"Meitai ir 7,5 gadi un šogad viņa uzsāka skolas gaitas. Pirmos gadus audzināju viņu viena, raksturā veidojās ļoti neatkarīga, neatlaidīga, viena pati nespēlējās, bet es nebiju prioritāte, priecīga bija palikt ar maniem vecākiem. Tad ģimenē ienāca, tagad jau, tētis un bērns sāka mainīties. Viņai viņš ļoti daudz nozīmē, bet tētim nav pacietības ar viņu ņemties un atbildēt joprojām uz vienu un to pašu jautājumu, viņš tā kā no novēršas un dusmojas. Meitai veidojās vēlme būt pirmajai, līderei bērnu vidū, un viņa nevar samierināties, ja tā nav," portālā Cālis.lv raksta kāda mamma, meklējot padomu audzināšanā.
"Pirms nepilniem diviem gadiem ģimenē ienāca brālis, un tad liekas, ka viņa sāka bēbiskāk un bēbiskāk uzvesties, ir tik emocionāla. Piemēram, ja spēlējam atmiņas spēli un pirmos četrus pārus es pirmā savācu, asaras birst un vairāk nespēlēs. Kad ar viņu runājam, tā kā nedzird, ko saka, vai, ja lūdzam palīdzēt, vispirms ir viņas spēlēšanās un, ja jau sāku dusmoties, tad varbūt kaut ko palīdzēs. Nav pacietības neko ilgstoši darīt un nav pat vēlmes kur iesaistīties, vakardien pēc skolas atnāca mājās un ārdījās, kaut kādas muļķības runā, trakoja, es runāju ar viņu, bet tā kā ar "tukšu" sienu. TV un datoru varētu skatīties dienām, bet mēs neļaujam. Nezinu, kādu pieeju viņai veidot, cenšos tomēr arī viņai atsevišķi veltīt uzmanību. Kā viņu padarīt nedaudz pieaugušāku, savaldīgāku. Viņa prasa ļoti pēc tēta uzmanības, bet tētis nespēj izturēt to bēbisko izturēšanos, ka nedzird viņu. Ar jaunāko bērnu tētim nav nekādu problēmu, pieskatīšanā iesaistās. Lūdzu, palīdziet ar kādu ieteikumu."
Atbild ģimenes psiholoģijas centra Līna speciāliste, psiholoģe Līga Bernāte.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
