Sešas pamatpazīmes, kā atšķirt pusaudža spurainumu no īstas depresijas

Kas ir depresija?

Depresija ir saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un fiziskās ķermeņa reakcijas. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija. Depresija traucē pilnvērtīgi veikt ikdienas aktivitātes, var pat parādīties domas, ka dzīvot nav vērts. Svarīgi laikus vērsties pie speciālista, lai noteiktu depresijas veidu un saņemtu atbilstošu palīdzību. Mūsdienās depresija ir ārstējama slimība.

Kā tā izpaužas?

Tas ir normāli, ka bērniem un pusaudžiem mainās garastāvoklis. Var būt tādas dienas, kad viņi jūtas nomākti vai bēdīgi, dusmīgi vai apātiski. Taču svarīgi pievērst īpašu uzmanību tam, kad garastāvokļi sāk "iestrēgt" - tie bieži atkārtojas, ir noturīgi laikā, grūti maināmi. Bērnu depresija visbiežāk saistās ar nomāktības, bezspēcības un izmisuma izjūtām, taču ir arī atšķirība - bērnu depresiju var maskēt arī nepamatoti dusmu un agresijas izvirdumi. Depresijas biežākie simptomi ir pastāvīgi nomākts garastāvoklis, interešu trūkums, vienaldzības sajūta, nespēks, enerģijas izsīkums. Cilvēks, kurš cieš no depresijas, nespēj priecāties par lietām un notikumiem, kas agrāk sagādāja labsajūtu.

Visbiežāk novērotās depresijas pazīmes:

1. Emocionālā līmenī - aizkaitināmība vai dusmas, ilgstošs bēdīgums un nomāktība, nederīguma un vainas izjūtas.

2. Fizioloģiskā līmenī - ēstgribas traucējumi, miega traucējumi, pastāvīgs nogurums, sūdzības par galvassāpēm, vēdera sāpēm u.c.

3. Prāta līmenī: grūtības koncentrēties, kas rada grūtības skolā, darba vietā utt. Grūtības pieņemt lēmumus, grūtības noturēt uzmanību, negatīvas domas, kas nemitīgi atkārtojas, domas par pašnāvību.

4. Saskarsmes līmenī - izteikts jūtīgums pret noraidījumu, norobežošanās no cilvēkiem.

5. Uzvedības līmenī - raudulīgums, kliegšana, grūtības piedalīties sociālās aktivitātēs, t.sk. ar draugiem, ģimenes locekļiem, grūtības piedalīties mācību stundu aktivitātēs, motivācijas trūkums, klaiņošana, bēguļošana no stundām, bērni un īpaši pusaudži var sākt lietot apreibinošās vielas, mācību atstāšana novārtā, nevīžība pret savu ārējo izskatu, iesaistīšanās kautiņos, "ieslīgšana" internetā (sociālajos tīklos, spēlēs u.tml.).

6. Bērni sākumskolas vecumā vēl nespēj tik detalizēti analizēt savas sajūtas un pārdzīvojumus, tādēļ šajā vecumā bērni, kuri cieš no depresijas, drīzāk sūdzas par galvassāpēm, garlaicību, nespēku. Viņiem var pasliktināties apetīte, nakts miegs. Šajā vecumā depresijas izpausmes drīzāk atgādina fizisku saslimšanu.

Kā reaģēt, ja pamanītas depresijas pazīmes?

Pirmkārt, ir jāreaģē pēc iespējas ātrāk - nav jāgaida, kad depresija padziļināsies. Ja radušās aizdomas par depresiju, vislabākais lēmums, kuru var pieņemt savā un/vai sava bērna labā, ir doties pie speciālista, kas viennozīmīgi pateiks, vai nepieciešama ārstēšana. Par depresiju ar bērnu vai pusaudzi jārunā individuālā sarunā. Tas jādara nenosodošā, cieņpilnā veidā, paužot savas bažas par depresijas pazīmēm (raudāšana, bezmiegs, ēstgribas trūkums utt.), kuras esat novērojuši, aicinot pastāstīt, kas īsti notiek.

Atcerieties, ka bērnam vai pusaudzim ir grūti runāt par savām izjūtām, tādēļ viņam var būt kauns atklāties. Nemēģiniet "pratināt" bērnu, uzdodot pārāk daudz uzstājīgu jautājumu, labāk veidojiet sarunu, kur paužat savu gatavību uzklausīt. Atvēliet tam pietiekami daudz laika, lai nevajadzētu bērnu pārtraukt pusvārdā, kad viņš atvēris savu sirdi! Esiet maigi, bet uzstājīgi. Bērns var sākotnēji atrunāties, ka "viss ir labi". Nemoralizējiet, nelasiet "lekcijas" un nekādā gadījumā nesakiet, ka "tas ir štrunts, viss pāries". Apstipriniet bērniem viņu emocijas, piemēram: "Es saprotu, ka tu jūties bēdīgs, jo sastrīdējies ar draugu." Šajā brīdī vērts atcerēties, ka jebkas, ko kādreiz bērnam dusmās un neapdomīgi pateiksiet, spēj atstāt nopietnas sekas viņa psihē un veicināt depresiju.

Kad ir jāmeklē speciālista palīdzība un kā tai sagatavot bērnu?

Nekādā gadījumā nevajag baidīties vērsties pie speciālista. Psihologs var veikt psiholoģisko diagnostiku un pārbaudīt, vai depresijas līmenis prasa psihoterapiju vai arī vēršanos pie psihiatra un medikamentozo ārstniecību. Depresija ir nopietna, bet ārstējama slimība. Vislabākie rezultāti smagas depresijas ārstēšanai tiek panākti, kombinējot psihoterapiju un zāles.

Bērnam atbilstoši vecumam ir jāpaskaidro, kas tiks darīts, kādēļ jādodas pie speciālista. Maziem bērniem var teikt, ka psihoterapeits palīdzēs atkal justies priecīgam un labāk sadraudzēties ar citiem bērniem. Pusaudžiem var izskaidrot, kā tieši psihoterapeits palīdz samazināt depresijas simptomus. Lai to efektīvāk izdarītu, pirms vizītes varat aprunāties ar konkrēto speciālistu.