Vecākiem kauns par problemātisku bērnu. Nav jābaidās meklēt palīdzību

Bērni un pusaudži ar īpašām vajadzībām, attīstības traucējumiem, ar atkarībām, garastāvokļa maiņām, ar mācīšanās traucējumiem un vardarbības izpausmēm – tā ir ļoti nozīmīga mūsu sabiedrības daļa.

Ikdienā ar viņiem strādā ārsts psihiatrs Jānis Bojārs, kurš vecākiem atgādina, ka nav jābaidās doties pie speciālista pēc palīdzības, ja rodas kaut mazākās aizdomas, ka bērnam tā ir nepieciešama.

– Kas, jūsuprāt, ir mainījies vai uzlabojies attiecībā pret bērniem ar īpašām vajadzībām?

– Lielos vilcienos nekas nav mainījies, taču mainās problēmu loks, kas jārisina. Piemēram, par bērnu apmācību. Valstī runā, ka vajag bērnus ar garīgās attīstības traucējumiem integrēt vispārizglītojošās skolās.

Man nav nācies saskarties gadījumu, kad bērns ar īpašām vajadzībām vai attīstības traucējumiem, kurš mācās vispārizglītojošā skolā, būtu ieguvis pilnvērtīgu izglītību, jo labākajā gadījumā skolotājs iedod viņam norakstīt un pārbauda, cik pareizi bērns ir norakstījis. Ja vēl vienā klasē ir 20 vai 30 skolēni, apmācīt atsevišķi vienu bērnu ar īpašām vajadzībām ar speciālām metodēm ir nereāli. Protams, bērns tiek arī apcelts, viņš ir citādāks, nav tik attapīgs.

Bet, kad bērns mācās speciālā skolā, viņš ir līdzīgs starp līdzīgiem, kur pedagogs ar īpašām metodēm strādā vienā klasē līdz 15 bērniem, ar akcentu uz arodmācību, darbmācību, praktiskām lietām. Manā praksē ir daudz gadījumu, kad bērns atnāk uz speciālo skolu no vispārizglītojošās skolas un burtiski atplaukst, jo viņš spēj saprast, ko no viņa prasa, neviens viņu nelamā par sliņķi vai dumju. Bieži vien arī skolotāji atļaujas vispārizglītojošā skolā tādus izteicienus.

Viena no problēmām ir, ka mēģinām kopēt kaut kādus ārzemju paraugus. Kārtējo reizi tas ir neveiksmīgi. Bieži vien paraugus kopē tīri demagoģiski. Man nācies konsultēt pacientus ar itāļu audžuvecākiem. Jautāju, kā viņi mācās Itālijā. Jā, viņi mācās vispārizglītojošā skolā, tikai atsevišķā skolas spārnā, ar atsevišķu ieeju, ar atsevišķiem skolotājiem un atsevišķu pastaigas laukumu, bet skaitās vispārizglītojošā skola.

Mēs to gribam ieviest burtiskā nozīmē – saliekot visus bērnus vienā klasē. Jā, vispārizglītojošo skolu pedagogi tiek apmācīti darbam ar šādiem bērniem, bet tās ir teorētiskās zināšanas un metodes. Savukārt skolotājiem speciālajās skolās ir ilgstoša pieredze darbam ar bērniem, kam ir garīgās attīstības traucējumi.

– Pēdējos gados bērnu un pusaudžu vidū izplatītas ir visdažādākās atkarības. Vai arī šajā gadījumā jāmeklē psihiatra palīdzība?

– Psihiski traucējumi bieži vien iet roku rokā ar dažādām atkarībām, it sevišķi bērniem un pusaudžiem. Ja bērns ir nelīdzsvarots, uztraukts, viņš mēģina rast mierinājumu pie datora vai pat apreibinošās vielās, un tad parādās gan izteiktas garastāvokļa maiņas, gan uzvedības traucējumi.

Grūti noteikt, kas bija primārais – atkarība, kas izraisīja psihiskus traucējumus, vai psihiski traucējumi, kas izraisīja atkarību. Bērnu psihiatriskajā slimnīcā Ainažos mēs redzam, ka pēdējā laikā palielinās to pacientu skaits, kuri lietojuši jebkādas apreibinošas vielas. Tie ir pacienti ne tikai ar uzvedības, bet arī ar garīgās attīstības traucējumiem, ar šizofrēniju, tostarp pat opiātu grupas narkotiskās vielas lietotāji. Šobrīd pusaudžu ārstēšanā ir grūti strikti noteikt, kad vajadzīgs psihiatrs, kad narkologs. Tas ir jau savijies kopā.

