Katram sava vieta? Kā bērnu dzimšanas secība ģimenē ietekmē raksturu  (7)

Ģimenēs, kur bērniem vecuma starpība ir vismaz 5 – 6 gadi, vecākais bērns un katrs nākamais bērns būtībā aug kā vienīgais bērns ģimenē, jo pirmo piecu dzīves gadu laikā viņš iziet visus pamatmodeļus vecāku un bērnu attiecībās un nesaskaras ar tā saucamo "nokrišanu no troņa", ko nākas izbaudīt tiem bērniem, kas dzimst ar mazu vecuma starpību.  Jo mazāka ir vecuma starpība bērniem, jo vairāk viņi viens otru ietekmē. Ja vecāki prot gudri līdzsvarot attiecības starp bērniem, tad gan lielie, gan mazie izveido savus raksturus ar pozitīvām rakstura īpašībām. 

Arī pāru attiecības nākotnē lielā mērā ietekmē tas, kurš bērns ģimenē katrs no pāra ir bijis. Ja šīs pozīcijas abiem sakrīt, komunikācija būs vienkāršāka, jo viņi vieglāk viens otru sapratīs. 

Vecākais bērns ir priviliģēts, jo viņš ir izbaudījis vienīgā bērna statusu un dzīves sākumā saņēmis nedalītu vecāku uzmanību. Lai arī ir jāuzmanās no vispārinājumiem un universāliem apgalvojumiem, tomēr ir novērots, ka bieži vecākie bērni jau no bērnības iemācās uzņemties atbildību, spēj būt līderi, ir mērķtiecīgi un orientēti uz panākumiem. Viņi ir sava ceļa gājēji un dzīvi uztver nopietni.

Vecākajam bērnam nākas piedzīvot vienu no spēcīgākajiem šoka momentiem bērnībā – jaunāka bērna ienākšanu ģimenē un "troņa"  zaudēšanu.  Ja zīdainis ģimenē piedzimst tad, kad vecākajam ir vismaz pieci gadi, tad  no šīs bērnība traumas lielākajam bērnam ir izdevies izvairīties. Ja ģimenē otrs bērns ir pretējā dzimuma, konkurences jūtas ir nedaudz mazākas.

Ja izrādās, ka nākamais bērns ir tāda paša dzimuma, tad var veidoties tādas rakstura īpašības kā tieksme būt vislabākajam, lai atgūtu vecāku mīlestību, kas nu ir jādala ar mazo konkurentu. Bet ko dara vecāki? Pamanot bērna tieksmi izcelties, viņi to vēl vairāk atbalsta, uzsverot, ka vecākais taču ir gudrāks par zīdaini, nostiprinot sajūtu, ka lielākais ir atbildīgs par mazāko un vājāko. Tāpēc vecākajiem bērniem ģimenē ir īpaši izteikta atbildības sajūta, viņi ir labi vecāki ar izteiktām vecāku īpašībām un līdera iezīmēm. Vismaz puse ASV prezidentu bijuši vecākie bērni ģimenē.

Atbildības sajūta var kļūt arī par apgrūtinājumu, ja tās slogs ir pārāk smags. Pedantisms, bailes kļūdīties, bailes likt citiem sevī viltiem, augstas prasības pret sevi un citiem ir auglīgs pamats ne vienai vien emocionālai problēmai nākotnē.  Vecākajiem bērniem dažreiz ir grūtības ar draudzēšanos, jo viņi ir nopietni un atbildīgi, viņos ir mazliet par maz rotaļīguma un viegluma. Toties, ja ir draugs, tad tas ir pats labākais un uzticamākais.

Galu galā pirmajam bērnam nākas uz savas ādas izbaudīt arī jauno vecāku kļūdas, bailes un nepārliecību.

Šajā kombinācijā vecākā māsa visbiežāk ir mierīgs un nosvērts cilvēks, ar neatkarīgu un spēcīgu raksturu, spēj rūpēties par sevi un citiem, labs organizators ar tieksmi dominēt, kas ar grūtībām spēj lūgt un pieņemt palīdzību no citiem.  Vecākā māsa cenšas savus vecākus iepriecināt ar labu uzvedību un kārtības izpratni. Un vēl – jo vairāk vecākais māsai ir jaunāko māsu, jo mazākas iespējas apprecēties un izveidot ģimeni pašai. Rūpes par mazajām māsiņām var tik ļoti pārņemt vecākās prātu, ka savai privātajai dzīvei neatliek laika.

