Piecas pirmklasnieku vecāku kļūdas, kas neveicina sekmes un patstāvību  (1)

Pārmaiņas jāiemācās pieņemt arī pirmklasnieka vecākiem. Svarīgi ir nepieļaut dažas tipiskas kļūdas, kuras, labu gribot, dažreiz izdara bērna vecāki.

"Labi lasa, brīvi rēķina, ir gājis angļu valodas pulciņā un sporto. Manam bērnam skolā problēmu nebūs!", tā domā ļoti daudzi vecāki, palaižot skolā pirmklasnieku. Diemžēl laba zināšanu bāze vēl negarantē vieglu un veiksmīgu adaptēšanos skolas vidē. Ko nozīmē spēja adaptēties skolā? Piemēram, drosme un saņemšanās paprasīties iziet uz tualeti stundas laikā. Spēja noskaidrot, kur jāiet, ja mainās kabineti. Sapratne, kā rīkoties, ja mājās palicis sporta tērps? Drosme skolas personālam uzdot neskaidros jautājumus. Gatavību skolai daudz vairāk demonstrē sociālās prasmes un spēja par sevi parūpēties.

Adaptācijas laiks mazajam skolniekam vidēji ir divi mēneši. Šajā laikā bērni ir visai nervozi, var pasliktināties apetīte, būt saraustīts miegs, var pat sākties slimošanas, par kurām pēdējos dārziņa gados lielākā daļa vecāku jau aizmirsuši. Meitenēm adaptācija notiek vienkāršāk, jo viņas pēc būtības, kā jau mazas sievietes, vieglāk dibina kontaktus, sadraudzējas un atrod kopīgu valodu ar klases audzinātāju.

Lai bērns jutu vecāku atbalstu un interesei par to, kā iet skolas dzīvē, ik dienu aprunājaties par skolas aktualitātēm, kā paiet diena skolā, vai ir jauni draugi? Atcerieties, kā jutāties paši pirmajā skolas dienā un pastāstiet gan savu veiksmes, gan neveiksmes stāstu. Bērniem ir ļoti svarīgi apzināties, ka arī vecāki ir jutušies apjukuši un nedroši, bet tikuši galā ar situāciju.

Bērniņam ir tik smaga soma, viņš ir agri cēlies un skolā noguris, tāpēc omīte centīgi nes mazdēliņa mugursomu, sapogā vējjaciņu, uzvelk cimdus un pavada viņu ceļā no skolas līdz mājām. Skolnieks, atnācis mājās, nomet skolas formu un apavus priekšnamā un metas pie televizora. Vēlāk tā pati epopeja sākas ar mājas darbu pildīšanu. Neskaitāmas anekdotes par to, kā vecāki pilda bērnu mājas darbus, tiešām nav izdomājums, bet dzīves realitāte. Vakarā mamma saliek somu (lai nekas netiktu aizmirsts) un bērniņš dodas gulēt.

Ja mājās veidojas šāda tipa "atbalstoša" atmosfēra, neceriet, ka pienāks brīdis, kad apčubinātais pirmklasnieks kļūst par atbildīgu otrklasnieku. Tikai sajūties neērti par paša aizmirstām lietām, bērns iemācās atbildības sajūtu un turpmāk pats pārbaudīs, vai viss vajadzīgais skolai ir sagatavots.

Palīdzēt bērnam vajag, bet svarīgi ir to darīt pareizi un pareizās devās. Labākais veids ir palīdzēt organizēt procesu tā, lai bērns pats visu var izdarīt. Izveidojiet dienas režīmu, saprotamu pulciņu un skolas grafiku, ieviesiet noderīgas iemaņas, piemēram, laicīgi iet gulēt un noteiktā laikā mācīties un sakārtot somu. Kontrolei, ko veic vecāki, jābūt pēc iespējas neuzkrītošākai, lai tas neraisītu bērnā sajūtu, ka viņam neuzticas. Un, protams, bez pārmetumiem, ja viss neiznāk labi jau pirmajās reizēs.

Ja runājam par palīdzēšanu mājas darbos, kas ir ļoti "slidens" jautājums, jo ne vienmēr jāpalīdz izpildīt visi mājas darbi. Jāvienojas, kurā brīdī un kādus uzdevumus vecāki pildīt palīdzēs, bet kad būs jāpapūlas tikt ar uzdoto galā pašam. Vienojaties arī par melnrakstu rakstīšanu, uzdotā pašpārbaudi, pārlasīšanu un tikai tad atrādīšanu vecākiem. Ļoti svarīgi jau no sākuma paskaidrot, ka rezultāts ir tikai un vienīgi mazā skolnieciņa atbildība, nevis vecāku pūļu rezultāts.

Pavērojiet sevi, kāds ir jūsu pirmais jautājums bērnam, kas atnāk no skolas - "Kā gāja?", "Kādas atzīmes?", "Kas jauns?", "Vai ar kādu sadraudzējies?", "Ko ēdi pusdienās?". Visi šie jautājumi norāda, kas patiešām jūs kā vecākus uztrauc visvairāk.

Ja viens no galvenajiem jautājumiem ir par sekmēm, tad ir skaidrs, ka vecāki bērna panākumus skolā vērtē augstāk pa viņa pašsajūtu. Vecāku orientēšanās uz panākumiem dažreiz uzliek nepanesamu slogu mazajiem skolniekiem. Jūtīgākajiem bērniem ļoti grūti ir nepievilt vecākus, kuru mīlestības kritēriji saistīti ar sekmēm un sasniegumiem. Tieši tāpēc, lai mazinātu psiholoģisko spriedzi, mūsdienu skolās pirmajās klasēs atzīmes neliek.

Pirmajās skolas klasītēs joprojām emocionāla paļaušanās un tuvības ar vecākiem ir ārkārtīgi svarīga, tāpēc plaisa, kas var rasties par to, ka sekmes nav tik labas, kā gribētos vecākiem, var nodarīt milzīgu postu. Tomēr vērtēšana pēc sekmēm joprojām ir aktuāla. Teju vai katrs skolotājs zina stāstīt, ka viņa darba pieredzē ir bērni, kas skrien pakaļ raudādami, lai izlabotu darbu un saņemtu ielīmētu saulīti dienasgrāmatā.

Protams, ka labi sasniegumi mācībās ir jānovērtē, bet lielāks uzsvars vienmēr jāliek uz centību un procesu, nevis tikai rezultātu.

Ja tomēr ir jāizvēlas ārpusklases nodarbības, iespējams, ka pēc vairāku stundu sēdēšanas skolas solā par labu nāks kārtīgi izkustēties dejošanā vai sporta sekcijā.

Pat ja vecāki nepiekrīt visam, kas notiek skolā, tas nav jākritizē publiski un pats svarīgākais - vecāku šaubas par skolotāju kvalifikāciju un audzināšanas metodēm bērnam nav jādzird.
Skolas autoritāšu apšaubīšana tikai sarežģīs iejušanos skolā, turklāt radīs apjukumu pašā bērnā - kuram tad klausīt? Mammai vai skolotājai, kuru mamma ir kritizējusi? Pirmajās klasēs skolotāja autoritāte ir ļoti svarīga, bet frāze "Bet skolotāja tā teica!" ir gandrīz maģiska.

Izmantoti materiāli no semināra "Bērna emocionālā audzināšana"