– Vai psihiski traucējumi var parādīties arī dzīves laikā, kaut bērns piedzimis vesels, bez attīstības traucējumiem vai citām garīgām saslimšanām?

– Jebkuri saasinājumi visbiežāk notiek pusaudžu vecumā, kad ir hormonālās izmaiņas. Arī daudzas somatiskās saslimšanas var izpausties tieši pusaudžu vecumā. Biežākie pusaudžu psihiskie traucējumi ir depresija un uzvedības traucējumi pat līdz tādam līmenim, kad nepieciešama medikamentoza korekcija.

Bieži nākas saskarties, ka vecāki šos traucējumus noliedz. Ne tikai nesaskata, bet pat tad, kad ārsts apliecina, ka ir traucējumi, kurus vajadzētu koriģēt, nākas dzirdēt apvainojumus, ka tas viss ir izdomāts. Vecāki var nepiekrist diagnozei. Man patīk šis formulējums – piekrišana vai nepiekrišana diagnozei. Ja bērnam ir angīna, neviens neprasa, vai vecāki piekrīt diagnozei. Vai nu ir angīna, vai nav. Tāpat ir ar visiem citiem veselības traucējumiem, tikai svarīgi, ar kādām metodēm mēģina ārstēt saslimšanu. Arī vieglākos gadījumos angīnu vai bronhītu var izārstēt bez medikamentiem – ar tējām, inhalācijām, bet neārstēts bronhīts var pāraugt daudzās citās problēmās, ieskaitot astmu.

Tāpat neārstēti psihiski traucējumi var pāraugt nopietnākā problēmā. Lielākoties vecāki, kas nepiekrīt psihiatriskai ārstēšanai, arī paši ir līdzvainīgi psihisko traucējumu attīstībā vai vecākiem ir vainas apziņa par to, ka bērns ir slims. Savu vainu viņi mēģina transformēt uz citiem, piemēram, ka dakteris ir noteicis nepareizu diagnozi, nepareizu ārstēšanu. Un tad jādzird, ka ir bijuši pie septiņiem psihiatriem un neviens "nevar noteikt pareizu diagnozi", un braukšot uz Maskavu pie speciālistiem. Tie ir gadījumi, kad ārsta viedoklis nav pieņemams vecākiem. Ja traucējumi progresēs vai radīs paliekošas sekas, vai vecākiem no tā būs vieglāk?

– Kā turpmāko dzīvi ietekmē bērna ārstēšanās psihiatrijas slimnīcā?

– Ja bērns ir izārstējies, faktiski tas nekādi neietekmē, turklāt arī tad, ja ārstējas ambulatori. Vēl aizvien sabiedrībā valda dziļu stagnācijas laiku uzskati, ka nu būs uzskaitē, ka neko nevarēs dzīvē darīt. Piemēram, man ir kāds pacients, solīds kungs, kurš nāk uz konsultācijām ar diagnozi miega traucējumi. Pēc diviem gadiem viņš man jautā, vai viņš esot uzskaitē. Atbildu, ka jā. Viņš man jautā, kā tas tagad traucē viņam dzīvot? Šofera tiesības viņš var saņemt, arī ieroču atļauju.

Katrai nodarbei ir nepieciešams noteikts veselības stāvoklis. Piemēram, valda uzskats, ka, konsultējoties pie psihiatra, nevarēs strādāt par pilotu vai braukt jūrā. Bet, ja aizbrauksi nekonsultējies... Katra konsultācija pie psihiatra nenozīmē, ka dzīve beigusies, tas netraucē sociālām aktivitātēm. Tur, kur ir nepieciešamas īpašas aktivitātes, tāpat būs jāveic psiholoģiski testi vai citas pārbaudes, kur viss atkarīgs no paša veselības stāvokļa.

– Tātad, tas ir mīts, ka konsultācija pie psihiatra maina visu dzīvi?

