jautājumu autori grāmatas ar Ievas Melgalves autogrāfu var saņemt sākot ar piektdienu, 18. jūliju "Cāļa" redakcijā.

Ko Ieva darītu, ja nokļūtu uz Mēness?

Ja tas notiktu pēkšņi un bez sagatavošanās, tad droši vien diezgan operatīvi nomirtu. Bet citādi – ja es tur nonāktu kosmonauta tērpā – tad droši vien pirmām kārtām mēģinātu lēkāt. Un pēc tam, kā tas ar mani notiek visās svešās vietās, izstrādātu desmit scenārijus, kas var noiet greizi - "es apmaldīšos", "viņi visi aizbrauks atpakaļ bez manis", "es kaut kur pazaudēšu pasi UN KO TAD?", nu, tādā garā.

Vai strādāt par rakstnieku nav garlaicīgi, jo visu laiku tikai jāraksta?

Jā, tas ir viens no iemesliem, kāpēc es cenšos rakstīt interesanti – lai, rakstot grāmatu, nav tik ļoti jāgarlaikojas. Bet, par laimi, rakstīšana ir tikai neliela daļa no rakstnieka darba – papildus var arī pētīt visādas interesantas lietas, runāties ar neparastiem cilvēkiem, izdomāt visādas muļķības (un sastāstīt tās saviem bērniem), daudz klausīties un mācīties to, kas pašam patīk un interesē, jo noderēt var viss. Tā ka ir arī savas labās puses.

Vai Tev dzīvē ir bijis kāds mistisks, neizskaidrojams notikums? Ja jā, tad kāds?

Lielākā daļa manu mistisko notikumu ir saistīti ar rakstīšanu – es kaut ko uzrakstu, un tas piepildās, vai arī rakstot es nejauši uzminu kāda cilvēka biogrāfijas detaļas (tas viss gan ir ļoti personiski un nestāstāmi). Iespējams, tas notiek vēl joprojām, tikai es esmu pārstājusi pievērst tam uzmanību – ir taču gandrīz neiespējami rakstīt darbus, kuros notiek kaut kas slikts, uztraucoties par to, ka tas var piepildīties.

Trīs ieteikumi, kā sevi motivēt rakstu darbiem?

Rakstot nevajag domāt par to, cik daudz jāuzraksta, jākoncentrējas tikai uz esošo nodaļu... rindkopu...teikumu. Doma par to, cik ļoti daudz vēl jāizdara un cik ilgi jāstrādā, var pilnīgi nogalināt motivāciju to darīt.

Saistībā ar pirmo – vienmēr ir labāk jau pirms darba sākuma izplānot, cik daudz jāizdara, un sadalīt darāmo pa dienām. Noteikti ierēķinot laiku, kas neizbēgami tiks notrallināts, un laiku labošanai. (Tāpat izrādīsies, ka laika pietrūkst, bet vismaz tad, kad tuvosies nodošanas brīdis, darbs būs iesākts.)

Zini, kam raksti. Es, piemēram, parasti rakstu sev. "Bulta, Zvaigzne un Laī" ir rakstīta tam bērnam, kas kādreiz biju es. Bet tagad rakstot es iedomājos jaunu cilvēku, kas nevar saņemties un uzrakstīt to sasodīto zinātniski pētniecisko darbu, kuru būs jānodod pēc nedēļas.

Kā izskatās laumu zeme?

Vai tev kādreiz ir bijis tā, ka tu kaut ko ieraugi, un pēc tam izrādās, ka tas ir bijis kaut kas pavisam cits? Lapa izrādās sēne, polietilēna maiss izrādās suns, un uz krēsla malas nomestais džemperis... nē, tas tomēr nav spoks. Laumu zemē ir tāpat, tikai pie viņiem tā notiek visu laiku. Jebkura lieta var pārvērsties par laumu – un laumas ir aizraujošas, bet arī bīstamas.

Vai grāmatā būs arī Zvārgulīte?

Zvārgulītes tur nebūs, arī tāpēc, ka viņu aizsargā autortiesības. Bet vispār no visām populārajā kultūrā sastopamajām laumām Zvārgulīte ir vistuvāk tam, kā es iedomājos laumas – viņa ir patstāvīga, neganta, neprognozējama un grūti valdāma. Vēl tuvāk droši vien būtu dīvainie radījumi no filmas "Labirints" (ar Deividu Boviju"). Bet to filmu jau atceras tikai veci cilvēki :)

Cik ilgu laiku vajag, lai uzrakstītu vienu grāmatu?