Ja nu tomēr laiks mīlestībai atrodas, tad labākā kombinācija ir jaunākais brālis ģimenē vai vienīgais bērns ģimenē, par kuru sieviete spēs tikpat gādīgu rūpēties.  Šķiršanās iemesls visbiežāk tiks minēts kā "Visi tie vīriešiem vienādi…", jo, būdama vecākā māsa un augot starp meitenēm, viņa tā arī nav iemācījusies saprasties ar pretējo dzimumu.  

Kad šādā kombinācijā dzimušai sievietei pašai piedzimst bērni, viņa nereti zaudē interesi par vīru un visu enerģiju velta atvašu audzināšanai.

Interesanti, ka sociālās lomas saglabājas visu mūžu. Piemēram, uz terapiju pie ārstes - psihoterapeites nāk pusmūža sieviete ar augstiem profesionāliem sasniegumiem un veiksmīgu privāto dzīvi, bet attiecībās ar savu pāris gadus jaunāko māsu uzvedas kā maza meitene. Paciente apgalvo, ka māsai dzīvē viss risinās pats no sevis, liktenis piespēlē laimi un izdevības, tai skaitā pareizos vīriešus, viņa nekad nekļūdās ar lēmumiem. Paciente jaunākajai māsai mēdz zvanīt, lai viņu kontrolētu, lai gan uzskata, ka tā ir tikai mīlestība un rūpes. Tas neizbēgami noved pie konfliktiem.

Arī izaugusi ar jaunākajiem brāļiem, vienīgā vecākā māsa kļūst par neatkarīgu un spēcīgu sievieti ar reālu skatījumu uz dzīvi un veselīgu pašvērtējumu.  Vīrietis viņai kļūst par pašu svarīgāko dzīvē, un, jo vairāk brāļu bijis – jo raksturīgāka ir šī īpašība. Ne būdama bērns, ne pieaugusi, viņa ar saviem brāļiem nekonkurē un nedarīs to arī ar vīru.

Nepiemērotākais dzīvesdraugs šādā ģimene augušai sievietei ir vīrietis, kas ir bijis vecākais brālis, jo tad gan abi cīnīsies par varu tā, ka spalvas put!  Darbā šīs sievietes ir labi starpnieki, kas prot nogludināt konfliktus. 

Te aug boss! Viņš ir līderis, jo pieradis konkurēt ar brāļiem un kontrolēt situāciju. Jūtīgi uztver kritiku. Kopumā veiksminieks dzīvē, labi saprotas ar visiem, bet tuvus draugus neievieš. Un viņam joprojām mazliet pietrūkst mammas, tāpēc izvēlas sievieti, kas izturēsies pret viņu mazliet mātišķi. Gaida daudz, bet dod atpakaļ – maz.

Ļoti piemērota dzīves draudzene viņiem ir daudzu brāļu jaunākā māsa, kurai patīk izpatikt un izdabāt. Vai arī brāļu vecākā māsa, kas viņam būs mazliet arī mamma. Droši vien, ka abi strīdēsies, sieviete piekāpsies un visi būs laimīgi. Visnepiemērotākā kombinācija būs vecākā māsa, kas augusi tikai sieviešu ģimenē, jo viņa nepiekāpsies.

No šāda pāra iznāk stingri, konservatīvi vecāki, kuri ne vienmēr labi saprotas ar saviem bērniem. 

Vecākais brālis, kas audzis starp mazākām meitenēm, parasti ir draudzīgs. Mīlestība viņam dzīvē ir pats galvenais. Viņš zina, mīl un lolo sievietes. Bet kā dzīvesbiedri viņam vislabāk izvēlēties jaunāko māsiņu, kurai ir vecāki brāļi. Viņa labprāt pakļausies un uzticēsies viņam. Nelabvēlīgākais variants ir vecākā māsa, kurai ir citas māsas.

Lai kāda būtu kombinācija, šādam puisim sieva ģimenē būs ļoti svarīga, svarīgāka pat par bērniem. Viņš būs gādīgs, bet ne pārāk stingrs tētis. Viņš var kļūt par līderi, ar kuru viegli kontaktēties, viņš labi iedzīvosies sieviešu kolektīvā. Vai labi jutīsies arī vīriešu kompānijā? Jo vairāk viņam būs māsu, jo grūtāk būs saprasties ar vīriešiem. 

Mazākais bērns ģimenē ir priviliģēts – viņam nekad nenāksies konkurēt ar kādu, kas būs vēl mazāks par viņu. Viņš vienmēr būs ģimenes mazulītis un mīlulītis līdz pat mūža galam. Viņam tiek visvairāk uzmanības, tāpēc tiek lutināts un izaug par optimistu.