– Arī tas, ka psihiatrs dod zāles un "pataisa cilvēku par dārzeni". Tas neiztur nekādu kritiku. Var jau nedot zāles un sagaidīt, kad cilvēks kādu piekaus vai nositīs. Un tad meklēs problēmu, vainīgos. Vai arī var pasliktināsies veselības stāvoklis tik tālu, ka cilvēkam būs dziļa depresija, pašnāvības draudi. Situācijas var būt pietiekami nopietnas. Viena daļa sabiedrības, kas ir mazāk izglītota, to neizprot.

– Vardarbība skolā. Kā palīdzēt bērniem ar vardarbības izpausmēm?

– Strādājot speciālajā skolā, šī problēma ir mazāk redzama, bet tāpat gadās, ka sakaujas skolēni. Tāda mērķtiecīga vardarbība, par ko ir dzirdēts no vispārizglītojošām skolām, speciālajās skolās nav. Nav nācies dzirdēt, ka kāds speciālajās skolās mērķtiecīgi, ilgstoši mocītu biedrus.

Liels pluss ir tas, ka šajās skolu klasēs ir mazs skolēnu skaits un skolotājs uzreiz pamana notiekošo. Viss ir pārredzams. Ja klasē ir 30 skolēni un skolā aptuveni 1500 bērnu, to ir grūti pamanīt un izkontrolēt. Praksē ir gadījumi, kad vecāki atved bērnu uz konsultācijām, jo klasē viņš ir agresīvs un skolotājs negrib viņu pat ielaist stundās. Lielākā daļā gadījumā izdodas visu kompensēt, un bērns turpina mācības tajā pašā skolā.

Protams, ar atsevišķiem izņēmumiem, un tie ir gadījumi, kas zināmi jau visai valstij. Gadās, ka vecāki neatzīst problēmu, uzbrūk skolai, sūta institūcijas pārbaudīt to vadību, bet bērns salauzis klasesbiedrenei roku... To vecāki "nepamana".

– Katrā skolā ir psihologs, sociālais pedagogs. Kur ir robeža starp psihologu un psihiatru?

– Ja runa ir par uzvedības traucējumiem, tad sākotnēji konsultē un ar savām metodēm strādā psihologs. Klīniskais psihologs, kas jau pieradis strādāt ar šādiem bērniem, uzreiz redz pats šo robežu un iesaka vērsties pie psihiatra, ja ir nepieciešamas zāles un ar parastām metodēm nebūs līdzēts.

Psihologs var ieteikt, ar kādām metodēm labāk strādāt, ja bērnam ir mācīšanās grūtības. Parastais mehānisms ir tāds – ja bērnam ir uzvedības problēmas, sākotnēji jāved pie psihologa. Profesionāls psihologs redz, cik dziļas ir šīs problēmas un vai varēs tikt galā ar savām metodēm, vai tomēr vajag pieaicināt psihiatru, jo zem uzvedības problēmām var slēpties gan trauksme, gan garastāvokļa traucējumi, gan daudz kas cits, kaut sākumā izskatās, ka bērns tikai neievēro sociālās normas.

– Vai ir nācies saskarties ar patoloģisku melošanu?

– Bezmērķīga melošana ir daudzu psihisku traucējumu izpausme. Bieži vien bērni ar garīgās attīstības traucējumiem mēdz bezmērķīgi melot. Tie ir meli, kas nav vērsti, lai izvairītos no soda vai lai gūtu sev kādu labumu. Bērni, kas ir nedroši, nejūtas atzīti vienaudžu vidu, melo, lai piesaistītu sev uzmanību.

Protams, melošana var turpināties arī pieauguša cilvēka dzīvē. Viennozīmīgi jākonsultējas ar psihologu, kurš redz, kas ir melošanas pamats. Turklāt tā var kļūt par noteiktu rakstura iezīmi, kas tālāk pāraug personības traucējumos. Sākotnēji to izvērtē psihologs, jo nav jau medikamentu pret melošanu.

– Vai zagšanu arī var pieskaitīt pie psihiatrijas problēmām?

– Bieži vien bērns zog, lai kaut kādā veidā piesaistītu uzmanību, bet parasti tā ir sociāla problēma, kad zog kaut ko, lai gūtu sev labumu, vai arī dažos gadījumos – psihisku traucējumu izpausme. Piemēram, meitene ar bulīmiju, kam mamma slēdza ciet ledusskapi, zaga veikalos bulciņas. Tas arī ir piemērs, kad vecāki neizprot traucējumus. Tās ir saslimšanas, kurām nevar teikt – saņemies un tā nedari.

