"Vispirms - man bija patiess prieks, kad ieraudzīju sociālajos tīklos informāciju par pēcdzemdību depresiju...
Viss sākās ļoti skaisti- grūtniecība bija ideāla, jutos kā septītajās debesīs. Tas vakars. Tajā vakarā biju laimīga, nobijusies, bet laimīga. Mazulis pieteicās mēnesi par ātru, bet tas mani neuztrauca. Uztrauca zaļie ūdeņi un tas, ka viss notika tik nežēlīgi strauji. Ātrie, ķeizars, anestēzija... Un tā es tur gulēju istabiņā ar pārgrieztu vēderu, vīrs man deva stipru melno tēju ar cukuru, un mans bērns bija... Citur. Citā istabiņā, tālu no manis. Nākamā diena man ir pazudusi no atmiņas.
Atceros tikai to, ka sākumā ēst gribēju. Tad vēl acīmredzot nebija sācies tas, kas sekoja pēc tam - dienu no dienas ēstgriba samazinājās, līdz tā pazuda pavisam. Bērns neēda, piens nebija tik, cik vajag... Un tas turpinājās arī aizbraucot mājās. Tagad ir pagājis laiks un pamazām varu sākt par to runāt. Ieēst nevarēju neko - no visa bija slikti, raudāju vienā raudāšanā, sev pārmetu, ka esmu slikta māte, jo nāk miegs, jo pati nedzemdēju, jo nav piena. To visu pastiprināja pediatres apmeklējums, paziņojot, ka bērns nepieņemas svarā un dzīvo badā, jo man nav piens.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
