Kā izaudzināt laimīgu bērnu? Desmit zinātniski fakti, ko vērts ņemt vērā  (24)

Biežāk pasmaidiet saviem bērniem. Jokošanās un jautra laika pavadīšana kopā palīdz bērnam labāk un vieglāk iejusties sabiedrībā un iemāca veiksmīgas komunikācijas pamatus. Šādus datus 2011. gadā prezentēja zinātnieku grupa Ekonomikas un sociālo pētījumu kongresā. Ja vecāki bieži jokojas, ķēmojas, atļaujas būt smieklīgi bērnu acīs, tad bērni iemācās attiecības veidot radoši un nepiespiesti, brīvi komunicēt, vieglāk sadraudzēties, kā arī veiksmīgāk apgūst spēju tikt galā ar ikdienas stresu.

Tas gan nav nekāds pārsteidzošs atklājums, bet vecāki, kuri ikdienā ir drūmi vai vienkārši ir īgņas un čīkstuļi, izaudzina tādus pašus bērnus. Tas pats notiek, ja vecāki regulāri savu slikto garastāvokli izgāž uz bērniem. Bērni šādās ģimenēs aug agresīvāki un nomāktāki. Diemžēl secināts, ka bērni, kas līdz 5 gadu vecumam izrādīja izteiktas agresīvas uzvedības pazīmes, arī vēlāk dzīvē sliktāk spēj pārvaldīt savas negatīvās emocijas, tai skaitā arī pret savu partneri – sievu vai vīru. Tātad, ja pamanāt, ka nespējat valdīt savas emocijas un bieži "noraujaties" uz bērniem vai citiem tuvākajiem ģimenes locekļiem, centieties meklēt palīdzību pie speciālistiem vai atrodiet citu veidu, kur izlādēties. Ilgtermiņā šis laika un finanšu ieguldījums atmaksāsies gan jums, gan jūsu bērniem.

Ir ļoti svarīgi izturēties pret sevi labi, mīlēt sevi. Vecāki nereti atsakās no labumiem sev tāpēc, ka domā, ka vairāk naudas, enerģijas un laika jāziedo bērniem. Savukārt bērniem ir ļoti svarīgi redzēt, ka mamma un tētis atļaujas būt pret sevi saudzīgi, sevi mīlēt un lutināt. Tad šīs pašas īpašības iemācīsies arī bērni, jo kurš cits par mums dzīvē rūpēsies vairāk kā mēs paši? Ja spējam mīlēt sevi, tad arī pārējiem būs ko dot. Jo tikai no pilna trauka var kaut ko dot. Ja vecāki ir iztukšoti, pārstrādājušies un emocionāli neuzpildās, tad pienāk brīdis, kad arī bērniem vairs nav ko sniegt. Šis vecāku rādītais piemērs iemāca empātiju pret citiem un rēķināšanos ar citiem, kas vēlāk dzīvē ir ļoti svarīga īpašība, lai veidotu veselīgas un laimīgas attiecības.

Katrā ģimenē pienāk brīdis, kad bērns kļūst patstāvīgs un grib pamest drošo, ierasto ģimenes ligzdiņu, lai veidotu savu dzīvi un nākotni. Labāk to ļaut darīt un necensties viņu vietā risināt grūtības, ar kurām nākas saskaries pieaugušo pasaulē. Pāraprūpe jeb "helikopteru vecāki", kā viņus dēvē pasaules literatūrā, iemāca bērniem neuzticēties sev, jo visu vienmēr atrisinās māmiņa. Ja vecāki ir trauksmaini, nepārliecināti par sevi, tad šo uzvedības modeli pārņem arī bērni.

Ļoti daudzas laulības izjūk, kad ģimenē piedzimst bērns. Kritiskākais periods ir bērna pirmais dzīves gads, kad sievietes uzmanība vairāk vērsta uz mazuļa kopšanu, bet attiecības ar vīru paliek novārtā. Te arī darbiņš tētim, kam jāspēj bērna pārņemto māti  atgriezt sievietes lomā.