Tikpat labi plaušu karsoņa slimniekam var sacīt – saņemies, neklepo! Kleptomānija ir bezmērķīgas zagšanas apzīmējums, bet nav tā, ka katrs zaglis ir kleptomāns, kaut gan bieži viņi mēģina sev piedēvēt kleptomāniju. Tā nav diagnoze, bet viena no psihisku traucējumu izpausmēm. Taču piemēru šai izpausmei nav tik daudz.

Kā bērns tiek pie speciālas mācīšanās programmas?

Vienalga, vai bērnam ir dzirdes, redzes, stājas vai citi veselības un attīstības traucējumi, viņam ir tiesības saņemt speciālu mācību programmu, ja traucējumu smagums atbilst programmas kritērijiem. Vecākiem jāvēršas Pedagoģiski medicīniskajā komisijā, kas parasti ir pašvaldības izveidota, bet, sākot ar 5. klasi – Valsts pedagoģiski medicīniskajā komisijā. Bet vecāki baidās no komisijas, taču tās atzinumam ir rekomendējošs raksturs. Tas nozīmē, ka bērnam ir tiesības uz dārgāku izglītības programmu nekā vispārizglītojošā skolā. Tiesības īstenot vai neīstenot – tā jau ir vecāku izvēle. Vecāki baidās, ka pēc komisijas bērnam būs jāapmeklē speciālā skola, bet tā nav, arī vispārizglītojošā skolā ir programmas bērniem ar mācīšanās traucējumiem, atbalsta pasākumi.

Es strādāju Rīgas 3.speciālajā pamatskolā, kur mācās bērni no Ķekavas novada, kurus katru rītu uz skolu atved Ķekavas pašvaldības transports sociālā dienesta darbinieka pavadībā. Pēc mācību stundām pašvaldības autobuss bērnus atkal nogādā mājās, jo šeit nav internātskola. Šajā skolā ir arī pirmsskolas izglītības iestāde.

Sākumā Ķekavas novada pašvaldība vadāja tikai vienu bērnu, pēc tam vēl vienu un tagad jau vairākus. Vecāki ir sapratuši, ka ar bērniem šeit strādās ar speciālām metodēm un iemācīs arī pašaprūpes metodes. Nepieciešamības gadījumā tiek nodrošināta veselības stāvoklim atbilstoša ēdināšana (celiakija, govs piena olbaltuma nepanesība u. tml.).

– Kas ir būtiskākais, kas jāzina vecākiem, ja radušās problēmas ar bērnu?

– Pirmkārt, ir jāsaprot, ka psihiatrs ir tāds pats ārsts kā jebkurš cits, kas konsultē pacientu un nosaka, vajag vai nevajag medikamentus, un, ja vajag, tad kādus. Pie psihiatra neiet parunāties. "Parunāties" iet pie psihologa. Pie psihiatra iet noskaidrot veselības traucējumus un pēc zālēm.

Lai vērstos pie psihiatra, pirmkārt, gan bērniem, gan pieaugušajiem nevajag ģimenes ārsta vai cita ārsta nosūtījumu. Tas ir tiešas pieejamības speciālists, turklāt valsts apmaksāts. Protams, ir arī psihiatru privātprakses. Lielākajā daļā veselības iestāžu uz durvīm nav rakstīts, ka tas ir psihiatrs, lai saglabātu zināmu konfidencialitāti. Arī manā ārsta praksē uz durvīm rakstīts tikai mans vārds un uzvārds.

Otrkārt, vecākiem nevajag baidīties no speciālās izglītības programmas. Labāk, lai bērns adekvāti apgūst sev piemērotāku mācību programmu, nekā mokās un pārraksta mācību grāmatas vispārizglītojošā skolā. Speciālajās skolās bērni iegūst pamatizglītību, turklāt ir virkne arodskolu, kas uzņem bērnus arī pēc speciālās skolas.

Tāpat ir speciālās skolas, kas arodklasēs sagatavo pavāra palīgus, būvstrādniekus, galdniekus utt. Tas ir bērnu interesēs. Nav jau tā, ka, atnākot pie psihiatra, bērnam pēc tam nākas mainīt skolu. Viņam tiek sniegta maksimāla palīdzība, lai bērns varētu adekvāti sociāli funkcionēt – mācīties turpat, nodarboties ar tiem pašiem sporta veidiem un hobijiem.