Kā kuru grāmatu, protams. Bet es nerakstu tik ilgi kā citi rakstnieki – grāmatas rakstīšana paņem kopsummā divus līdz četrus mēnešus, tad vēl mēnesi vai divus rediģēju. Bet pa vidu jābūt kādiem 3 mēnešiem, kuros es domāju – sākumā par to, kam tajā grāmatā būtu jānotiek, un pēc tam par to, kāpēc nekas nenotika tā, kā iecerēts, un ko man tagad ar to visu darīt.

Kura ir jūsu mīļākā pilsēta?

Man ļoti patīk Latvijas lauku pilsētas – Kuldīga, Cēsis, Valmiera, arī Rēzekne. Arī ārzemēs es vislabāk jūtos mazajās pilsētiņās, kur nav daudz cilvēku.

Kādu pirmo pasaku un grāmatu izlasījāt pati?

Pirmā grāmata bija Raiņa "Pirmais sniegs", ar to es iemācījos lasīt. Par pasakām neatceros, bet, visticamāk, kāda no "Pasaku kalendāra" pasakām. Man diezgan daudz lasīja priekšā Andersena pasakas, varbūt sāku ar tām.

Vai jūs vairāk rakstāt fantāzijas grāmatas vai par reāliem notikumiem?

Noteikti vairāk fantāzijas grāmatas, reāli notikumi ir... nu labi, ne akurāt "garlaicīgi", bet man nav īsti skaidrs, kā es tos varu papildināt un uzlabot, par tiem rakstot. Un, ja jau es jau tā nodarbojos ar mānīšanos (rakstot taču arī reāli notikumi tiek saīsināti, mainīti un paspilgtināti), tad kāpēc nemānīties "uz visu banku"?

Vai viņa saviem bērniem lasa pasakas?

Pēc iespējas mazāk. Bērniem jau no mazām dienām ir pateikts, lai mācās lasīt un tad arī izvēlas paši, kādu grāmatu lasīs. Pasakas tās parasti nav, maniem bērniem patīk reālistiska literatūra (t.i., "Grega dienasgrāmata" un līdzīga tipa darbi). Bet grāmatu iegāde gan notiek neierobežotā daudzumā.

Vai tā ir nejaušība, ka grāmatas varoņi ir 3 bērni? vai arī jūs iedvesmoja savi 3 bērni?

Nē, tā nav nejaušība – trīs ir ļoti labs daudzums, lai veidotu sarežģītas un interesantas attiecības starp varoņiem, vienlaikus "nepazaudējot" nevienu no viņiem. Bet bērnu skaits ar to nav saistīts nemaz. Es arī neesmu rakstījusi par viņiem vai ņēmusi savus bērnus kā prototipus. Manuprāt, tas būtu diezgan nekorekti – bērni taču nav vainīgi, ka mamma rakstniece.

Vai bērni palīdz ar grāmatu rakstura vai sižeta līnijas atrašanu?

Nē. Rakstīšana ir ļoti personiska nodarbe; man tas drīzāk ir veids, kā uz kādu laiku nedomāt par saviem bērniem un citiem pienākumiem. Pēc tam, kad grāmata ir uzrakstīta, man gan ir interesanti dzirdēt, kas viņiem sakāms, un es esmu ļoti daudz no viņiem mācījusies par bērnu literatūru, klausoties, kā viņi paši spriež par izlasītajām grāmatām.

Katram rakstniekam noteikti ir savs iedvesmas avots, no kā smeļas jaunas idejas. Kas ir Jūsu iedvesmas avots?Nezinu, kā ir "katram rakstniekam", bet man noteikti nav tāda avota, no kura varētu pasmelties idejas. Un arī nevajag; idejas rodas pašas (lielākoties mirklī, kad rakstu kaut ko pavisam citu, un tās idejas man tikai traucē). Bet iedvesma ir tas, ko var dabūt pēc tam, kad esi jau piecas vai desmit minūtes rakstījis vienkārši tāpēc, ka tāds darbs. Pats interesantākais, ka pēc tam, kad darbs ir uzrakstīts, es vairs nevaru atšķirt tās vietas, kur man ir bijusi "iedvesma", no tām, kurās nav.

Piedzīvojumu grāmatu ar autogrāfu saņem Elizabete Liepiņa, Inga Pizāne, Sanda Roze, Marta Lillā, Amanda Reilija Zariņa un Amēlija Tīna Zariņa,  Eduards Rirdancis un Solvita Arule. Par grāmatas sazināsimies individuāli.