Ar lielākajiem bērniem vecāki jau ir apēduši pudu sāls, tāpēc mazākajam tiek vismierīgākie un harmoniskākie vecāki, kas beidzot zina, kas jādara. No jaunākajiem vairs negaida milzīgus sasniegumus, tāpēc arī dzīvē jaunākie mīlulīši sasniedz mazāk. Viņi ir mazāk disciplinēti un grūtāk pieņem lēmumus. Bieži tie ir radoši un mākslinieciski noskaņoti. Turklāt prot lieliski manipulēt, jo ar spēku jau panākt savu bērnībā nevarēja – ģimenē visi bija lielāki un stiprāki par viņiem.

Ja bērnībā pret viņiem izturas labi un pareizi, tad šie bērni izaug sabiedriski un gozējas uzmanības centrā gandrīz jebkurā sabiedrībā. Bet, ja bērnībā gājis smagi, tad kļūst kautrīgi un nepārliecināti par sevi. 

Izaugusi starp māsām kā mazākā, arī visu dzīvi šī sieviete uzvedas kā maza meitene – dzīvespriecīga, vienkārša, kaprīza un gatava riskēt, neapdomājot sekas.

Viegli uzsāk flirtēt un ir gatava sacensties ar vīrieti, bet tā ir spēle, nevis cīņa par varu. Toties ar vecāko māsu viņa konkurē gan – mēģina izskatīties labāk, ātrāk apprecēties vai ātrāk tikt pie bērniem. Labākas vīrs viņai ir vecākais brālis, kam ir jaunākas māsas, kas labi pazīst sievietes. Grūtāk būs ar vecāko brāli, kas audzis ar puikām, jo viņš šo vieglprātīgo dāmiņu nespēj saprast. Visbēdīgākās prognozes ir ar mazāko brālīti, kas ir tikpat vieglprātīgas un kaprīzs.

Mazā māsiņa diez vai būs rūpīga un maiga mamma, jo viņai nav pieredzes mazāku bērnu aprūpē, kas ir vecākiem bērniem. Toties viņa ir laba draudzene saviem bērniem, kas labprāt ikdienas rūpes uztic omītēm vai auklēm. 

Draudzīga, optimistiskas, visiem patīk un ir jautra – tāda izaug meitene, kurai ir vecākie brāļi. Viņa ir mīlulīte gan maziņa būdama, gan vēlāk. Viņai dzīvē veicas pat bez piepūles. Jo vairāk viņai ir brāļu, jo svarīgāks viņai dzīvē ir dzīvesdraugs, tāpēc apprecas parasti viņai veiksmīgi. Labākais variants viņai ir vecākais brālis, kuram ir mazākas māsas. Toties mierīgi var iztikt bez draudzenēm un karjeras.

Kaprīzs, ietiepīgs un ar noslieci darīt par spīti – tāds izaug vīrietis, kuram bija vecāki brāļi. Izrādās, ka bieži vien teroristi ir bijuši tieši jaunākie dēli ģimenē. Viņiem bieži mainās garastāvoklis no līksmības līdz nomāktībai, viņi dzīvo vienai dienai un viegli piemērojas apstākļiem. Mazākie brāļi neprot zaudēt, tāpēc situācijās, kad nezina, ko darīt, vienkārši "notin makšķeres".

Jaunākas brālītis ir sabiedrisks un runīgs, bet no sievietēm mazliet kautrējas. Lai pārvarētu neērtības brīdi, viņš var kļūt par " kompānijas klaunu". Piemērota sieva viņam ir brāļu vecākā māsa, kas rūpēsies par viņu kā mamma, vai arī vidējā māsa, kurai ir mazāki brāļi.

Jaunākais brālis nav īpaši atbildīgas tēvs, bet spēlēties ar dēliem viņam patīk.

Viņš ir pieradis, ka sievietes par viņu rūpējas. Ja māsas ir pārāk autoritāras, tad šāds puišelis izaug par mazu revolucionāru, jo savas robežas jau kaut kā jāsargā. Puika ir pārliecināts, ka viņš ir vienkārši neatvairāms, katrā ziņā ar mazvērtības kompleksiem šie bērni nesirgst. 

Tā kā viņš ir vienīgais dēliņš, tad tiek lutināts. Pētījumi liecina, ka vecāki, kas noteikti vēlas dēlu, bet dzimst tikai meitas, turpina mēģināt atkal un atkal, kamēr tiek pie kārotā puisīša. Kad puisēns ir piedzimis, viņš automātiski nokļūst uzmanības centrā, viņam nekas nav jāpierāda. Tāpēc ar laiku veiksmi puisēni sāk uztvert kā pašsaprotamu lietu un pat vairs necenšas izcelties ar prātu vai mērķtiecību. 

