Foto: PantherMedia/Scanpix

Jautājums: Ko darīt, ja mans bērns ir ļoti emocionāls un histērisks, nepacietīgs un tajā pašā laikā regulē un komandē mani!? Ja nepakļaujos un nedaru, ko bērns vēlas, seko liela histērija. Dažreiz pat ne no kā! Kaut ko ieņem savā galviņā un sāk raudāt un no psihošanas nervi niez. Bērns sāk tēlot, ka nevar paiet, tad lien uz ceļiem ... Esmu nogurusi un nezinu, ko darīt, kā bērnam palīdzēt. Viņa tikai raud un čīkst, bet nemaz nav dzīvespriecīga, bērns arī ļoti daudz slimo.


Atbildes sagatavojuši vairāki speciālisti, tādējādi risinājuma varianti ir dažādi.

Atbild Inita Goldšteina, Goldšteinas I. ārsta - psihoterapeita prakse

Labdien! Jums noteikti jākonsultējas ar ārstu - psihoterapeitu. Nepieciešams uz brīdi attālināties no spriedzes pilnajām attiecībām un paskatīties uz tām no malas. Kādās situācijās tieši Jūs zaudējat savaldību un ko jums ir grūti izturēt? Vai tas notiek, kad no rīta steidzaties uz darbu un jums vēl jāpaspēj piecelt un saģērbt gulēt gribošu bērnu vai vakarā, kad esat nogurusi, bet mazajam gribas piecas vakara pasakas? Vai jebkurš sīkums jebkurā brīdī var likt jums eksplodēt? Tā noteikti ir gadījies jebkurai mammai.

Varbūt Jūsu bērnam nekas nekaiš un Jūsu uztraukumu īstais iemesls ir pavisam citur, taču emocijas izlaužas tieši attiecībās ar bērnu. Tas var notikt pat jums nemanot - varbūt tikai balss tonis ir drusku izmainījies vai mīmika, taču bērns to visu uztver un viņu tas satrauc, viņš nezin, kā izturēties. Lai bērns nomierinātos un nebūtu tik histērisks, kā Jūs rakstāt, viņam nepieciešams, lai viņš justos droši - ka ar mammu viss ir labi, ka viņa ir mierīga. Tas ir ļoti labi, ka Jūs rakstāt un interesējieties, tas parāda, ka esat rūpīga un laba mamma.  Varbūt jums noderētu paskatīties raidījumus "Aukle steidzas palīgā!" (tie ir krievu valodā un atrodami internetā), taču noteikti arī jāaiziet pie ārsta - psihoterapeita.

Atbild Ingrīda Cera, Ceras I. prakse psihiatrijā

Labdien! Padoms vienā vārdā - būt spēcīgai savās prasībās, vai nostājā. Ja šodien drīkst, bet rīt nedrīkst, tad bērns cenšas panākt to, ko grib. Bērns raud, kliedz, krīt uz grīdas, jums žēl bērnu, vai kauns par sevi un viņu, ja tas notiek publiskā vietā, un Jūs piekāpjaties un bērns panācis to, ko gribēja.

Slikti tas, kādā veidā viņš to panācis. Tas "mehānisms" nostiprinās bērna uztverē un tālāk viņš kliegs, kamēr Jūs neizdarīsiet, kā viņš grib. Pēc manām domām, būtu labi aiziet ar bērnu uz konsultāciju pie psihologa. Ir arī bērnu psihoterapeiti, ir speciāli spēļu terapijas veidi, kuri noņem bērniem spriedzi un māca viņu regulēt impulsus, piemēram, smilšu terapija, zīmēšana ar rociņām un citi varianti.

Atbild Guna Berga, "Kalna prakse"

Labdien! Izskatās, ka Jūsu bērniņam ir ļoti daudz emociju, kuras viņš pats neapzinās un līdz ar to arī nespēj kontrolēt. Jūs varat viņam šai ziņā palīdzēt, nosaucot tās vārdā, runājot par tām, iepazīstot tās un mācot adekvātos veidus, kā tās paust. Bērns diezgan labi jūt, kad vecāki "netiek ar viņu galā", un tad sākas manipulācijas jeb varas spēles.

Manipulācija var izdoties tikai tad, ja ir vismaz 2 puses - tas, kurš manipulē un tas, kurš ļaujas šai manipulācijai. Vecākam ir svarīgi nodefinēt sev vecāka lomu, bērna lomu, noteikumus, robežas, atbildību un nepārprotami, un konsekventi darīt to zināmu bērnam. Protams, bērni ir dažādi, tai skaitā attiecībā uz histēriskuma kā īpašības klātbūtni viņa psihē. Un būtu labi, ja vecāks palīdzētu viņam to apzināt, pieņemt nevis pakļauties tai un disciplinēt viņa uzvedību atbilstoši vecumam. Detalizētāk ar jums to varētu pārrunāt klātienē.

Atbild Elīna Jeļena Zariņa , klīniskā psiholoģe, Hipnopsihoterapeite, "Neirožu klīnika"

Vislabākais, ko jums ieteikt ir - konsultēties ar psihologu un visticamāk tā nebūs viena konsultācija, jo te ir svarīgi gan atrast un novērst cēloņus, gan koriģēt bērna uzvedību, gan sniegt atbalstu, pirmkārt, jums pašai.

Lai gan neesat norādījusi bērna vecumu, pieņemu, ka viņa ir pirmsskolnieks. Te jums kā māmiņai ir būtiski apzināties, ka ir divi galvenie resursi, ko Jūs viņai varat nodrošināt. Tā ir mīlestība un drošības sajūta. Bērns jūtās droši, ja viņam tiek skaidri noteiktas robežas, kārtība, tas nozīmē, ka vecāki ir konsekventi savās prasībās un tur solījumus, arī par ļoti mazām lietām. Tas bērnam ļauj uzticēties savam vecākam, justies drošībā un arvien vieglāk komunicēt, tātad tikt galā ar saviem dažādiem stāvokļiem.

Viņa nav dzīvespriecīga un daudz slimo - tas tomēr vedina meklēt cēloņus ģimenes situācijā. Te varētu uzdot jautājumus: Kādas ir vecāku savstarpējās attiecības? Vai jums kā mātei ir pietiekošs atbalsts no vīra, no Jūsu pašas vecākiem u.tml.? Kaprīzes, uzmanības pievēršana ir valoda, kādā mazs bērns runā, taču runa bieži vien ir par ko citu būtiskāku - nevis par lelli veikala skatlogā. Viņa ir bērns un šobrīd "pārtiek" vai iztiek no tā, ko Jūs spējat sniegt. Es te uzsveru psiholoģisko saturu. Dažreiz gadās, ka arī vismīlošākā māmiņa pati ir zināmā "badā", un tad viņai priekš bērna ir tikai tas, kas ir. Es vedinu Jūs padomāt par to, kā jūtaties pati. Laimīgi un veseli bērni biežāk ir laimīgiem un veseliem vecākiem.

Lai veicas!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!