Bērns nemitīgi visu pazaudē. Ko darīt?

Kāda mamma stāsta: "Kad mans dēlēns pārnāk no skolas ar vainīgu sejas izteiksmi, es uzreiz nojaušu, kas par vainu: "Nu, ko pazaudēji šoreiz?"

Bet pazaudēt viņš spējīgs burtiski visu. Mobilais tālrunis nozaudēts reizes piecas. Divi pāri maiņas apavu ceļu uz mājām tā arī nav atraduši. Noslēpumaini pazūd mašīnītes, pildspalvas, bet burtnīcas jau neviens vairs neskaita.

Pēc tam, kad dzīvoklim trīs reizes nomainītas ārdurvju atslēgas, puikam atslēgas sāka likt saitītē ap kaklu. Ar visu to viņš mācās ne sliktāk par saviem kārtīgākajiem klasesbiedriem, turklāt lieliski zīmē: zīmēšanas studijas pasniedzēji vienā balsī apgalvo, ka zēns ir dzimis mākslinieks."

Ģenialitātes pazīme?

Starp citu, ir arī tādi cilvēki, kuri atšķirībā no saviem aizmāršīgajiem laikabiedriem pastāvīgi atrod dažādas lietas. Principā tas ir tikai loģiski - ja kāds ko pazaudē, tas nozīmē, ka cits to atradīs. Piemēram, ir kāda meitenīte, kura regulāri pārnes mājās te kāda pazaudētus centus, te ķēdīti, te braukšanas e-talonu. "Visi labumi paši nāk mājās," priecājas meitenes māmiņa.

Speciālisti brīdina, ka pamats tādam priekam ir apšaubāms. Viņas meita ir pedante, kura, lai arī vienmēr sakārto savu istabu, nekādas citas īpašas spējas neparāda.

Daži psihologi uzskata, ka aizmāršas ir cilvēki ar lielu radošo potenciālu, topošie ģēniji. Iespējams, ka "aizmāršības gēnu" viņi saņem komplektā ar "ģenialitātes gēnu". Grūti koncentrēties uz sīkumiem, ja prātu pastāvīgi nodarbina fantāzijas!

Tālāk noliksi...

Protams, ģenialitāte - tas ir labi, bet, ja tai pievienotu vēl nedaudz kārtīguma, cik gan daudz vieglāka kļūtu "ģēnija" un viņa ģimenes ikdiena! Bet galvenais - cilvēki, kuri bērnībā bijuši aizmāršas, pieaugot var radīt sev kaudzi nepatikšanu, kas saistītas ar svarīgu dokumentu nozaudēšanu.

Neviens priekšnieks necietīs darbinieku, kas nespēj organizēt un kārtīgi paveikt savus pienākumus, kuram nepārtraukti pazūd atmiņas kartes ar gada pārskatiem vai teksta faili, lai cik ģeniāls viņš arī būtu. Tad kāpēc mēs pazaudējam lietas, un vai no šīs īpašības iespējams atbrīvoties? Jebkurā priekšmetā koncentrēta enerģija, kas saistīta ar tā īpašnieka dzīvi. Lieta pazūd, kad mēs ar to zaudējam enerģētisko saikni.

Varbūt zemapziņā mēs no tās patiesībā vēlējāmies atbrīvoties? Piemēram, jums var pazust mobilais tālrunis, ja bieži nākas sarunāties ar nesimpātiskiem cilvēkiem vai jūs gaidāt nepatīkamas ziņas.

Gadās, ka bērnam nepatīk viņa mobilais tālrunis, jo klasesbiedriem ir smalkāki aparāti. To sauc par izgrūšanas mehānismu: cilvēks neapzinās, ka gribējis šo priekšmetu pazaudēt, bet izgrūž to no savas dzīves telpas, izturas pret to bez pienācīgas cieņas, un priekšmets pamet savu saimnieku.

Maiņas apaviem, piemēram, vispār kājas pieaug tieši tāpēc, ka bērni tos uztver kā traucēkli, kuru neiespējami iebāzt mugursomā un kas tāpēc vienmēr jānēsā līdzi maisiņā.

Kas ir mantu zaudētāji?

Žurnāliste un rakstniece Maija Karpinska atzīst: "Vēl pavisam nesen es pati bieži pazaudēju lietas un to neuzskatīju par traģēdiju. Tikai tagad lietām ir tik liela nozīme, piemēram, nozaudēt mobilo tālruni nozīmē zaudēt vērtīgu informāciju. Bērnībā viss bija citādi. Katrā bērnā, kurā slēpjas topošā radošā personība, mazais domātājs, mājo arī aizmārša, kuru visi bar par mantu zaudēšanu. Atcerieties stāstu par relativitātes teorijas atklājēju Albertu Einšteinu? Reiz bērnībā viņš olu vietā vārīšanai verdošā ūdenī ielika... savu pulksteni. Aizmāršas galvā risinās pašam savi domāšanas procesi, viņš rada savu iekšējo pasauli un tāpēc ārējo pasauli ne redz, ne dzird."

Nevajag ar asu aizrādījumu pārtraukt aizmāršas domu plūdumu: tas var būt diezgan kaitīgi gan viņa psihei, gan apkārtējiem cilvēkiem. Tā jūs varat izjaukt viņa "iestatījumus", to vilni, kurā viņš uztver apkārtējo pasauli. Jāatceras, ka jums blakus ir mazs pasauļu radītājs un Visuma arhitekts un visiem pieaugušajiem (ja viņi vēlas ap sevi redzēt laimīgu pasauli) viņam jāpalīdz. Ja viņš neatradīs atbalstu vecāku vai skolotāju personā, tādam bērnam noteikti atradīsies kāds sargeņģelis, kas savāks viņa pazaudētās lietas un visur palīdzēs.

Pēc Karpinskas domām, aizmāršas ir Dieva bērni. Kopā ar viņiem var izjust augstāko spēku klātbūtni un labvēlību, saplūst ar Visumu. Cīnīties pret tādu bērna īpašību ir tas pats, kas cīnīties pret augstāko radītāju. Ja vecāki, draugi un skolotāji sapratīs, kas notiek ar bērnu, un sargās viņu pašu, viņa izjūtas un domas, viņš spēs radīt brīnišķīgu nākotni gan mammai un tētim, gan skolotājiem un draugiem, un, protams, arī pats sev.

Šāda bērna domu pavēnī tāpat kā koka ēnā visi jutīsies priecīgi un ērti, jo blakus dzīvo cilvēks ar smalku izjūtu. Turpretī, ja mēģināsiet cīnīties vai likt šķēršļus Visuma radīšanas procesam, centīsieties novirzīt bērna domas uz ārējiem procesiem, viņš var sākt dusmoties, un viņa sagrozītās domas slikti ietekmēs ģimeni, apkārtējos cilvēkus un viņu pašu. Tāpēc esiet uzmanīgi, cik vien iespējams, taktiski un netraucējiet bērnam domāt un radīt nākotni.

Pienāks diena, kad arī viņa sirdī iestāsies klusums un miers. Šāds bērns pārvērtīsies par vissavāktāko un talantīgāko cilvēku. Viņš spēs dāvāt saviem tuviniekiem skaistu nākotni un pat atgriezt jaunību vecākiem. Tāds bērns ir spēcīgs enerģijas donors. Tāpēc sargājiet savus mīļos aizmāršas kā savu aci!

Velniņa draiskulības