Mīlošu vecāku slazdi, kas no bērna izaudzina nīkulīgu un pakļāvīgu personību  (13)

Pasaule ir bīstama, agrāk tā noteikti nebija. Kad mēs augām, tad pagalmi un ielas bija drošāki, apkārt neklīda naidīgi likumpārkāpēji un vispār viss bija citādāk. Tāpēc katra apzinīga un priekšzīmīga vecāka pienākums ir garantēt pilnīgu drošību savam bērnam un novērst riskus, pirms tie vēl ir nonākuši bērna redzeslokā. Vai tiešām bērni ir jātur stikla būrī?

Eiropas praktizējošie psihologi konstatējuši, ka bērni, kuri vecāku pārliekās piesardzības dēļ savā bērnībā ne reizi nav tikuši pie kādas vieglākas traumas - kaut vai ceļa nobrāzuma un pamatīga puna, vēlāk dzīvē daudz biežāk sirgst ar dažādām fobijām.

Īpaši svarīgi ir ļaut izjust riska sajūtu puikām, kuriem bioloģiski noteikta vēlme riskēt. Pasauli iespējams iepazīt tikai caur savu caur savu individuālo pieredzi. Tīņiem jāļauj iepazīt arī saldās un sāpīgām pirmās mīlestības mokas un jāiemācās jāsadziedē sirdi. Visi pārdzīvojumi ļauj emocionāli nobriest.

Sargājot no riskiem, pieaugušie savos bērnos veicina tādas nejaukas rakstura īpašības kā augstprātība, sīkumainība, bet vēlāk pieaugušo dzīvē zemu pašapziņu.

Pieaugošajai jaunajai paaudzei pietrūkst dažu svarīgu rakstura īpašību, kas piemita jauniešiem pirms 30 gadiem. Pirms trīsdesmit gadiem bērni bija vairāk piemēroti reālajai dzīvei nekā mūsdienu desmit, divpadsmit vai piecpadsmit gadus vecie tīņi. Laukos dzīvojošie bērni vēl nedaudz labāk izprot dzīves likumsakarības, bet pilsētnieki ir atrauti no praktiskās dzīves un realitātes vēl vairāk.

Iemesls ir pārāk liela vecāku centība palīdzēt, tiklīdz mazajam mīļumiņam kaut kas neizdodas. Meklējam izeju, risinājumus, neļaujam mēģināt un kļūdīties pašam bērnam. Tā bērni pierod, ka kāds viņus vienmēr izglābs. "Ja man neizdosies, es nezināšu ko darīt, vienmēr kāds problēmu atrisinās manā vietā." Diemžēl pieaugušo dzīve iekārtotas savādāk, un bērni, kas iemācīti vienmēr gaidīt palīdzību no citiem, tajā nespēs iedzīvoties.

Ak, cik burvīgs švīkājums! Cik unikāls ķēpājums! Cik ģeniāls sacerējums! Viena no mūsdienu sabiedrības problēmām ir nepamatoti lielā pašapziņa. No vienas galējības - nekad ne par ko neslavēt, esam iekrituši otrā grāvī - sajūsmināmies par neko. Brīdī, kad bērns tiek slavēts, viņš, protams, jūtas novērtēts un īpašs. Jaunākie psihologu pētījumi atklāj nākamo satraucošo tendenci - izaugot, jaunietis saprot, ka par īpašu un unikālu viņu ir uzskatījuši tikai vecāki. Pārējā sabiedrība tā nedomā, tas ir šokējošs un nepatīkams atklājums.

Izaugušais cilvēkbērns sāk šaubīties, cik gan objektīvi ir bijuši viņa vecāki un vai uz viņu viedokli vispār var paļauties? Viņam joprojām patīk saņemt uzslavas, bet tās vairs nekā nav saistītas ar realitāti un viņa faktiskajām spējām.

Ar laiku šāds cilvēks iemācās krāpties un izvairīties no nepatīkamās realitātes. Viņš nav gatavs risināt sarežģījumus un atkāpjas pie pirmajām grūtībām.

Pārāk izlutināts bērns dzīves rūgto mācību izbauda vēlāk, tad, kad jau ir pieaudzis. Bērnībā ir ļoti svarīgi pareizos brīžos un īstajās devās teikt "nē", "ne tagad", "šo ne", nepaļauties kaprīzēm un neizdabāt mīļā miera labad.

Ja ģimenē aug vairāki bērni, vecāki uzskata, ka taisnīgi būtu visus bērnus apbalvot vienādi. Bet dzīvē tā nenotiek. Visiem vienādi piešķirot saldumus, balvas, dāvanas, vecāki neiemāca vēl vienu dzīves patiesību - bonusi, apbalvojumi ir jānopelna.

Ja vecāku attiecības ar bērnu veidojas tikai uz materiālo balvu bāzes – "novāksi istabu, dabūsi balvu," tad bērniem zūd iekšējā motivācijas kaut ko darīt bez samaksas.

Pusaudžu vecums ir laiks, ka tīnis distancējas, nodala sevi no vecākiem. Pieļauj savas kļūdas, uzsit savus zilumus un punus. Vecāku pienākums ir ļaut kļūdīties un celties kājās pašam. Toties tas, kā var palīdzēt vecāki šajā tik svarīgajā izaugsmes procesā, ir stāstīt par savām kļūdām un neveiksmēm, ko piedzīvotas tīņa vecumā. Un pēc tam būt arī piemērs, kā ir iespējams tikt galā ar nepatikšanām un ķibelēm. Pusaudžiem ir jāiemācās ieraudzīt, pieņemt un saprast savas rīcības sekas.

Nav vērts moralizēt par alkohola, narkotiku un smēķēšanas kaitīgumu. Pieredze rāda, ka visbiežāk iebiedēšana un morāles lasīšana neko nedod.

Visi teorētiski zina, ka bērni kopē vecāku uzvedību un rīcību. Parasti gan vecāki grib, lai bērns iemācītos tikai labo, bet nepamanītu slikto. Diemžēl tā nenotiek, tāpēc dzīvojiet tā, kā gribētu, lai dzīvo jūsu bērni. Domājiet, ko runājiet, kā izturaties pret apkārtējiem, kā rīkojaties. Ja jūs pārkāpjat noteikumus, bērni darīt to pašu. Ja metat zemē papīrus, viņi rīkosies tāpat. Bet ja gribat, lai bērni ir izpalīdzīgi un laipni, esiet tādi arī paši.

Bieži vien vecāki spriež, ka intelektuāli attīstīts, gudrs, prātīgu runājošs bērns būs gatavs iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un tiks galā ar reālās dzīves grūtībām. Diemžēl tā nenotiek. Piemēram, sporta un šovbiznesa zvaigznes ir šarmanti un atjautīgi, bet regulāri iekuļas publiskos skandālos. Talants un spējas nenozīmē to pašu ko emocionālais briedums.

Tāpēc pat no talantīgiem un gudriem bērniem neprasiet vairāk kā no jebkura cita bērna. Pievērojiet, vai citi vienaudži nav patstāvīgāki par jūsu bērnu. Ja šķiet, ka ir, iespējams, ka vaina slēpjas vecāku pārlieku aprūpējošā attieksmē.