Pieredzes stāsts: pēc dzemdībām neēdu, bērns bija badā un es tik raudāju  (76)

"Vispirms - man bija patiess prieks, kad ieraudzīju sociālajos tīklos informāciju par pēcdzemdību depresiju...
Viss sākās ļoti skaisti- grūtniecība bija ideāla, jutos kā septītajās debesīs. Tas vakars. Tajā vakarā biju laimīga, nobijusies, bet laimīga. Mazulis pieteicās mēnesi par ātru, bet tas mani neuztrauca. Uztrauca zaļie ūdeņi un tas, ka viss notika tik nežēlīgi strauji. Ātrie, ķeizars, anestēzija... Un tā es tur gulēju istabiņā ar pārgrieztu vēderu, vīrs man deva stipru melno tēju ar cukuru, un mans bērns bija... Citur. Citā istabiņā, tālu no manis. Nākamā diena man ir pazudusi no atmiņas.

Atceros tikai to, ka sākumā ēst gribēju. Tad vēl acīmredzot nebija sācies tas, kas sekoja pēc tam - dienu no dienas ēstgriba samazinājās, līdz tā pazuda pavisam. Bērns neēda, piens nebija tik, cik vajag... Un tas turpinājās arī aizbraucot mājās. Tagad ir pagājis laiks un pamazām varu sākt par to runāt. Ieēst nevarēju neko - no visa bija slikti, raudāju vienā raudāšanā, sev pārmetu, ka esmu slikta māte, jo nāk miegs, jo pati nedzemdēju, jo nav piena. To visu pastiprināja pediatres apmeklējums, paziņojot, ka bērns nepieņemas svarā un dzīvo badā, jo man nav piens.

Mēnesi pēc dzemdībām neko neēdu, tad pamazām līdz bērna sešu mēnešu vecumam kaut ko sāku ēst. Jau radās ēšanas traucējumi - kaut ko apēd, paliek slikti, gribās to visu dabūt ārā... Tagad domāju- paldies Dievam, ka neiesāku lietot antidepresantus. To visu atceroties, vēl tagad asaras acīs. Kā es rīkojos? Strādāju ar sevi. Liku sev dzīvot. Atgādināju, kurš ir tas, dēļ kura līdz šim cīnījos un dzīvoju un ko tik ļoti visus šos gadus vēlējos, un kam depresīva mamma nu galīgi nav vajadzīga. 

Tā kā man beidzot bija laiks pabūt ar sevi un bērniņu bija laiks arī domāt, domāt par sevi un to, kas ar mani notiek. Daudz laika pavadīju pie vecākiem, mani vecāki mani ļoti mīl - ļoti daudz palīdzēja un palīdz vēl joprojām. Bet esmu tāda, kas pati pieradusi tikt galā ar savām problēmām - runāju iekšēji ar sevi un galvenais - liku sev dzīvot varbūt līdzēja arī tas, ka esam taču cēlušās no Padomju sievietēm - visu varam!

Ja vaicā par vīra atbalstu, varu teikt - vīrs strādāja, vēlu bija mājās, tāpēc nācās lielākoties tikt galā pašai. Jā, protams, cik varēja, tik palīdzēja, bet viņš nebija dzirdējis par tādu depresiju, bija apjucis. Es arī, sirgdama ar savu depresiju, ļoti vainoju viņu. Tagad jau saproti - tā nedrīkst, jo vainot kādu, kurš kaut ko nezina, tā bija mana kļūda.

Vienīgais, ko vēl sev neesmu piedevusi ir tas, ka man nebija iespējas pašai savu bērniņu pilnvērtīgi barot. Klausīju visiem citiem, tikai ne sev. Bet, vai varēju toreiz būt sev laba skolotāja? Diez vai. Šajā stāstā varbūt nav visi sīkumi un nianses, bet tas, ko vēlos pateikt - šāda lieta pastāv, tā eksistē un ir īsta. Un pati sieviete to nevar atpazīt. Izvairīties? Var, ja zina un ir informācija, ja ir kur palīdz un kur meklēt palīdzību. Tāpēc esmu priecīga, ka ir Debesmanna un kaut viņiem izdotos pēc iespējas plašāk informēt sabiedrību par šo problēmu un tās risinājumiem."

Atklāj fotoizstādi sabiedrības informēšanai par pēcdzemdību depresiju

Piektdien, 10. oktobrī, Pasaules garīgās veselības dienā, tirdzniecības centra "Spice" pirmajā stāvā ar interaktīvu foto izstādi tika atklāta sociālā kampaņa "Nepaliec vienatnē", kuras mērķis ir informēt Latvijas sabiedrību par pēcdzemdību depresiju, lai mazinātu nosodījumu un veicinātu sieviešu (ģimeņu) ātrāku vēršanos pēc palīdzības, slimības ārstēšanu un laimīga bērna augšanu laimīgā ģimenē. Kampaņu rīko perinatālās depresijas skarto atbalsta biedrība "Debesmanna".

Izstādē redzamas Mārča Baltskara fotogrāfijas, kurās mākslinieks atspoguļojis, kas ir pēcdzemdību depresija un kā jūtas sieviete, kura nokļuvusi šī emocionālā traucējuma varā. Par sieviešu vizuālo izskatu ir parūpējusies stiliste Munise Lamberte. Izstāde noslēgsies 26.oktobrī.

Pēcdzemdību depresiju pēc mazuļa piedzimšanas piedzīvo 15% sieviešu 

Pētījumi pasaulē liecina, ka depresija pēc mazuļa dzimšanas skar aptuveni 15% sieviešu. Diemžēl, sabiedrībā joprojām dominē nepareizs uzskats, ka tā ir vien izlaidība vai slinkums, kas pāriet, ja saņemas. Patiesībā pēcdzemdību depresija ir nopietns emocionāls traucējums, no kura atbrīvoties iespējams vien saņemot profesionālu palīdzību. Ieilgusi un neārstēta depresija var būt cēlonis ģimenes sairšanai, cieš ne tikai māte vai tēvs, bet arī bērns un visa ģimene.

Biedrības "Debesmanna" dibinātāja un valdes priekšsēdētāja ir Iveta Parravani, kura pati četrus gadus cietusi no pēcdzemdību depresijas un pēctraumas stresa sindroma, ilgu laiku cenšoties nomācošās izjūtas nevienam neizrādīt un cīnīties pret tām pati. Biedrība rīko kampaņu "Nepaliec vienatnē", jo sievietēm, kuras cieš no pēcdzemdību depresijas, ir ļoti svarīgi, lai apkārtējie viņas uzklausa, saprot, atbalsta un nenosoda, zina, kur vērsties pēc palīdzības.