Ģimenē, kurā ir emocionāli nelabvēlīgas attiecības starp vecākiem, bērniem daudz biežāk konstatē miega traucējumus, liecina 2001. gadā publicētais pētījums žurnālā "Child Development". Mājā, kurā regulāri valda stress, bērni aug nervozāki un slimīgāki. Turklāt šis efekts var neizpausties uzreiz. Pētījumos atklājies, ka 9 mēnešus veciem zīdaiņiem, kuru vecāki daudz un regulāri strīdējās, bezmiegs sāka izpausties tikai 18 mēnešu vecumā. Tāpēc daudzi vecāki pat nespēj saskatīt paralēles starp saviem strīdiem un bērna uzvedību vēlāk.

Ja kādam no vecākiem ir aizdomas par depresiju, neignorējiet šo faktu. Pie tam ne tikai sevis dēļ, bet arī tāpēc, ka mātes, kas ir depresijā, daudz sliktāk spēj atsaukties uz bērna emocionālajām vajadzībām. Māmiņas, kas cieš no pēcdzemdību depresijas, sliktāk izprot mazuļu raudāšanu un to, kas tiem tajā brīdī ir vajadzīgs. Tādējādi bērni iemācās to, ka pasaule viņus nesaprot. Pozitīvi ir tas, ka tiklīdz vecākam, kas sāk ārstēties, paliek kaut nedaudz labāk, bērni to uztver ļoti ātri.

Ciešas, labas mammas un dēla attiecības dēla (pat vairāk nekā mammas un meitas attiecības) vistiešākajā veidā ietekmē to, cik laimīgs savās privātajās attiecībās zēns būs nākotnē, kad kļūs pieaudzis. Sevišķi svarīgs ir laiks līdz 14 gadu vecumam, kad veidojas droša un uzticama piesaiste starp mammu un dēlu, rakstīts žurnālā "Child Development". Nevienam nav noslēpums, ka bērnu attiecības ar vecākiem un jo īpaši, pretējā dzimuma vecāku, vistiešākajā veidā ietekmē viņa spējas izveidot laimīgu ģimeni nākotnē.
Ja bērns nav izjutis drošas, siltas un atbalstošas attiecības, tad arī ar pieaudzis, viņš neapzināti veidos tādas pašas attiecības ar otru pusi. 

Tīnis, kas "sprēgā" pretī saviem vecākiem, ir kaitinošs un visbiežāk vecākos izsauc pamatotas dusmas. Tomēr pusaudžu psihologi apgalvo, ka tas ir pat ļoti labi – jo vairāk tīnis spēj pretoties vecāku spiedienam, jo vairāk viņš spēj pastāvēt par sevi arī nežēlīgajā tīņu vidē. Proti, runāšana pretī un nepakļaušanās izpaužas ne tikai pret garlaicīgajiem senčiem, bet arī pret vienaudžu grupu, kas ne vienmēr piedāvā pašas labākās brīvā laika pavadīšanas idejas.
Starp citu, arī tad, ja tīnis runā pretī un izliekas, ka vecāki viņam krīt uz nerviem, viņam joprojām ļoti, ļoti vajadzīgs vecāku atbalsts. Neliedziet viņam to.

Neviens nav ideāls, tāpēc nepārmetiet sev, ja kaut ko neizdarāt perfekti. Lai cik labi vecāki jūs būtu, pienāks brīdis, kad bērni tāpat pateiks, ka kaut ko neizdarījāt pareizi. Tāpēc nav vērts sekot sabiedrības spiedienam, ko īsti jādara ideāliem vecākiem. Tas tikai radīs stresu, bet trauksmaini un par sevi nedroši vecāki nekad nebūs labi bērnam. Jo mierīgāki un pārliecinātāki par savām vecāku prasmēm ir mamma un tētis, jo tuvāk viņi ir vecāku ideālam.

"Mamma vislabāk zina, ko vajag viņas bērnam" ir ļoti pareizs teiciens, jo nav vienota vajadzību saraksta visiem bērniem. Par vienā ģimenē augošiem brāļiem un māsām ir katram savas vajadzības un katram sava pieeja. Vienam vairāk patstāvības, citam nepieciešama lielāka mammas un tēta uzmanība. Liela kļūda ir visiem bērniem piemērot pilnīgi vienādus audzināšanas modeļus. Katram tas ir savs.