Kopumā jau vienīgais dēls ģimenē ir labsirdīgs cilvēks, bet ar noslieci uz daudzām sirdsdāmām, jo pieradis dzīvot starp sievietēm. 

Pat apprecējies, vīrietis ļauj, ka par viņu rūpējas gan sieva, gan māsas. Turklāt ļoti labi jūtas bez bērniem, kas prasītu pārāk daudz rūpju. Ja vēl sieva izrādās jaunākā ģimenē, tad abi var veiksmīgi vienoties par bezbērnu kopdzīvi. 

Šī nudien ir grūta loma, jo attiecībā uz jaunākajiem bērniem vidējais ir vecākais, bet attiecībā pret vecākajiem – jaunākais. Kur tad ir viņa īpašā vieta? Vidējais saņem daudz mazāk vecāku uzmanības kā vecākais, kas kādu laiku ir bijis vienīgais, un arī mazāk kā jaunākais, kas ir ģimenes mīlulītis. Tāpēc lai pievērstu vecāku uzmanību, vidējais mēģina līdzinātie te vecākajam bērnam, te – jaunākajam.

Nereti vidējie bērni ir visneuzņēmīgākie un ir vismazāk izteiktu kreatīvo domāšanu. Arī skolā iejūtas grūtāk un vispār viņiem var likties, ka dzīve ir netaisnīga. Bet tie, kas ir gatavi par vecāku uzmanību cīnīties, attīsta sevī sacensību un konkurences garu, tāpat uzmanību viņi ir gatavi iekarot arī negatīvā un destruktīvā veidā. 

Vidējie pēc rakstura biežāk ir intraverti, bet viņi māk pielāgoties, labi jūt situāciju, ir draudzīgi. Nu īsti diplomāti! Ja ģimenē visi ir viena dzimuma bērni, tad vissliktāk jutīsies tieši vidējais, jo viņam nav ar ko izcelties – ne viņš maziņš, ne gudrs. Ja vidējais ir cita dzimuma, nekā lielākais un mazākais, tad  otrādi – viņam ir pat ļoti lielas iespējas saņemt no vecākiem visvairāk uzmanības. 

Vienīgais bērns ir gan vislabākajā pozīcijā – jo vienmēr ir vienīgais, pats gudrākais, pats svarīgākais un lieliskākais; gan arī visnelabvēlīgākajā pozīcijā, jo neiemācās sadarboties. Augot un veidojot raksturu, visbiežāk šis bērns mācās no sava dzimuma vecāka. Viņa paša raksturs var neatklāties ļoti ilgi, līdz rodas nopietna stresa situācija, kurā bērns reaģē savādāk, tas var būt liels pārsteigums arī viņam pašam. 

Vienīgie bērni parasti jūtas unikāli, prot iztikt bez kompānijas, ir diezgan pašpietiekami un nejūt vajadzību kontrolēt citus. Toties no dzīves viņi vēlas daudz, jo būdami vienīgie, no vecākiem jūt lielas gaidas. 

Bet, tā kā izauguši vieni un nav pieredzējuši ikdienas komunikāciju ar brāļiem/māsām, tad šiem bērniem ir gūti izprast citu cilvēku garastāvokļa maiņas. Tāpēc dažreiz vienkāršāk ir dzīvot vienam, nevis ģimenē. Vienīgais bērns var uzvesties un justies kā maziņš pieaugušais, viņš nav pļāpīgs un ir diezgan nopietns pēc dabas. 

Ja ģimenē vienīgais bērns ir zēns, viņš var uzskatīt, ka visiem par viņu ir jārūpējas un tādu pašu attieksmi gaidīt arī no sievietes. Bet kopumā vienīgas bērns – dēls, dzīvē ir ļoti veiksmīgs cilvēks ar labu karjeru, bet ne vienmēr nepieciešamību pēc dziļi emocionālām attiecībām.

Vienīgais bērns – meita sevi uzskata par īpašu būtni, par kuru citiem ir jārūpējas un kuru ir īpaši jālolo. 

Ja ģimenē ir divi bērni – dvīņi, bet vecāki uzsver, ka viens ir piedzimis ātrāk, nekā otrs, tad vecākais dvīnis jutīsies arī kā vecākais bērns ģimenē. Bet parasti jau dvīņu starpā nav konkurējošas attiecības. Veicot testus intelekta līmeņa noskaidrošanai, tieši dvīņiem rādītāji bija viszemākie, iespējams, tāpēc, ka dvīņi attīstās ļoti līdzīgi un ja viens nedaudz atpaliek, tad arī otrs pavelkas uz leju.

Izmantota informācija no grāmatas Ronalds Ričardsons  " Birth Order and you".