"Sākšu no paša sākuma. Deviņu gadu vecumā man vienkārši sāka sāpēt pleci no mugursomas un kāja, neatceros, kura - labā vai kreisā. Manai ģimenei bija pazīstama sieviete, kura veica masāžas, un viņa ieteica pastaigāt uz masāžām. Jau vēlāk ģimenes ārsts pateica, ka Rēzeknē būšot pieejams speciālists - rehabilitologs. Devos vizītē, ārsts mani apskatīja un nosūtīja uz Jūrmalu, uz rehabilitācijas centru Vaivaros. Tur kādu laiku es nodarbojos ar rehabilitāciju, taču tad iepazinos ar citu dakteri - Godunovu, un esmu viņam ļoti pateicīga. Ārsts pateica, ka nekāda rehabilitācija man nepalīdzēs un jātaisa operācija. Vairs īsti neatceros, bet šķiet, ka pirmā operācija man bija deviņos gados, bet otra - 10 gados. Pirmās operācijas laikā mugurā ievietoja dzelzs stieņus, lai muguru saturētu, bet pēc gada ielika jau lielākus. Stieņi mugurā man ir joprojām.
Es jau piedzimu ar iedzimtu skoliozi, man ir viens, līdz galam neattīstīts skriemelis, kas padarīja mugurkaulu S burta formā. Maniem bērniem, paldies Dievam, nevienam nav problēmu ar muguru, un arī maniem vecākiem nekā līdzīga nav.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
